Deviņi iemesli, kāpēc ārpus Rīgas mūsu vēlēšanu metode būs izdevīgāka
Alvis Hermanis11.01.2026.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
* var beidzot ievēlēt savējos un tikt pie savu lokālo interešu pārstāvjiem Saeimā (nevis kā tagad, kad reģionus pārstāv abstrakti Rīgas “kundziņi”, kuri pazūd uz 4 gadiem);
* kandidāti būs spiesti katrs personīgi iepazīties un iedziļināties ar lokālo situāciju un vietējiem cilvēkiem;
* arī vietējo pašvaldību vadītāji (piemēram, pilsētu mēri), ja tiks ievēlēti, - pēc jaunā likuma varēs savienot darbu pašvaldībā parlamentā (kā Igaunijā tas notiek), jo amata ierobežojumi deputātiem tiks atcelti;
* ārvalstīs dzīvojošie nav spiesti balsot Rīgas apgabalā — var balsot par savu dzimto novadu, kurā mazākā apgabalā tiek ievēlēti 5-7 novadam daudz piesaistītāki deputāti;
* laukos ievēlētā deputāta svars ir tikpat liels kā Rīgā ievēlētā deputāta svars. Vēlēšanu rezultāti nepaziņo, kurš ir pirmais sarakstā un kurš ir pēdējais virs strīpas. Ir tikai ievēlētie un neievēlētie. Reģionā ievēlēts deputāts proporcionāli bauda tikpat lielu tautas atbalstu, cik jebkurš jebkurā citā apgabalā ievēlētais;
* lielo partiju lielajām zvaigznēm nav izdevīgi neļaut vietējiem kandidātiem “spīdēt”, jo lielās zvaigznes var kandidēt tikai vienā no daudziem apgabaliem un tikai tur vēlētājs viņus redzēs sarakstā. Vēlētājam reģionos nepietiks ar zināšanu, ka jābalso par kādu partiju — tādu sarakstu vēlēšanās neatrast. Jāzina konkrētā apgabala deputātu vārdi un sejas, kas jāatrod sarakstā;
* priekšvēlēšanu kampaņa katrā apgabalā varēs koncentrēties uz katram apgabalam specifisku redzējumu uz valsts politiku;
* negatīva kampaņa pret citiem kandidātiem šajā sistēmā nav laba taktika, jo jūs vienmēr varat būt otrā izvēle pat aiz sava ideoloģiskā pretinieka. Tas nozīmē, ka reģionos nav visiem jāsakašķējas savā starpā, lai ievēlētos;
* reģionu cilvēkiem, kas sevi pierādījuši kā vietēja mēroga saimnieki, nav jāpieslejas nekādām Rīgas partijām, lai cerētu uz tikšanu Saeimā.
Mēs mainām noteikumus.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
