Dēmoni

Arī spēka struktūru pārstāvji bieži vien pilnīgi atklāti “aizmirst” savu pamatuzdevumu – gādāt par iedzīvotāju drošību, - un pāriet ienaidnieka pusē, sākdami visai enerģiski vērsties pret tautu, kura viņiem būtu jāaizstāv un jāsargā. Kas ir noticis?!

Situācija, kad “savējie” ar gluži maniakālu degsmi vēršas pret savējiem un “tautas kalpi” izrādās par melīgiem, mantkārīgiem, nežēlīgiem un neģēlīgiem tirāniem, ir kļuvusi tik izplatīta, ka daudzi cilvēki sākuši pievērst tai uzmanību un meklēt izskaidrojumu.

Versijas ir dažādas, bet vadlīnija ir kopīga – aiz cilvēka ārienes slēpjas kaut kas cits. Nu nevar normāls cilvēks citam cilvēkam, turklāt – savējam, darīt tik daudz ļauna! Daži tic, ka aiz lielvalstu prezidentu cilvēkveidīgās maskas slēpjas reptiļi. Daži – ka citplanētieši. Daži domā, ka tie ir cilvēku kloni. Bioroboti, tā teikt. Jo tiešām – daudzu augstu amatpersonu darbība ir tik izteikti necilvēcīga, antihumāna un uzkrītoši tendēta uz cilvēku rases iznīcināšanu vai vismaz cilvēku dzīves kvalitātes ievērojamu pasliktināšanu, ka tādu versiju dzimšana ir visnotaļ saprotama...

Bet visām šīm versijām ir viens vājais punkts, Ahileja papēdis, tā teikt. Tajās galīgi “neierakstās” mums pazīstamie cilvēki, kuri “uztaisījuši” politisko karjeru vai nonākuši “augstā” amatā un... mainījušies līdz nepazīšanai. Piemēram -  kaimiņu Artis vai mūsu pagalma Grieta, ar kuriem spēlējāmies viena smilšu kastē, gājām kopā bērnudārzā, izpīpējām aiz stūra pirmo cigareti un – ko tur slēpt – astotās klases izlaidumā, mazliet iereibuši, skūpstījāmies. Dažreiz “aizskūpstījāmies”...

Vārdu sakot – šie cilvēki izauga kopā ar mums, mūsu acu priekšā. Mēs viņus pazinām personīgi. Viņu dzīve ritēja mūsu acu priekšā. Iespējamība, ka kāds viņus slepeni nomainījis pret citplanētiešiem vai ka viņu ādā ielīdis reptilis, ir tuvu nullei. Un tomēr – VIŅI IR CITI!

Kā tas var būt, ka cilvēks it kā ir tas pats, bet – vienlaicīgi – cits?! Ārēji viņš ir atpazīstams, bet pēc uzvedības, domāšanas veida un runas – nē?! Kā tas ir iespējams, ka kaimiņu Ilžuks, kura tagad ir deputāts, vairs nesveicina savu bērnības draudzeni, ar kuru kopā, savulaik, tik daudz “podu gāzts”, bet kaimiņu Ivariņš tagad, uzvilcis policista tērpu, raksta protokolu savam bērnības draugam Jančukam par “epidemioloģisko prasību neievērošanu”? Un Ivariņam ir pilnīgi “pie kājas”, ka “epidemioloģiskās prasības” ir acīmredzami maniakāla, šizofrēniska pianista & Co sacerējums, bet Jančuks vienkārši piketē par savu bērnu tiesībām uz bērnību! Un – ja vadība liks – Ivariņš ir gatavs gāzt Jančukam ar tālredzīgi līdzi paņemto steku...

Kas notiek ar cilvēkiem?! Kādēļ viņi tik viegli zaudē savu augsto statusu – CILVĒKS?! Kā tas var notikt, ka daudzi no viņiem nonāk tik nožēlojamā stāvoklī, ka pat salīdzinājums ar dzīvnieku vai lopu nāktu pēdējiem par labu?!

Atbilde ir – DĒMONI. Tās ir dzīvas būtnes, kuras var iemājot cilvēkā un līdz nepazīšanai izmainīt viņa personību, padarot to nepievilcīgāku un – bieži vien – pat bīstamu apkārtējiem cilvēkiem un sabiedrībai kopumā. Austrumos viņus mēdz saukt arī par DŽINIEM, bet – atšķirībā no dēmoniem – džini var būt arī labi. Mēs, rietumnieki, sarunvalodā tos dēvējam par labajiem gariem vai eņģeļiem. (Tiem, kuriem nepatīk, ka es bieži pieminu Austrumus, atgādinu, ka ikdienā lietojam arābu ciparus...)

Te ir jāatzīst, ka tiem “sazvērestības teoriju” piekritējiem, kuri uzskata, ka daudzu valstu vadītāji patiesībā nav tie, par ko uzdodas, daļēji ir taisnība. Proti, cilvēkam ir tie paši pirkstu nospiedumi, asins grupa, iekšējie orgāni utt., bet viņš var pārstāt būt cilvēks vispārpieņemtā izpratnē. Jo mēs gan identificējam, bet nevērtējam cilvēkus pēc viņu anatomijas, izskata, ādas krāsas vai asins grupas, bet pēc viņu neredzamās, garīgās būtības un tās izpausmēm.

Ne velti saka – cilvēces dižgari! Tam vienmēr ir pozitīvs konteksts. Un - šeit ir  interesants paradokss – ne vienmēr dižgari ir ievērojami cilvēki; ne vienmēr ievērojami cilvēki ir dižgari. Piemēram, visiem zināmie Hitlers. Vai Pols Pots. Visi viņus zina, bet par dižgariem nesauc. Slaveni viņi kļuvuši tikai savu neticamo ļaundarību dēļ. Slaveni, bet ne diži...

Pretēji ir ar dižgariem. Viņi pat var nebūt slaveni. Bieži vien cilvēki viņu gara diženumu atzīst vai par to uzzina tikai pēc diženo cilvēku nāves/aiziešanas citā “pasaulē”. Dižgaru pienesums vienmēr ir pozitīvs, tas ir devums cilvēcei. Atkarībā no sabiedrības un/vai laikmeta demonizācijas pakāpes dižgari bieži vien ne vien netiek atzīti, bet pat tiek vajāti. Spilgts piemērs ir Jēzus Kristus, bet sešus gadsimtus vēlāk – Muhameds.

Ne velti saka: “Neviens nav tik ļoti nīsts kā tas, kurš runā patiesību...”

Esmu pārliecināts, ka cilvēks var paveikt kaut ko tiešām dižu tikai tad, ja viņam palīdz Visaugstākais. Rakstniekiem, mūziķiem, dzejniekiem Dievs sūta Mūzu – garu, kurš diktē, iedvesmo vai liek skanēt. Daudzi ievērojami komponisti ir liecinājuši, ka viņi tikai pieraksta mūziku, kura skan “kaut kur galvā”. Nekas no sevis nav jāizspiež. Kā Mocarts un Saljēri...

Arī labs raksts var rasties naktī. Tu pamosties un vienkārši pieraksti.

Un pretēji – arī dēmoni var iedvesmot. Tiesa – citā virzienā. Tikai dēmoni varēja Polam Potam dot ideju parvērst skolas par cietumiem un spīdzinātavām. Un tikai dēmoni varēja likt vakarējiem skolotājiem kļūt par bendēm.

Starp citu, šis fenomens mani ir vienmēr interesējis, proti – kā vidusmēra mietpilsonis, inteliģents cilvēks, skolotājs vai ārsts, nākot pie varas kādam cilvēknīdēju režīmam, var sākt tam kalpot un darīt šaušalīgas lietas (kā Pola Pota režīma laikā Kambodžā, kad daudzi skolotāji kļuva par bendēm un sāka nodarboties ar cilvēku spīdzināšanu), bet, mainoties laikiem atkal, kļūt par cienījamiem sabiedrības locekļiem un gādīgiem ģimenes galvām. Vai Latvijā...

Es nonācu pie secinājuma, ka daudzi (vairums) cilvēku ir bez sava kodola, bez sava “es”. Kā skaida upē – kur straume nes, tur dodas; kā sausa lapa, atrāvusies no koka, kurš tai deva dzīvību un spēku – kur vējš pūš, tur lido. Vai kā tukšs trauks – ko tajā ielies, tas būs...Kurš režīms valdīs, tam kalpos...

Būt bez “kodola”, bez satura cilvēkam ir ļoti bīstami, jo var nonākt “neatgriešanās punktā”. Ja, turpinot metaforu par cilvēku kā trauku, mēs sadzīvē mēdzam lietot vienu un to pašu krūzi gan ūdens pasmelšanai, gan kafijai, gan pienam, tad nekad mēs neliksim galdā trauku, kurs izmantots citam, piemēram - sanitāram nolūkam. Mēs nemēdzam servēt pusdienu galdu, izmantojot karafes vietā sanitāro pīli vai zupas terīnes vietā – “šīberi”. Tātad – trauka pielietojums neatgriezeniski ir noteicis/ determinējis tā likteni.

Latviešu dižgars Rainis teicis: “...Kad netīru ūdeni lej tīrā traukā, tad ij trauks kļūst netīrs.” Bet... Vai esam perfekti? Noteikti – nē!

Ko nu?! Vai tiešām mums nav vairs cerību?! Vai tiešām mums visiem lemts “netīrā trauka” liktenis?! Atzīsimies taču, ka visi esam darījuši kaut ko nepareizu vai netīru. Cits “porņukus” skatījies, cits melojis, cits/cita sievu/vīru krāpis-usi, cits, mantkārības apstulbots, labākos gadus iztērējis, dzīdamies pēc naudas. Mieru, tikai mieru. Ja mēs būtu pilnīgi un nevainojami, mēs būtu kā pats Dievs. Ja kāds domā, ka viņam nav nevienas uts, tam jau ir vismaz divas...

Tad tomēr – kur ir tā atšķirība starp CILVĒKU, kurš pakritis/izdarījis kaut ko nepareizu/ kļūdījies, un cūku, kura ar labpatiku vārtās dubļos, proti - cilvēku, kuram PATĪK darīt nelietības? Kur ir šis “neatgriešanās punkts”? Kad cilvēks ir “karafe”, bet kad - “pīle”?

Es uzskatu, ka tā ir IZVĒLE. Tā ir brīnišķīga, bet vienlaikus – ārkārtīgi svarīga lieta, ko Visaugstākais dāvājis mums – cilvēkiem. Izvēle mūs atšķir no dzīvniekiem; izvēle mūs var “augšāmcelt”, izvēle var mūs nogalināt... Mūsu izvēle noteiks, vai mums ausī čukstēs un dos padomus eņģeļi vai mēs uzklausīsim dēmonus un kļūsim par dēmonu midzeni un instrumentu viņu rokās. Esmu dzīvē personīgi sastapis cilvēku, kurš apzināti IZVĒLĒJIES iet Lucifera (Austrumos - Šaitans) pēdās. Augstprātība, meli, neapvaldīta godkāre, patoloģisks egoisms, mantkārība – cilvēks izvēlējās šo. Un kļuva par dēmonu. Dēmons viņā iemājoja, sajutās komfortabli un sāka neierobežoti valdīt. Cilvēks pārvērtās līdz nepazīšanai...

Šķiet, pat visskeptiskākais cilvēks nenoliegs, ka eksistē nemateriāli, neredzami spēki – labais un ļaunais. Esat dzirdējuši “man galvā pēkšņi iešāvās doma”? Dažreiz “iešaujas prātā” laba doma, bet dažreiz – slikta. Mēs esam mediji. Mēs esam pa vidu. Mūsu izvēle noteiks, kam būs materializēties, manifestēties šajā redzamajā, materiālajā pasaulē un kam – ne. Tādēļ vienmēr vieni cilvēki graus, citi – būvēs; vieni kropļos, citi – ārstēs; vieni meklēs, kā nodarīt ļaunu, citi – kā palīdzēt. Tā ir bijis vienmēr, un tā būs vienmēr. Mūsu atbildība un uzdevums – noorientēties bieži vien visai neviennozīmīgajās situācijās un būt “pareizajā” pusē. Sargāt sevi no ļaunā, nepadoties tam. Darīt labu. Nekļūdīsimies - sirds pateiks priekšā...

Vērojot šī laika notikumus un cilvēkus, rodas sajūta, ka atsprāguši elles vārti un visi dēmoni izsprukuši ārā. Vēl vairāk – tie okupējuši pasauli, iegājuši un pamatīgi nocietinājušies daudzos ietekmīgos, bet ļoti netīros cilvēkos. Tas nav nejauši – dēmoniem patīk netīri cilvēki. Garīgi netīri, protams, – mantkārīgi, alkatīgi, skaudīgi, godkārīgi, augstprātīgi. Dēmoni kontrolē cilvēku prātu, maina personību tiktāl, ka cilvēki pat sāk izskatīties pēc dēmoniem. Baidos, ka daudzi no varturiem ir aiz “neatgriešanās robežas”, un cilvēku vairs no viņiem nebūs. Bet – tikai Visaugstākais redz cilvēka sirdi, un tikai Viņam ir pēdējais vārds visās lietās.

Bet mūsu uzdevums – nebaidīties no dēmoniem un nepakļauties viņiem, vienlaikus uzmanoties, lai savās taisnīgajās dusmās mēs nekļūtu viņiem līdzīgi. Ievērojiet garīgo higiēnu. Izslēdziet televizorus un ieslēdziet prātu. Dēmoni izmanto cilvēka maņas – redzi, dzirdi. Viņi okupējuši arī masu medijus, īpaši iecienīta viņiem ir televīzija. Viņiem ir savi cilvēki ne vien politiķu (masveidā), bet arī mūziķu un mākslinieku aprindās. Viņus var atšķirt pēc tā, kam viņi kalpo. Ja kalpo tautai naidīgajam režīmam – skaidrs. Senos rakstos teikts: “Tu esi tā vergs (piederi tam), kurš tevi ir uzvarējis.”

Tādēļ – nepadosimies, draugi, kaut kādiem nešķīsteņiem cilvēku veidolā. Īsts CILVĒKS pēc statusa ir augstāks par dēmonu, tādēļ nebaidieties no viņiem. Šis ir pārbaudījumu un vētīšanas laiks, kurš bija neizbēgams. Lai redzētu, kas ir kas...

Un pienāks laiks, kad arī “mūsu ielā būs svētki”; mēs priecāsimies par uzvaru un viens otru apsveiksim. Un mūsu Radītājs labpatikā uz mums noraudzīsies.

Lūk, uzvarētāji, lūk – CILVĒKI!

Novērtē šo rakstu: