Demogrāfijas paradokss ir tāds, ka, jo mazāk attīstīta valsts, jo pozitīvāka demogrāfija, un arī Latvijā augstākais demogrāfiskais uzplaukums bija 1904.-1907. gadi.
Ir jāsaprot ka demogrāfijas pamatā nav vien bērnu audzināšana, it īpaši, ja tie izaugot dosies uz citām valstīm. Demogrāfijas pamats ir vecāku paļāvība uz bērnu atbalstu un it īpaši klātbūtni vecumdienās.
To var nodrošināt, līdzīgi kā to dara mazattīstītajās valstīs, kur nav sociālā budžeta, līdz ar to tur nākas paļauties vien uz saviem bērniem, - kur 10% no pieaugušo bērnu nodokļiem automātiski tiek pārskaitīti bērnu vecākiem, bet, ja nav vecāku, tad valsts fondam, kas ir bezpeļņas, un nav svarīgi, cik vecākam ir gadu, pat ja bērnam 20, bet vecākiem 40. Savukārt mūsu sistēmā 1/5 daļa nonāk banku fondos (pensiju līmeņu palielinājumos), bet vajadzētu šo 1/5 daļu novirzīt demogrāfijas fondam.
Priekšrocības: šāda sistēma izskaustu aplokšņu algas jo sūdzības par to, ka bērnam maksā aploksnē, VID iesniegtu vecāki. Tiktu atrisinātas adoptācijas problēmas jo bērni būtu nākotnes vērtība kuros ir vērts ieguldīt. Nevienam neienāktu prātā ieteikt bērnam doties uz ārzemēm, jo piemaksa būtu vien tad, ja nodokļi tiek maksāti šeit.
Vairāk par šo tematu esmu rakstījis publikācijās:
https://pietiek.com/raksti/kam_pelnis_pensijas_musu_berni/