Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Rietumu civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu civilizācijas likteni līdz pat šobaltdienai. Arī uz Latvijas un latviešu likteni. Tajā skaitā uz “kultūrtautas” jaunāko emocionālo orkānu - pirms piecām minūtēm pašu ievēlētās 13.Saeimas atlaišanu.

Faktiski “balto” cilvēku stāvokli XX-XXI gadsimtā nevar pareizi izprast bez abu bumu respektēšanas. Tas attiecas arī uz mūsu dzīvi. Taču tāda izpratne socioloģiskajā, politoloģiskajā, kulturoloģiskajā, vēsturiskajā, sociāli antropoloģiskajā, sociāli psiholoģiskajā analītikā nav sastopama. Sastopams ir diskurss par dzimstības straujo pieaugumu. Taču par tumsonības straujo pieaugumu saistībā ar dzimstības straujo pieaugumu nav sastopama publiskā apspriešana.

Tas ir saprotams. Ja tiek atzīta tumsonības buma saistība ar demogrāfisko bumu, tad nevar izvairīties no neglaimojoša konstatējuma. Nākas atzīt tumsonības milzīgo lomu Rietumu civilizācijā. Dzīvi pārklāj tumsonība. Mūsu pagātne un tagadne ir tumsonības apņemta. No tumsonības neatbrīvosimies arī nākotnē. Un, ja ir tumsonība, tad ir arī tumsoņas. Tumsonība prevalē ja ne visā sabiedrībā, tad noteikti prevalē kādā sabiedrības slānī. Turklāt prevalē tādā sabiedrības slāni, kura tumsonība ir spējīga izraisīt visas sabiedrības tumsonību. Nav grūti saprast, ka tādā gadījumā tumsonība attiecas uz valdošo slāni. Bet tas savukārt nozīmē, ka analītikai ir jāiztirzā valdnieku tumsonība. To psiholoģiski kavē konjunktūra, un to nevēlēsies darīt ne tikai konjunktūras cilvēki. Saruna par tumsonību vienmēr ir delikāta saruna, jārīkojas uzmanīgi un jāizturas smalkjūtīgi.

Runa ir par demogrāfisko bumu XIX gadsimtā. Toreiz eiropiešu skaits palielinājās vairākas  reizes. Šī fakta socioloģiskās sekas, protams, ir analītiski izprastas Rietumu zinātniskajā un filosofiskajā domā. Sekas ir ļoti svarīgas, - XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu sabiedrība.

Tā ir standartizētu indivīdu sabiedrība ar visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formulē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu komunikācijas līdzekļi un masu garīgās kultūras veidi.

Masu sabiedrības rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais pieaugums XIX gadsimtā. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē. Masu sabiedrības pārstāvi Eiropas intelektuāļi sāka ironiski dēvēt “Das Man” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības pazīmēm. Tā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”. Viņa apzīmējums ir vispopulārākais.

Masu sabiedrības rašanās nosacīja adekvātu garīgās un materiālās apgādes nepieciešamību. Tas, kas agrāk derēja nelielam iedzīvotāju skaitam, vairs nederēja iedzīvotāju milzīgām masām. Ļaužu masu eksistences nodrošināšanai nācās pārkārtot saimniecisko darbību un garīgās kultūras formātus. Tā rezultātā Rietumu civilizācijā gandrīz vienlaicīgi radās masu produkcijas industrija un masu garīgās kultūras industrija.

Abi minētie masu sabiedrības atribūti analītiski ir labi izprasti zinātnē un filosofijā. Par masu produkcijas ražošanu un patērēšanu ir plaša bibliotēka. Masu produkcijas ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte. Tā bija jauna mēraukla cilvēku darbam un rīcībai. Vēl lielāks speciālās literatūras klāsts ir par masu garīgo kultūru – tās formātiem, industrijas vēsturi, ietekmi uz sabiedrisko apziņu, ietekmi uz kultūras vispārējo attīstību utt.

Masu sabiedrības cementējošs fenomens XX gadsimtā kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu apziņai un masu estētiskajai gaumei adresēto literatūru un mākslu. Masu izglītība un masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts. Tas dāsni funkcionē arī pašlaik. Rietumu tautu dzīvē pamatā valda masu kvalitāte.

Masu sabiedrības (cita tipa sabiedrība Rietumu civilizācijā kopš XX gadsimta vairs neeksistē) abu minēto segmentu (masu ražošanas un masu garīgās kultūras) izpratne, kā jau minēju, ir vispusīgi izvērsta zinātnē un filosofijā. Taču nekas netiek teikts par trešo segmentu – visbūtiskāko segmentu, no kā ir atkarīgi abi tik tikko minētie segmenti.

Respektīvi, nekas netiek teikts par sociuma dzīves politisko un ideoloģisko vadību - valdniekiem un viņu kvalitāti. Atklāti netiek atzīta rūgtā patiesība par tumsonības klātbūtni masu sabiedrības politiskajā un garīgajā pārvaldīšanā, jo Rietumu civilizācijas Jauno laiku visas galvenās politiskās teorijas laika gaitā sāka pārklāt tumsoņu tumsonība. Turklāt tumsonība nav tikai naidīga attieksme pret izglītību, zinātni, apgaismību. Tumsonība ir moderni transformējusies un kļuvusi izglītības, zinātnes, apgaismības sastāvdaļa, bet tumsoņas nav retums profesoru, akadēmiķu, speciālistu, ekspertu, politiķu, valstsvīru aprindās. Obskurantisma vēsturiski klasiskā definīcija vairs nav aktuāla. Obskurantisms ir modernizējies, sevī iekļaujot tādas izpausmes kā sociālais darvinisms, antihumānisms, vērtību, normu, uzskatu, ideālu, patiesības plurālisms.  Masu sabiedrības politiskā un ideoloģiskā vadība ieguva masu kvalitāti, un šīs kvalitātes raksturojumā objektīvi iederas vārdi “tumsoņas” un “tumsonība”.

Rietumu civilizācijas politiskās teorijas ir nacionālisms, komunisms un liberālisms. Minētās idejiskās konstrukcijas vēl mēdz saukt par politiskajām ideoloģijām, politiskajām sistēmām, politiskās teorijas un politiskās prakses paradigmām. Visi nosaukumi principā raksturo vienu un to pašu; proti, raksturo nacionālismu, komunismu un liberālismu kā konceptuālu pamatsistēmu, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modeli, kas dominē noteiktā vēsturiskajā periodā un noteiktu zemju kultūrā (šajā tekstā turpināšu lietot nosaukumu “politiskās teorijas”).

Vēsturiski visvecākā ir nacionālisma politiskā teorija. Taču tās vēsturē ir t.s. pirmsideoloģiskais posms, kad nacionālisma koncepts funkcionēja stihiski, bet nevis kā apzināti definēta politiskā teorija. Nacionālisma vēsture vissenākajos laikos sākās tad, kad cilvēku etniskie kolektīvi (dzimtas, ciltis) sāka aizstāvēt savas intereses, kuras mūsdienās visbiežāk dēvē par nacionālajām interesēm. Jēdzienu “nacionālisms” sāka lietot tikai XIX gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem to darīja Herders.

Nacionālisma vēsturē jauns posms sākās reizē ar Eiropas nacionālo valstu veidošanos. Šajā posmā nacionālisms funkcionēja kā politiskā un ideoloģiskā konceptuālā bāze dažādu etnisko un sociālo grupu solidaritātei, konsolidācijai un integrācijai nacionālā valstī. Primārā bija tēze, ka tauta ir sabiedriskās vienotības augstākā forma un valsts pamats, un tauta ir visaugstākā vērtība.

Nacionālisma politiskās teorijas misija vienmēr un visur ir bijusi nacionālās valsts izveidošana. Pēc nacionālās valsts izveidošanas nacionālisms zaudē politisko prioritāti, jo valsts celtniecībai piemērotāki ir sociāli ekonomiskie koncepti.

Nacionālisms doktrinālo apogeju sasniedza XX gadsimtā itāļu fašisma un vācu nacionālsociālisma (nacisma) politiskajās teorijās. Savukārt liberālisms un komunisms galvenokārt ir XIX gadsimta “bērni”, bet XX gadsimtā, atbilstoši tumsonības triumfam, nevērtīgi transformējās neoliberālismā un zinātniskajā komunismā, apliecinot radikālu atkāpšanos no abu politisko teoriju kanoniskā veidola.

Eiropeīdu civilizācijas vēsturē tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās filosofiskā, sociālā, politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko briedumu Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.

Liberālisma aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība. Šī īpašība var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas praksē. Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses humānismā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai, kas totāli ierobežoja cilvēka apziņas brīvību.

Lielā mērā liberālā diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās) vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze – kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja slavenās 95 tēzes. Tiek atcelts bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas atļaušana ir būtisks aizsākums morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.

Droši var atzīt, ka visām trijām politiskajām teorijām ir kopīgi ģenēzes faktori un kopīgi mērķi. Nacionālisms, liberālisms un komunisms dziļākajā būtībā vēlējās nodrošināt cilvēka garīgo brīvību un neatkarību no jebkādiem determinantiem – reliģiskajiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, garīgās kultūras. Visas minētās politiskās teorijas pret cilvēku izturējās kā pret suverēnu un autonomu sava likteņa noteicēju. Indivīda garīgā brīvība kļuva galvenais, kas nosaka cilvēka eksistences jēgu.

Nacionālisms tiecās darīt cilvēku brīvu kā etnisko būtni. Tam galvenais šķērslis bija katolicisma impērija. Liberālisms tiecās akcentēt brīvību kā personības izejpunktu un kritizēja reliģijas preskriptīvo dogmātiku, kas cilvēku iekala garīgajās važās. Komunismā cilvēka brīvības nosacījums bija sociālā vienlīdzība. Komunisma konceptuālajā centrā bija nevienlīdzība kā netaisnība un mērķis likvidēt nevienlīdzību.  Pirmajā laikā visas trīs politiskās teorijas pievērsās cilvēka iekšējās pašcieņas kanonizēšanai, pret brīvību izturoties kā pret cilvēka pienākumu un cilvēka tiesībām.

Visas trīs politiskās teorijas vērsās pret cilvēka uzlūkošanu kā normatīvu esību, kad cilvēks tiek iespīlēts reliģiski mehānistiskā rāmī bez pašnoteikšanās iespējām. Piemēram, viduslaikos cilvēks tika vienpusīgi internalizēts, viņam uzspiežot apgūt un sev par saistošiem pieņemt reliģiskās dzīves normas bez patstāvīgas izvēles tiesībām. Cilvēkam viss tika ārēji uzspiests, ko galvenokārt darīja katoļu reliģiskās organizācijas.

Nacionālisms, liberālisms un komunisms radās tad, kad Eiropā vēl nebija masu sabiedrības. Tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Pēc masu sabiedrības rašanās XX gadsimtā radikāli izmainījās visas trīs politiskās teorijas. Tās pieskaņojās masu sabiedrības prātam, garam un dvēselei. Tātad pieskaņojās masu kvalitātei, kas masu sabiedrībā ir noteicošā kvalitātes gradācija.

Demogrāfiskā buma iznākumā radās masu sabiedrība ar masu sabiedrības diktatūru. Tā savukārt radīja tumsonības bumu ar tumsonības diktatūru. Masu sabiedrība bez tumsonības nespēj eksistēt. Tumsonība ir masu sabiedrības vitāla nepieciešamība, kas piespieda kardināli mainīties visām trijām politiskajām teorijām. Eiropeīdu kultūrai tika uzspiesta jauna kvalitāte – masu kvalitāte. Pretestība masu kvalitātei praktiski nebija iespējama. Masu sabiedrības diktatūra nepieļāva atkāpes no masu kvalitātes. Masu sabiedrībā valda masu kvalitāte visos dzīves segmentos. Arī nacionālisms, liberālisms un komunisms ieguva masu kvalitāti. Visas trīs politiskās teorijas sāka apkalpot masu cilvēku – Das Man.

Masu sabiedrības politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite. Tā demagoģiski uzņēmās kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā elite izvērtās profesionālu politiķu stratā. Tāds  strats Rietumu civilizācijā pirmo reizi sāka funkcionēt masu sabiedrībā XX gadsimtā. Un, lūk, ļoti svarīgi zināt, ka šajā stratā jau no paša sākuma iefiltrējās Das Man tipa indivīdi - tipiski masu cilvēki ar masu cilvēku mentalitāti, masu cilvēku pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un dzīves orientāciju. Ja vēsturiski senāk politika bija specifiski apdāvinātu personību sfēra, tad XX gadsimtā politika kļuva galvenokārt Das Man sfēra. Politikā tikšanās ar personību kļuva rets prieks. Pateicoties Das Man nomācošajai klātbūtnei un bieži arī viņu noteicošajai lomai, politiķu stratu pārklāja tumsonība. Tāpēc nevajadzētu brīnīties par personību trūkumu Latvijas politikā.

Das Man politiķu darbības galvenais objekts kļuva elektorāts – vēlētāju (reāli – Das Man) masas. Masu sabiedrības politiskais subjekts (politiķu strats) ir kvalitatīvi vienāds ar politisko objektu (Das Man elektorātu). Tumsoņas sāka apkalpot tumsoņas, un tas tā turpinās šobaltdien.

Vēl ir ļoti svarīgs viens moments. Das Man politiķu sociālā izcelsme vienmēr ir sakritusi ar sociuma masu sociālo izcelsmi. Komunisma zemēs šajā ziņā izsacījās par partijas un padomju darbinieku “proletārisko izcelsmi”. Pret to izturējās ar lielu cieņu. “Proletāriskā izcelsme” bija svarīgs kritērijs iekļūšanai partijas un padomju  nomenklatūrā. “Buržuju” atvasēm nebija vietas partijas un padomju nomenklatūrā.

Precīzāk sakot, tā bija lumpeniski plebejiskā izcelsme. Tā, protams, attiecas arī uz Rietumu zemēm. Tāpēc ir loģiski, ka tumsonības stihijas avots ir lumpeniski plebejiskā stihija. Austrumeiropā, kur lumpeniski plebejiskie slāņi fiziski likvidēja aristokrātiju un buržuāziju, citas izcelsmes stihija vispār nav iespējama. Austrumeiropiešu dzīves līmenis XX-XXI gadsimtā ir bijis atkarīgs tikai no šīs stihijas. Austrumeiropas valstu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras seju minētajos gadsimtos ir nosacījuši lumpeniski plebejiskas izcelsmes indivīdi atbilstoši ģenealoģiski un ģenētiski nostiprinātajai mentalitātei. Zinot par XX gadsimta asiņainajiem notikumiem Rietumeiropā un Austrumeiropā, sākot ar I Pasaules karu, sociālistisko revolūciju, aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, inteliģences iznīcināšanu, holokaustu, deportācijām, finansu kapitālisma ļaunumu un “perestroikas” unikālo mahināciju kriminālā kapitālisma laupīšanai, nākas secināt lumpeniski blebejiskā sociālā slāņa šausmīgo cilvēcisko iedabu. Masu sabiedrība reāli ir lumpeniski plebejiskā sabiedrība – lumpeniski plebejiskā sociālā slāņa šausmīgās cilvēciskās iedabas sabiedrība. Tā ir sabiedrība, kura cilvēces vēsturē savu lumpeniski plebejisko vadoņu vadībā ir pastrādājusi visgrandiozākos briesmu darbus ne tikai abu Pasaules karu laikā, bet arī miera laikā.

Ļoti uzskatāmi tas atspoguļojas nacionālisma (turpmāk – nacisma) un komunisma virzībā XX gadsimtā. Abu politisko teoriju virzība ir spilgts pierādījums tumsonības pastrādātajiem briesmu darbiem.

Nacisma (Trešā reiha variantā) un komunisma (PSRS variantā) izvērtējumā var izmantot salīdzinošo metodi. Trešā reiha un PSRS vēsturē ir daudz kopēja, kaut gan ir arī kardināli atšķirīgas līnijas.

Salīdzinājumu der sākt, atgādinot par Hitlera un Ļeņina biogrāfisko faktu sakritību. Hitlers dzimis 20.aprīlī, Ļeņins dzimis 22.aprīlī. Abiem nebija bērnu. Abiem ir fantastiska ietekme mūsdienu pasaulē. Abi mūža beigās piedzīvoja savas darbības krahu. Hitlers mira 56 gadus vecs, Ļeņins mira nepilnus 54 gadus vecs. Abi bija XX gadsimta galveno politisko teoriju (politisko sistēmu) reprezentanti un ieviesēji dzīvē. Abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) gāja bojā.

Būtiski ir tas, ka abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) Trešajā reihā un PSRS praktiski bija tumsonības triumfs – neizglītotu, lumpeniski plebejisku, zemas intelektuālās attīstības politisko un valstisko darboņu “spīdoši panākumi”. Īpaši tas attiecas uz PSRS, jo Trešajā reihā visaugstākā līmeņa “fīreriem” bija samērā laba izglītība. Piemēram, Gebelss bija zinātņu doktors.

Hitlers bija beidzis reālskolu, Ļeņins izglītību ieguva neklātienē, Staļins kādu laiku apmeklēja garīgo semināru, par Hruščova un Brežņeva izglītību vispār tiek klusēts, Andropovam bija partijas skolas izglītība. Trešā reiha un PSRS vadoņu, kā arī ierindas darbinieku zemais izglītības līmenis ir labi zināms fakts. Abu politisko teoriju “praktiķi” bija cilvēki bez pilnvērtīgas un godājamas izglītības.

Tāpat ir labi zināma Trešā reiha un PSRS tumsonības triumfa ietekme uz abām politiskajām teorijām – nacionālismu un komunismu. Tumsonības rezultātā abas politiskās teorijas tika grandiozi izkropļotas, tās pieskaņojot masu sabiedrības intelektuālajam, morālajam, politiskajam līmenim. Nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju.

Ja komunisms savā konceptuālajā izejas punktā nav noziedzīgs un slikta bija tikai komunisma koncepcijas realizācija dzīvē, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par nacismu. Nacisms jau konceptuālajā izejas punktā ir noziedzīgs ar savu rases pārākuma teoriju. Nacisms ir noziedzīgs visas cilvēces mērogā un ne tikai attieksmē pret ebrejiem – holokausta upuriem.

Nacisms un komunisms politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanā izmantoja teroru. Vienlīdzības un taisnīguma komunistiskā doktrīna PSRS sašķiebās asiņainā terorā un birokrātiskā stagnācijā. Savukārt Trešajā reihā nacionālisms sašķiebās tehnokrātiskas un ģeopolitiski agresīvas supervalsts aizsardzībā, balstoties uz nacismu. Tiesa, nacisms sāka slepkavot idejiskos pretiniekus mazliet vēlāk nekā komunisms, kas sāka masveidā slepkavot “buržujus” tūlīt pēc varas iegūšanas. Padomju varas asinskārās tumsoņas turpināja “raženi” slepkavot līdz 1953.gadam. Uz Hruščova partijas vadībai iesniegto Maskavā iznīcināmo “kontrrevolucionāru” sarakstu Staļins uzrakstīja “Уймись, дурак!”.

Gan nacisms, gan komunisms lepojās ar neticību cilvēkam, materiālistisko orientāciju un garīguma nicināšanu. Abas politiskās teorijas (reāli – kroplības) noliedza individualitāti un cilvēku uzskatīja par kolektīvu radību. Abas politiski teorētiskās kroplības greznojās ar atziņu, ka cilvēki ir jāvalda un viņiem nevar ļaut pašiem izvēlēties valdniekus. Nacisms un komunisms tāpat greznojās ar atziņu par varas īpašo stāvokli un varas īpašajām tiesībām. Abas politiski teorētiskās kroplības  ienīda garīgo brīvību, vārda brīvību, uzskatu brīvību, māksliniecisko un akadēmisko brīvību, kā arī uzkurināja mākslīgas identitātes kultu. Nacismā mutuļoja rases kults, bet komunismā mutuļoja šķiras kults. Abās zemēs visu nosacīja voluntārs politiskais un ideoloģiskais determinisms. Tas bija adresēts tumsoņām – neizglītotajiem un aprobežotajiem Das Man (PSRS retorikā – “padomju ļaudīm”). Trešajā reihā un PSRS valdošā kliķe neuztraucās par to, ka tumsonība ir dēmonisks spēks.

XX gadsimtā no 70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.). Tās laikā “baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā enerģija sāka apsīkt. Tās vietā novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā diskurss zaudē racionalitāti; diskurss netiecas balstīties uz loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāk pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens kanonam. Masu sabiedrībā nostiprinās traģiska ironija: viss tiek sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvēršas sociālā ellē. Tās aktuāls elements ir kļuvis baudas pozitīvisms: der tikai tas, ko var izbaudīt.

Tik tikko ieskicētajos apstākļos radikāli izmainījās liberālisms kā politiskā teorija. Liberālisms tāpat kā nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju – tumsonības invāziju.

Līdz XX gadsimta 70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants. Taču no 70. gadiem ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti, nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. 70. gados liberālisms sāka sašķiebties neoliberālismā. Šo procesu var droši uzskatīt par Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir jānodrošina kredītiem (par tiem iegūtajiem labumiem).

Neoliberālisms nerūpējas par cilvēku. Liberālisms radās un pozitīvi pulsēja tajā laikā, kad nebija masu sabiedrības un varēja rūpēties par cilvēku. Liberālisma misija bija rūpes par cilvēka brīvību. Masu sabiedrībā kroplā neoliberālisma misija ir izskaust cilvēka brīvību.

Neoliberālisma rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība. Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt Homo sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu. Postcilvēkam brīvība nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga valsts suverenitāte, valsts neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība bez atbildības ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme. No 70. gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka pārvērsties postcilvēku sabiedrībā ar jauna tipa tumsonību.

Neoliberālisma rašanās un postcilvēku ģenēze ir vienota ar tumsonības modernizēšanos. Neoliberālisms un postcilvēki apliecina tumsonības jaunu veidu. Tā vairs nav tumsonība tās klasiskajā variantā, atklāti naidīgi izturoties pret izglītību, zinātni, apgaismību. Modernās tumsoņas pret izglītību, zinātni, apgaismību atklāti nevēršas, kaut gan sevī klusībā dziļi ienīst viņiem intelektuāli un morāli nepieejamo īsto izglītību, īsto zinātni, īsto apgaismību. Modernā XX gadsimta otrās puses tumsonība (turpmāk – neotumsonība) vairs nav neizglītotu un aprobežotu Das Man tumsonība, bet tā ir tumsonība ar formālu augstāko masu izglītību, doktora grādu, profesora, akadēmiķa titulu, politiķa, eksperta, valstsvīra profesionālo statusu. Neotumsonības personāžs nav lumpeniski plebejiski pusanalfabēti, kā tas bija, piemēram, sociālistiskajās valstīs. Neotumsonības centrā ir antihumānisms, liberālais totalitārisms, meli kā varas diskursa bāze, politiskais striptīzs, “globālistiski” retoriska pasaules aina, rafinēts cinisms pret garīgumu, kultūras mantojumu, jebkuru vērtību un ideālu. Pat reti antihumāna atklātība: “..не вписавшиеся в рынок тридцать миллионов — лишние и их не жалко” (Putina rūpīgi auklētais pusebrejs Čubaiss).

Novērtē šo rakstu:

48
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Nepieciešama jauna pieeja tam, kā Latvijas galvaspilsētā tiek risināti iedzīvotājiem būtiski jautājumi

FotoTeikas apkaimes iedzīvotāji ir pauduši skaidru un nepārprotamu vēlmi bijušā velotreka “Marss” vietā redzēt zaļo zonu, nevis Valsts drošības dienesta kompleksu, kura būvniecība nozīmētu arī koku izciršanu. Mana pārliecība ir, ka šī jautājuma apspriešanu ir pilnībā jārestartē - pašreizējie plāni jāaptur, un diskusija jāsāk no nulles.
Lasīt visu...

21

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 2. daļa. Vēl vakar sabiedrotie, bet šodien - nāvīgi ienaidnieki

FotoVācija nevarēja pabarot sevi. Valstij uzsākot Otro pasaules karu, britu flote bloķēja piegādes no ārzemēm, un stratēģiski svarīgu izejvielu imports nokrita līdz kritiskam līmenim. Glābiņš atnāca no Maskavas.
Lasīt visu...

21

No NT pūdernīcas. Padomiski formāli un iesaiste

FotoNevar būt nekādu šaubu! Mērķis ir skaidri redzams! NT (“nācijas tēvs”) vēlas latviešu inteliģenci uztaisīt par sapioseksuāļu inteliģenci. Atcerēsimies, ka sapioseksuālis ir indivīds, kuru seksuāli piesaista un uzbudina cita cilvēka inteliģence un prāts.
Lasīt visu...

21

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 1. daļa. Kā sākās karš, jeb Molotova - Ribentropa pakts trīs dienu hronikā

FotoAutortiesības uz šo “spārnoto” frāzi kļūdaini tiek piedēvētas J.Gebelsam, kaut patiesībā to uzrakstīja Hitlers, runājot par ebreju un marksistu lomu Vācijas sagrāvē Pirmā pasaules karā. Neskatoties uz to, trešā reiha propagandas ministrs savā darbībā konsekventi pieturējās pie šīs “gudrības”, un izskatās, ka Vladimirs Putins, pievērsdamies Otrā pasaules kara tēmai, ir ņēmis piemēru no minētajām personām.
Lasīt visu...

3

Ja mums nebūs jaunas ēkas par pārdesmit miljoniem eiro, kura stiprinās mūsu kapacitāti, mēs arī turpmāk nevarēsim notvert nevienu spiegu

FotoAtbilstoši 2017. gadā pieņemtam valdības lēmumam Rīgā, Brīvības gatvē 207 ir plānota Valsts drošības dienesta (VDD) ēkas būvniecība, kas tiks sākta jau šogad.
Lasīt visu...

21

Lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā

FotoNacionālā apvienība (NA) iesniegusi likuma grozījumus, lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā. JKP atbalsta. A/Par neatbalsta. Vienotība un KPV vēl domā.
Lasīt visu...

21

Mihoelss, ebreju antifašistu komiteja un “ārstu-indētāju” lieta

FotoPērnā gada nogalē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies vēsturei, necenzēti nolamājot pirmskara Polijas vēstnieku Vācijā par it kā viņa antisemītiskiem izteikumiem. Tēma tika attīstīta, un “izcilais vēsturnieks” nonāk pie secinājuma, ka patiesībā WWII izraisīja nevis Hitlers ar Staļinu, bet gan Polija. Nu ko, nākošais atklājums varētu būt tāds, ka, tie 20 tūkstoši poļu virsnieki nevis tika nošauti Katiņā un citviet ar čekistu iecienīto paņēmienu - lodi pakausī, bet nomiruši pašu neuzmanības dēļ, masveidīgi saindējoties ar sēnēm.
Lasīt visu...

21

Paveiktais veselības nozarē Artura Krišjāņa Kariņa valdības pirmajā gadā

FotoAtbilstoši valdības deklarācijai: 1. Pieejamība. Ārstniecības personu darba samaksas pieaugums 2020. gadā. Panākts, ka 2020.gadā veselības nozares darbinieku zemākā darba samaksa pieaugs par 10%, savukārt rezidentiem darba samaksas pieaugums būs 20% apmērā. Piemēram, sertificētu ārstu zemākā mēnešalga pieaugs par 108 eiro (no 1079 eiro 2019.gadā līdz 1187 eiro 2020.gadā) un sertificētu māsu un ārstu palīgu zemākā mēnešalga palielināsies par 71 eiro (714 uz 785 eiro). 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Šakāļi

Tā iegājies, ka vieni zvēri mums simbolizē drosmi un cēlumu, bet citi - gļēvumu un zemiskumu. Tā, piemēram, lauvu mēs dēvējam pat par zvēru karali,...

Foto

Mums pilnīgi neparedzētām vajadzībām ļoti nepieciešami vēl divi miljoni nodokļu maksātāju naudas

Latvijas Televīzija Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) 2020. gada 15. janvārī iesniegusi informatīvo...

Foto

Intelektuālā atombumba

Cilvēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām efektīvāko līdzekli cilvēku fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva atombumbu  arī cilvēku...

Foto

Mums būtu jāsāk uzvesties kā saprātīgiem vismaz līdz budžeta apstiprināšanai

Pēdējās dienās visi jau ir apjukuši no tā ziņu daudzuma, kas ar mediju un sociālo tīklu...

Foto

2020. No Tuvajiem Austrumiem līdz Baltijai: ģeopolitiskās prognozes ASV un Irānas konflikta kontekstā

Ģeopolitiskās prognozes jaunajam gadam no dažādu politologu puses skan neviennozīmīgi un tās atšķiras...

Foto

Pilnveidotais augstskolu pārvaldības modelis top necaurspīdīgi

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) nosūtījusi vēstuli Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), Latvijas Rektoru padomei, Augstākās izglītības padomei,...

Foto

500 metru aptieku darbības ģeogrāfiskais ierobežojums jāatceļ, lai veicinātu medikamentu pieejamību un normalizētu zāļu cenas Latvijā

Nevalstiskā organizācija Impact 2040 vērsusies pie Valsts prezidenta, Saeimas deputātiem...

Foto

Atklātā vēstule par ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu Latvijas mežos

Mežs mūsdienās klāj vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, kas ir pēdējos 250 gados lielākā meža platība. Latvijas meža...

Foto

Pašlaik galvaspilsētu vada Mata Hari, kas iepriekšējos 10 gadus veiksmīgi nēsājusi čemodānus aiz vajadzīgajiem cilvēkiem

Maniem kolēģiem Rīgas domē, kā man liekas, ir divas iespējas, kā...

Foto

Pa Latviju klīst populāra nopūta - “Galvenais, ka šoreiz ir prezidents, par kuru nav kauns”

Tas, ko esmu ievērojis un sen sapratis - cilvēkiem ārpus Latvijas...

Foto

Neredzam nekādu iemeslu, lai kaut ko mainītu partijas darbībā arī pašlaik

Ņemot vērā situāciju, kāda izveidojusies saistībā ar ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC)...

Foto

Kā Kariņa valdība iespēra zem jostas vietas Latvijai kā tiesiskai valstij

9.janvāra Saeimas plenārsēdē tika izskatīts deputātu pieprasījums Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam “Par valdības nespēju pamatot...

Foto

Cerību ideoloģija

Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kur pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas...

Foto

IZM izteikti neieklausās profesionāļu viedoklī un nāk klajā ar nepārdomātiem priekšlikumiem

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pēdējā laikā izceļas ar dažādu noteikumu aktīvu ražošanu, bet tas...

Foto

Vai LTV izplata viltus ziņas?

6. janvārī sabiedrība uzzināja par kārtējām vadošo darbinieku iecelšanām Latvijas TV. Zīmīgi, ka pārmaiņas skārušas tieši atbildīgos par saturu. LTV pavēstīja,...

Foto

„Mediju ekspertes” Rudušas piecpadsmitā darbavieta atbilstoši viņas vektoram būs valsts televīzija

No 2020. gada 6. janvāra Latvijas Televīzijas Programmu daļas direktores pienākumus pilnā apjomā sākusi pildīt...

Foto

Laimīgā dzīve ar “suņa s...iem” un prognozēšanas rutīna

Ar svešvārdu “rutīna” neapzīmē vienīgi šablonisku darbību, kad valda ilgi trenēts un stabils, taču ne visai simpātisks automātisms....

Foto

Iniciatīva: valsts un pašvaldību autotransportu aprīkot ar GSM GPS izsekošanas ierīcēm

Brīdī, kad valstī trūkst naudas mediķiem, demogrāfijas jautājumiem, ir nepieciešams arī palūkoties, kur varētu ietaupīt...

Foto

Daudzi šeit Latvijā savā apziņā vēl nedzīvo kā Eiropā, par kuru sapņojam

Eiropa. Brīvā Eiropa. Padomju Latvijas laikā tā bija katra latvieša sapnis. Nostāsti par turīgajiem...

Foto

Valdībai jāpievērš uzmanība nepilnībām regulējumā par aptieku izvietojumu

Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 18.decembrī, izskatot pieteikumu par Zāļu valsts aģentūras izsniegtām atļaujām aptiekas atvēršanai, atcēla...

Foto

Elektriskā dzīve

Pagātne ir ne tikai notikumiem, bet arī idejām. Notikums bez idejas ir ikdiena, bet notikums ar ideju kļūst par vēsturi. Pagājušā gadsimta otrajā gadu...

Foto

Pagātnes fakti tagadnei

Latvijas sabiedrības kādā daļā joprojām saglabājas speciāli iezombētais melīgais priekšstats par “perestroiku/atmodu”. Daudzi turpina slavēt tādus VDK sameistarotos pseidonacionālos mistrojumus kā LTF, LNNK,...

Foto

Lai arī pamazām, tomēr tiesiskā situācija Latvijā uzlabojas

23. decembrī Satversmes tiesa (ST) par neatbilstošu Satversmei atzinusi normu, kas liedz kriminālvajāšanai izdotam Saeimas deputātam piedalīties Saeimas...

Foto

Datu valsts inspekcijas direktore jaunu izaicinājumu priekšā

Datu valsts inspekcijas vadītāja amatā tiku iecelta 2016.gada 5.aprīlī, neilgi pirms tika pieņemta Vispārīgā datu aizsardzības regula (2016.gada 27.aprīlī)...

Foto

No kā mums lūgt svētību jeb svētība vai lāsts?

Šajos Ziemassvētkos arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs aicina iznīcināt ļaunumu savās dzīvēs. Šai sakarā minēšu kādu piemēru, kur no...

Foto

Objektīvais faktors

Eksistenciālajai traģēdijai, kas latviešu tautā turpinās jau gadus trīsdesmit un izteikti triumfālu pakāpi ir sasniegusi “6.oktobra paaudzē”, ir objektīvs faktors. Tāds faktors patiešām eksistē...

Foto

Notiek sorosītu bezprecedenta uzbrukums Valsts policijai

Pēdējās dienās lielu vairumu Latvijas masu mediju ir pāršalkusi ziņa, ka it kā kāda persona terorizējot un vajājot žurnālistu organizāciju Re:Baltica un...