„Delfi” savu „saimnieku” uzdevumā spiesti atkārtot VID Jaunzemes tekstu – ir slikti nepareizus cilvēkus intervēt nepareizā medijā

„Skandalozā” intervija laikrakstā „Diena” – ko tā paģēr no mediju cunftes brāļiem

Laine Fedotova, "Delfi Plus" žurnāliste

Portālā "Diena" publicētā intervija "Kas un kā "pasūtīja" Lato Lapsu un Jurģi Liepnieku" un tai sekojošie viedokļu raksti laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze" (NRA) pauž vairākas apsūdzības. Pirmā skaidri nolasāma intervijas saturā – publikācijā tiek nosauktas konkrētas iespējamās sistēmiskās problēmas valsts iestādē. Otra apsūdzība sekoja trīs dienas vēlāk un vērsta pret citu mediju darbu, precīzāk, autoruprāt, to nepietiekamu reakciju. Pirmo jāskaidro tiesībsargājošajām institūcijām. Tikmēr otra varētu būt stipri pārsteidzīga, izriet no komunikācijas un mediju ekspertu paustā.

Par ko ir stāsts?

2021. gada augustā Latvijas tiesībsargājošās iestādes uz brīdi aizturēja publicistu Lato Lapsu un veica kratīšanu viņa dzīvesvietā un automašīnā. Tajā pašā dienā kratīšana notika arī pie polittehnologa Jurģa Liepnieka. Dienu vēlāk Valsts ieņēmumu dienests (VID), neminot lietā iesaistītos cilvēkus, medijiem pauda, ka VID Nodokļu un muitas policija izmeklē kriminālprocesu par juridisku un fizisku personu savstarpējiem aizdomīgiem darījumiem. Šo kriminālprocesu sāka 2020. gadā. Lapsas ieskatā, procesuālās darbības pret viņu veica kriminālprocesā, kas ir safabricēts. Arī Liepnieka toreiz paustajā skanēja skepse par to, vai kratīšana ir pamatota. Viņš apgalvoja, ka likumsargi formāli it kā meklējot līgumus, kas sen jau esot iesniegti VID.

No jauna šo lietu kā aktualitāti izcēla laikraksts "Diena". 17. februārī medijs publicēja interviju ar Initu Lūri, kādreizējo VID izmeklētāju. Lūre Finanšu policijā strādājusi kopš 2005. gada, bija arī VID Pirmās izmeklēšanas daļas vadītāja vietniece. Taču pērnruden viņas reputāciju apskādēja TV3 raidījums "Nekā personīga", kura rīcībā bija ziņas, ka viņa nonākusi apcietinājumā saistībā ar kukuļņemšanas lietu. Kā raksta "Diena", Lūre apcietinājumā pavadīja četrus mēnešus. Intervijā laikrakstam "Diena" viņa pauda, ka 2020. gada sākumā darbā viņai noteica uzdevumu "atrast jebko" pret Lato Lapsu, Jurģi Liepnieku un citām personām. Jāpiebilst, ka pati Lūre intervijas laikā ne reizi neminēja ne Lapsas, ne Liepnieka vārdu. Par šīm personām jautāja intervijas autors. Nav skaidrs, kāpēc un kā Lūre nolēma interviju sniegt tieši portālam "Diena". "Delfi" mēģināja ar viņu sazināties, izmantojot sociālo mediju starpniecību, taču neveiksmīgi.

Vēl divas dienas vēlāk, 20. februārī, šī paša notikuma aktualitāti ar divām viedokļu slejām mēģināja sabangot NRA. Vienā slejā sevišķa kritika bija vērsta pret medijiem, kuri intervijā pausto laiduši gar ausīm. Otrā slejā tās autors pārmet Latvijai demokrātijas un tiesiskuma trūkumu, jo Lūres sniegtā intervija neradīja valstiska mēroga skandālu.

Pašu Lato Lapsu publiskajā vidē dēvē par publicistu. Viņš neilgu posmu [kopš 1990. gada] darbojies arī žurnālistikā. Pēdējos gados [kopš 2000. gadu sākuma] Lapsa uzmanību izpelnījies kā grāmatu autors par vairākiem Latvijā ietekmīgiem cilvēkiem, tostarp prezidentu Egilu Levitu. Tiesa, prezidents grāmatu aprakstīja kā "nomelnojošu un nepatiesu", tomēr pret grāmatas autoru tiesiskā ceļā lēma nevērsties. Publiskajā vidē mēļo, ka Lapsa darbojies arī sabiedrisko attiecību jomā kopā ar Andreju [patiesībā Aināru] Ērgli, P.R.A.E. sabiedrisko attiecību aģentūrā. Ērglis, "Delfi" sazvanīts, noraida šīs baumas un teic, ka starp abiem "jau diezgan ilgi nav nekādu saistību".

Mediju dienaskārtība

To veido katrs medijs sev pats. Taču mediju dienaskārtību ietekmē vairāki faktori. Viens no tiem saistās ar mediju un žurnālistu kapacitāti notikumus pētīt. Vai medijiem bija steigšus jāturpina laikraksta "Diena" aizsāktā tēma? Kā stāsta politiskās komunikācijas pētnieks, Latvijas Universitātes (LU) pasniedzējs Mārtiņš Pričins, labā mediju prakse paģērētu, ka mediji, reaģējot uz amata brāļu aizsāktajām tēmām, tās ne tikai atkārto, bet arī papildina. "Medijiem ir dažādas lomas. Ja mediji vēlas būt tā saucamie demokrātijas sargsuņi, jautājums: vai viņi ir gatavi uzņemties šo misiju – vēstīt, tostarp arī par koruptīvajām shēmām vai citām aktivitātēm, kas ar to saistītas?" teic Pričins. Proti, medijiem būtu pašiem jāizpēta, vai intervijā paustais ir patiesība. Tas savukārt prasa vērā ņemamus gan laika, gan cilvēku resursus.

Kā secina "Delfi", konkrētajā situācijā "Diena" un NRA paņēma sev vismazāk resursu prasošos žurnālistikas žanrus – interviju un viedokli. Kā stāsta žurnālists Kārlis Streips, ja "Diena" intervijas vietā publicētu reportāžu, žurnālistam obligāti būtu jāuzrunā arī stāsta otra puse: "Ja viena dāma runā kaut ko par Kristīni Prusaku, tad obligāti jārunā arī ar Kristīni Prusaku." Intervijas žanrs pieļauj to nedarīt. Savukārt viedokļu žanrā spēles noteikumi ir vēl brīvāki. "Mums ir vārda brīvība. Viedoklis ir viedoklis. Un tas var balstīties dažādos spriedumos tiktāl, cik tas neaizskar godu un cieņu. Un (viedoklis nevar būt balstīts) sagrozītos faktos. Tādā gadījumā tur nekādu ierobežojumu nav," norāda Pričins.

NRA publicētajā viedokļu slejā paustie pārmetumi citiem medijiem ir vētījami arī no citas puses – kāpēc ar viņu rakstiem un viņu publikācijām ir par maz, pauž LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra [okupācijas laikos strādājis par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Propagandas sektora vadītāju, bijis klasisks okupācijas varas kolaborants, aizstāvis un ideologs]. Profesors, īsi iepazīstināts ar situāciju, nezinot plašāku kontekstu, pieļauj, ka pārmetums, iespējams, sakņojas "sāpē", ka tēmu aizsākušie mediji nesasniedz tik lielu auditoriju, cik spētu sasniegt sabiedriskais medijs. Eiropas Savienībā ar dažiem izņēmumiem vislielāko auditorijas uzticību parasti iemanto tieši sabiedriskais medijs.

Kopumā, kā stāsta Pričins, mediji, aizsākot "krusta karu", lielākoties cīnās vienatnē. Aplūkojot LETA arhīvu, redzams, ka, piemēram, laikā, kad žurnālists Jānis Domburs un autoru komanda portālā "Delfi" vētīja centralizēto higiēnisko masku iepirkumu pandēmijas sākumposmā, ne "Diena", ne NRA plašu tēmas pētniecību neturpināja. Izņēmuma gadījumi mēdz būs sociālās tēmas – tajās mediji reizēm apvienojas, min Pričins. Tas notika, piemēram, imunologa Jevgēnija Ņikiforenko, kuru vairākas pacientes apsūdz seksuālā izmantošanā, lietā.

Ja melnais PR, tad slikts

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc informācija ir jāpārbauda, ir vienmēr pastāvošā iespējamība, ka tā ir daļa no apzināti veidotas komunikācijas kampaņas. Tādu mērķis ir mainīt zināšanas, attieksmi un uzvedību. Ja uz labu, tad to mēdz vienkāršoti uztvert kā reklāmu, bet, ja mērķis ir vērsties pret kādu – par melno PR (sabiedriskās attiecības – no angļu val. "personal relations" – red.) [patiesībā „public relations”]. Abos gadījumos informāciju ir vienlīdz svarīgi pārbaudīt.

Mediji – gan apzināti, gan neapzināti – mēdz kļūt par daļu no tā dēvētajām melnajām sabiedrisko attiecību kampaņām. Neapzināti tas var notikt aiz paviršības, skaidro politologs, sabiedrisko attiecību aģentūras "Mediju tilts" līdzīpašnieks Filips Rajevskis. "Tev atnes informāciju. Ļoti, ļoti ticamu. Medija redaktors vai žurnālists tai notic. Un tad sanāk ziepes, nākas taisīt (ziņas) atsaukumus. Kāds pasteidzas, kāds nepārbauda (informāciju, vārds) aiziet, un tad jāatvainojas. Vārds jau nav zvirbulis – kad tas aiziet, tas aizplūst," skaidro Rajevskis. Šo situāciju var ilustrēt ar nesen medijos pieredzēto atgadījumu, kad vairāki mediji, tostarp "Delfi" redakcija, publicēja ziņu, ka miris gāzes kompānijas "Itera Latvija" valdes priekšsēdētājs Juris Savickis. Ziņa nebija patiesa, pēc kā "Delfi" un citi amata brāļi rakstīja ziņas atsaukumu un skaidrojumu par notikušo.

Lai arī Rajevskis nedomā, ka maldīgā ziņa bija daļa no kādas nomelnošanas kampaņas, situācija ilustrē, kā tāda kampaņa var iemaldīties medijos. Apzināti nomelnošanas kampaņas nonāk medijos, jo tieši šajā vidē tām ir vislielākais spēks. "Nesauksim par melno PR anonīmos "Facebook" kontos uzražotas muļķības – tas nav melnais PR. Tā ir solīdu, cienījamu avotu sniegta informācija. Tas iedot PR ticamību," skaidro Rajevskis.

LU pētnieks Mārtiņš Kaprāns pēc virspusējas iepazīšanās ar interviju "Dienā" un viedokļiem NRA norāda: "Ja tas ir melnais PR, tad tas ir ļoti tizls. Tāda atrauga no divtūkstošajiem – atšālējies veids, kā kaut ko pateikt. Melnais PR ir tāds, ko nevar pamanīt. Ja to var atšifrēt un redzēt ar neapbruņotu aci, tad tas ir slikts melnais PR." LU pētnieks arī uzsver, ka ir maldīgi nolikt tieši medijus nomelnošanas kampaņu centrā. "Viens no (nomelnošanas kampaņu) mērķiem ir radīt sniega pikas efektu. Proti, izmet (kādu informāciju), lai nāk klāt nākamā. Varbūt kaut kas vēl uzpeld. Un sniega pika veļas, veļas, veļas. Ja mērķis ir atspēlēties kādam, pret kuru ir cemme, tad šī sniega pika saveļas daudz lielākā sniega pikā un nospiež gar zemi savu pretinieku. Mērķis ar ažiotāžu ir uzvelt lielāku piku, ne tikai mest vienu akmentiņu ūdenī, lai redzētu koncentriskus riņķus ap to. Mērķis izraisīt lielāku viļņošanos," stāsta Kaprāns.

Kā skaidro LU pētnieks, ar "melno PR" saprot mēģinājumus ietekmēt un uzspiest noteiktu situācijas izpratni. Citiem vārdiem – parādīt situāciju noteiktā gaismā. Pētnieks iezīmē asociatīvās līdzības starp "melno PR" un pasūtījuma slepkavību, jo nereti arī nomelnošanas kampaņās nav skaidrs, kas ir to pasūtītājs vai izpildītājs: "Izmanto kādus pakalpojums vai trešās puses piedāvātās iespējas, pašam paliekot ēnā vai maksājot par iespēju palikt ēnā. Un tādā veidā diskreditē, mazina autoritāti, (aptraipa) reputāciju oponentam vai konkurentam."

Kas notika ar laikrakstā "Diena" publicēto interviju? Kā "Delfi" norāda Latvijas Republikas prokuratūras preses sekretāre Aiga Eiduka, prokuratūra saņēma iesniegumu par Lūres sniegto interviju un to pārbaudei un izmeklēšanai pārsūtīja Valsts drošības dienestam.

Novērtē šo rakstu: