
„De iure” Latvijas Republika vēl pastāv, taču „de facto” nacionāla valsts ir beigusies: Staļina nomenklatūras sistēma ir pārtapusi „korporatīvās pārvaldības modelī”
Edgars Abrams, Mg.Sc.admistr.22.09.2025.
Komentāri (29)
Šis nav stāsts par budžetu vai Latvijas Republikas eksistenciālais laiks, kad, īsi sakot, kolektīvai depresijai ar visām no tās izrietošajām sekām nav pamata. Bet ir pamats satraukumam, jo politiskā elite, ko pašreiz veido progresīvās vienotības un tautā jau fonētiski iesakņojies zemnieku partijas slenga apzīmējums - zilzemnieki ar jaunvadoni Valaini priekšgalā, pieņemot jaunās oligarhijas sagatavoto valsts budžetu, rīkojas kā saimnieki svešā pagalmā.
Te nav runas par trim folklorizētiem oligarhiem, ko radījusi mediju telpa, vai par būvniecības karteļa vai citu privatizācijas ieguvēju grupējumu ietekmi uz mātes Latvijas stāvu. Šeit ir runa par klaji bezkaunīgu, arogantu un cinisku attieksmi gan pret Latvijas iedzīvotājiem, gan tiem pusgrābekļa lecēju politiķiem, kuri sēž Saeimā un neizprot tautas ciešanas. Politiskās partijas „Latvijas ceļš” pārkrāsotie komunisti un kolaboracionisma atvases ir radījušas sistēmu, kas šodien iemieso progresīvās vienotības politisko kopienu.
Šis budžets nav par vērtībām un attīstību. Tas ir par nomenklatūras privilēģiju saglabāšanu un par viņu augstāko pārstāvi, nomenklatūras uzraugu, kura persona šobrīd iemiesojas Latvijas Republikas prezidenta amatā. Budžeta būtība – kā saglabāt esošo uzraugu uz otro termiņu.
Valdības skaļi slavētās „reformas” ir tikai tukši lozungi, kas nespēj aizklāt patiesību. Pat ierindas ekonomists saprot, ka, lai Latvijas Republikā cilvēks varētu saņemt vienu eiro neto, viņam ir jāuzģenerē vismaz divi eiro bruto. Šī ir matemātika, kas nav apstrīdama, bet tā ir realitāte, ko valdība ignorē vai izliekas neredzam.
Kā gan iespējams radīt ilgtspējīgu ekonomiku, ja valdība fundamentāli nesaprot, ka divas trešdaļas valsts ekonomikas ir publiskais sektors? Tas ir organisms, kas pēc definīcijas ir patērētājs, nevis radītājs. Šī sistēma nepavairo vērtību, tā tikai sūc no radītājiem uzņēmējiem, strādājošajiem, ražotājiem, zemniekiem, eksportētājiem. Katrs nodokļu lēmums, katra „reforma” ir tikai jauns ceļš, kā piespiest darba cilvēku uzturēt neproduktīvo birokrātisko aparātu.
Mārtiņš Luters ir teicis: „Kad valdība kalpo pati sev, nevis tautai, tā kļūst par vilku avju ādā.” Šie vārdi kā radīti mūsu situācijai. Jo budžets ir kļuvis par vilku, kas barojas no tautas asinīm, bet uz āru izskatās pēc nevainīga „attīstības plāna”.
Gan mums kā vērotājiem, gan zilzemniekiem šī Rubikona ir jāpārvar ar cieņu, saglabājot Latvijai vietu pasaules kartē un dodot vēl pēdējo iespēju atbrīvoties zemniekiem no partijas līderu Valaiņa/Graudiņa radītām politiskām laulībām. Latvijas Zemnieku savienībai atkal ir jākļūst par zemes arājiem, kas atgūst godu, cieņu un tautas uzticību.
Bet šodienas skepse ir dziļa. Jo de iure Latvijas Republika vēl pastāv. Taču de facto nacionāla valsts ir beigusies. Staļina nomenklatūras sistēma ir pārtapusi „korporatīvās pārvaldības modelī”, bet būtībā tā ir tā pati privilēģiju un atbildības izvairīšanās sistēma. Atšķirība vien tāda, ka mūsdienu amatnieki politikā ir vēl nekompetentāki, - ekonomiku vada viesmīlis, transportu žurnālists, bet pieturvietās audzē puķes arhitekte. Un šodienas saimnieki Saeimas namā nespēj atbildēt pat uz vienkāršiem jautājumiem, kāpēc Latvenergo padomē iecelts Grigulis - nomenklatūras „jumta” cilvēks ar ne to labāko valsts līdzekļu pārvaldības smaciņu.
Mārtiņš Luters vēl brīdināja: “Kad mēs klusējam tur, kur jārunā, mēs kļūstam līdzvainīgi.” Šodien klusēšana nozīmē piekrist tautas ciešanu turpināšanai un Latvijas iznīcībai.
Tāpēc ir pienācis laiks skaļam uzsaukumam: ierēdņi, politiķi un partiju vadītāji – apdomājieties, kurā barjeras pusē jūs stāvat! Tautas atmiņa ir gara, bet tautas dusmas var būt pēkšņas.
Un lai šos vārdus noslēdz Kārļa Ulmaņa balss, kas savulaik sacīja: „Tauta ir stipra tik, cik stipra ir viņas griba. Vara pieder tautai, un tikai tauta var būt savas nākotnes noteicēja.”
Tauta – domā un vēli savu deputātu ar sirdi, neaizmirstot viņa darbus! Jo šodien ir laiks attapties un atgūt Latviju!





Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.