Daži neērti jautājumi politiskajiem gudriniekiem sakarā ar vakcināciju
Pietiek lasītājs30.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ceturtdien 28.oktobrī kanāla "rus.LSM" darbinieki raidījuma ēterā vērsa veselības ministra Daniela Pavļuta uzmanību uz manavakcina.lv mājaslapas informāciju krievu valodā, kas nebija atjaunota kopš 2021.gada maija. Uz šī teksta rakstīšanas brīdi, 29. oktobra vakarā, maldinošā informācija joprojām netika labota un attiecīgi turpināja maldināt krievvalodīgos mājaslapas apmeklētājus.
Interesanti, ka mēs nerunājam par kādu tekstu, kas ir rakstīts mazā drukā pašā beigās. Runa ir par vienu no svarīgākajiem jautājumiem lapas pašā augšpusē. Precīzāk - saskaņā ar informāciju mājaslapā krievu valodā vakcinācijas centri, tai skaitā senioriem, šogad bija atvērti tikai 6 dienas un pārtrauca savu darbību 16. maijā.
Dziļāk izpētot mājaslapas saturu jau visās trīs valodās, atklāju vairākas citas diemžēl ne pārāk labas lietas, par ko daudzi droši vien jau zina.
Piemēram, cilvēks nevar elektroniski pierakstīties otrai vakcīnas devai. Lai to izdarītu, tev ir kaut kur tur jāiet, visticamāk stāvēt rindā, pēc tam ar kaut ko tur runāt, un tā tālāk. Šķiet, ka mājaslapas veidotāji it kā vēlējušies samazināt otras vakcīnas devu skaitu un tāpēc reģistrācijas processu otrajai devai padarījuši daudz grūtāko nekā pirmajai.
Tad reģistrēties otrai vakcīnas devai var tikai un vienīgi tajā vietā, kur esi saņēmis pirmo devu. No tā izriet ka, ja rīdzinieks pirmo vakcīnas devu saņēmis atvaļinājuma laikā, ko pavadīja kopā ar māti Ventspilī, tad pēc atvaļinājuma beigam otru devu saņemt Rīgā šim rīdziniekam nebūs iespējams.
Turklāt, izmantojot vietni, tu nevari pārcelt otrās vakcīnas datumu. Lai to izdarītu, arī būs kaut kur tur jāiet.
Man nav precīzas informācijas par to, cik daudz naudas valsts iztērēja Covid-19 krīzes seku pārvarēšanai, taču publiskajā telpā nereti tiek minēts skaitlis – 4,5 miljardi eiro. Ja šis skaitlis ir pareizs, tad ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu valdībai ar 4,5 miljardiem eiro nepietika ne, lai lapas saturu atjaunotu biežāk nekā reizi pusgadā, ne, lai nodrošinātu vakcinācijas pilno elektronisko reģistrāciju.
Nemot to visu vērā, rodas loģisks jautājums - ja ar 4 500 000 000 eiro nepietika uz pilnvērtīgas mājaslapas izveidi, ar cik miljardiem tad pietiktu? 20 000 000 000? Vai labāk 100 000 000 000, nu, lai būtu pilnīgi droši?
Tāpat saistībā ar mājaslapas maldinošo informāciju krievu valodā, gribētos uzdot dažus jautājumus dažiem Latvijas politiķiem, kuri sevi pasniedz gan kā krievvalodīgās vides speciālistus, gan kā speciālistus vakcinācijas procesa vadīšanā.
Jautājums Puntuļa kungam - kā tieši pēcpadomju mantojums liedza lapas administratoriem, vakcinācijas centram un Veselības ministrijai atjaunot novecojušo informāciju manavakcina.lv mājaslapā biežāk nekā reizi pusgadā?
Jautājums Iesalnieka kungam - kā tieši padomju kolonisti liedza lapas veidotājiem, vakcinācijas centram un Veselības ministrijai nodrošināt reģistrāciju abām vakcīnas devām caur manavakcina.lv mājaslapu?
Jautājums Mičerevska kungam - kā tieši Latgales iedzīvotāji liedza lapas veidotājiem, vakcinācijas centram un Veselības ministrijai dot iespēju cilvēkiem veikt pirmo un otro poti dažādos vakcinācijas centros caur manavakcina.lv mājaslapu?
Jautājums Zatlera kungam - cik biezu pātagu, jūsuprāt, ir pelnījuši vakcinācijas centrs un Veselības ministrija par savu nolaidību manavakcina.lv mājaslapu izveidē un uzturēšanā?
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
