Iesaki rakstu: 
Jau kuro gadu vērojot ņemšanos ap 9. maija pasākumiem Rīgā un cilvēkiem, kas tos apmeklē, man ir sakrājušies daži jautājumi tiem, kuriem ir visvairāk un visskaļāk ko teikt par šiem pasākumiem un tos apmeklējošo publiku. Padalīšos.
Vispirms sakiet, lūdzu, vai jūs tiešām, tiešām, tiešām esat pārliecināti, ka, visādā veidā paužot sašutumu par kaut ko un ritmiski, enerģiski lamājot šī te vienalga kā praktizētājus, jūs viņus uzvedīsiet uz pareizā ceļa?
Vai jums jau iepriekš ir bijusi kāda šāda pedagoģiskā pieredze - nu, kaut vai ģimenē? Kad, visādā veidā ņirgājoties par kādu citu ģimenes locekli, vienalga, jaunāku vai vecāku, jūs sasniedzat vēlamo rezultātu un viņš sāk uzvesties tā, kā jūs uzskatāt par pareizu?
Vai varbūt, ja ar ģimenes piemēru nekas nesanāk, jūs varat nosaukt kādu tuvāku vai tālāku vēsturisku piemēru - kad šāda te pietiekami lielas cilvēku daļas, kā arī šo cilvēku uzvedības, domāšanas veida, vērtību utml. apņirgšana un zākāšana (jā, jā, tā tas saucas) konkrēta notikuma sakarā ir novedusi pie tā, ka šie cilvēki kolektīvi saprot savu nepareizo uzvedību un sāk uzvesties citādi?
Tad vēl tāds jautājums - sakiet, lūdzu, kā jūs paši rīkotos, ja jums būtu kaut kādi jums svarīgi vēsturiski datumi un notikumi, bet liela jūsu valsts iedzīvotāju daļa un faktiski visa valdošā sistēma uz tiem skatītos, maigi izsakoties, skeptiski un ne visai atzinīgi?
Vai jūs - it īpaši jau labi zinot, ka dzīvojat pietiekami demokrātiskā valstī, lai par svinēšanu jums nekas nedraudēs, - būtu gatavi mīļā miera labad piekāpties un teikt: nu, labi, ja reiz jums tas viss tik ļoti nepatīk, mēs tos savus datumus liksim mierā un vairs nepieminēsim?
Vai arī tieši otrādi un jūsos, neraugoties uz visu iedzimto un ieaugušo samiernieciskumu un bailīgumu, tikai augtu spīts un nepakļaušanās - kas tik te nebūs, kaut kādi te mums atļausies diktēt, ko un kā mums svinēt vai nesvinēt, pieminēt vai nepieminēt?
Bet varbūt jums šķiet - mums ir taisnība, mūsu datumi ir pareizi, bet viņiem taisnība nav, viņi ir tādas vai citādas ideoloģijas un propagandas apstulbināti, nesaprātīgi un spriest nespējīgi? Taču - vai nevar būt tā, ka "viņi" par attiecīgi jums un sevi spriež pilnīgi otrādi? Ka viņu datumi ir pareizie, bet jūs esat apstulbināti un zombēti? Un jau atkal - ka ņirgāšanās un izsmiekls neko šādos spriedumos nemainīs? Ja nu vienīgi - tos vēl nostprinās?
Pie reizes arī tāds jautājums - ko jūs darītu, ja, piemēram, jūsu valsts galva vēstītu, cik ļoti viņa grib būt visu Latvijas iedzīvotāju vadītāja un saliedētāja, bet vienlaikus par jūsu svētkiem - tiem, kas jums ir svarīgi, un viss! - paziņotu, ka tur pulcējas kaut kādi lumpeņi ar savām voblām, vodkām un častuškām (vai attiecīgi čipsiem, stipro "Apinīti" un rumpi-pumpi)?
Jūs teiktu - oi, paldies par veselīgo kritiku, noteikti ņemsim vērā un labosimies, vairāk tā nedarīsim? Vai arī tomēr teiktu - ej pie velna, vecā čība, mēs esam, kas mēs esam, mums ir svarīgs tas, kas mums ir svarīgs, un, ja kādam tas nepatīk, tas var pastāvēt malā? Ne jau kāds cits būs tas, kas mums noteiks, ko un kā svinēt? Ko jūs teiktu, lūdzu?
Vēl viens jautājums - jau nedaudz konkrētāks: vai kopš neatkarības atgūšanas gadiem, kad, protams, visādi gāja, jūs varat nosaukt kādus latviešiem svarīgus svētkus, pret kuriem masveidā iebilstu Latvijas "krievvalodīgie"? Ar to es domāju - kādus latviešiem svarīgus svētkus vai atceres datumus, par kuriem "krievvalodīgie" masveidā skaļāk vai klusāk ņirgātos, ierosinātu tos likvidēt vai aizliegt, zākātu to dalībniekus utt.?
Jūs teiksiet - nu, bet kā tad 16. marts? Nekā nebija - jautājums ir par masveidīgumu, kas nu nekādi nevar attiekties uz tiem dažiem simtiem krievu, ebreju un dažu citu tautu/tautību pārstāvju, kuri iebilst pret 16. marta atzīmēšanu un tā atzīmētājiem un kuri skaitliskuma ziņā nekādi nevar mēroties ar daudzbalsīgo ordu, kas auro par 9. maija svinībām.
Tad vēl tāds jautājums par pašu 9. maija svētku būtību - par to, kas tur īsti tiek atzīmēts?
Tātad - laikam ir tā, ka krievi (iztiksim bez pārmērīga politkorektuma - lielākoties tieši krievi) atzīmē savas valsts uzvaru pār nacistisko Vāciju nu jau pirms apaļiem septiņdesmit gadiem? Karā kā jau karā gāja visādi, un paši krievi to lieliski zina, kaut arī bieži vien nav gatavi atzīties, bet viņi tomēr ņēma un uzvarēja, ja? Kam par prieku, kam par skumjām, bet uzvarēja?
Un jūs visi, protams, zināt veco labo pantiņu par, ak, šiem nabaga krieviem, kuriem nākamos septiņdesmit gadus tā īsti ar ko palepoties nav bijis (nu, labi, pirmais cilvēks kosmosā, vēl šis tas, bet nu - vāji, vāji...), un tad nu šie, nabagi, lūk, joprojām gremdējas kaut kādās tur impēriski iekrāsotās reminiscencēs par vienu senu uzvaru pirms septiņdesmit gadiem?
Bet šai sakarā tāds jautājums - laikam nenoliegsiet, ka tiešām bija Karš, bija Upuri, un bija arī krieviem Uzvara - viss ar lielo burtu? Lūk, ja nu jūs ieņirdzat par šiem nabagiem, kam pēdējos septiņdesmit gados nekādas citas uzvaras nav bijis, pastāstiet man, lūdzu, - kad ir bijusi jūsu pašu valsts un tautas pēdējā Uzvara, ar ko lepoties?
Vēsturiskais 18. novembris? Jā, bija tāda lieta, bet tas bija pirms krietni pulkāk gadiem nekā krievu Uzvara - tāpat kā 11. novembris. Bet pēc tam? Kur ir tās jūsu pašu mūslaiku uzvaras, ko jūs varat iebāzt degunā, lūk, tiem tur nabaga apstulbinātajiem krieviem, kuri nez kāpēc atceras un svin 70 gadus senu notikumu?
Un tad vēl tāds jautājums. Protams, 9. maija svinību mērogu lielā mērā nodrošina gan Kremļa finansējums un propagandas mašīna, gan gluži vienkārši cilvēku daba - svinēt kopā daudziem ir forši, ja ir iemesls, labs laiks un pasākumu programma. Bet vai jums nešķiet, ka ir vēl trešais iemesls - ka tieši jūs, brēcēji un zākātāji, šo pasākumu tik daudzskaitlīgu esat padarījuši vismaz tikpat lielā mērā kā Kremļa finansējums un propagandas mašīna?
Jūs droši vien nedomājat, ka jūsu ņirgas izskan tukšumā un neviens tās nedzird? Ja jūs tā domātu, droši vien entuziasma un enerģijas jums būtu krietni mazāk, vai ne? Tātad jūs vēlaties, lai sadzird arī tie, kuri nepareizus svētkus nepareizi svin, nepareizi uzvedoties?
Pārfrazējot jau iepriekš uzdotu jautājumu - tad kāda, jūsuprāt, var būt sadzirdējušo reakcija uz šādu zākāšanu? Vai jums nešķiet, ka jebkuram cilvēkam ar kaut nelielu pašcieņu reakcija var būt tikai viena - nu, ja viņi šitā, tad es kaut vai par spīti vien nākamgad aiziešu pie Uzvaras pieminekļa kaut vai tāpēc, lai "atzīmētos"? Un vai no tā neizriet, ka daļu šāgada 220 tūkstošu (vai vienalga cik) skaita esat sasaukuši un saorganizējuši tieši jūs?
Kazi, par to visu ir jēga padomāt nākampavasar, ja ne ātrāk.
Ak, jā, vai viss iepriekšminētais nozīmē, ka man pašam personiski patīk 9. maija svinības? Nē, man tās nepatīk, bet tāpēc es uz tām neeju un tur nejaucos - gluži tāpat kā es neapmeklēju ļoti daudzus un dažādus pasākumus no "Jaunā viļņa" līdz Operas svētkiem.
Teikšu vēl vairāk - ja kāds lindermans sadomātu ar saviem karodziņiem, voblām, vodkām un častuškām atnākt uz manas mājas pagalmu pasvinēt savus uzvaras svētkus, ļoti varētu būt, ka tuvākajos mēnešos uz savām kājām viņš arī uz mazmājiņu neietu.
Bet tā ir mana paša māja un mans paša pagalms. Savukārt Latvijas valsts ir kopēja tās pilsoņiem un iedzīvotājiem, un sabiedriskās vietas arī ir kopējas - un jebkuram cilvēkam tajās ir tiesības svinēt, ko un kā viņš vēlas, neuztraucoties, vai tas kādam citam (man tai skaitā) patiks vai ne.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
