Daži iespaidi par Indriķa Latvieša „Varu”: biedrs Vājonis nevienu lēmumu savā dzīvē nekad nav pieņēmis pats
Pietiek lasītājs28.08.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja jāizsakās par „Varu” – „Bailēm
Vispār šajā grāmatā ļoti precīzi (gan pēc formas, gan satura) nošķiramas nopietnās sadaļas no vulgarizētas lirikas kas, godīgi sakot, kož acīs (var jau būt, ka tas nepieciešams, lai lasītājam pielēktu, cik ļoti vulgāri ir personāži savā dziļākajā būtībā, bet nē - nav labi, "bļ…a” ir par daudz un teikumu konstrukcija...). Var jau būt, ka tas tieši vajadzīgs, lai mazāk vērīgs lasītājs pamanītu robežu, bet nu - tas tā.
Dažas grāmatas sadaļas mazliet cērtas acīs attiecībā uz vairākiem pazīstamiem personāžiem. Ne tik daudz kopumā, kā detaļās. Piemēram, biedrs Vājonis. Neteikšu, ka pazīstu viņu, bet zinu kopš 1996.gada.
Sadaļas par b.Vājoņa tieksmi uz pretējā dzimuma apgrābstīšanu, manuprāt, ir stipri pārspīlētas. Šādas domas viņa galvā, iespējams, dzima, bet praksē nevarēja tikt realizētas bez partijas akcepta. Jo b. Vājonis nevienu lēmumu savā dzīvē nekad nav pieņēmis pats.
Es personīgi esmu pārliecināts, ka arī defekācijas procesu un maršrutu līdz labierīcībām viņš iepriekš saskaņoja un gadījumā, ja saskaņotais maršruts paredzēja tualeti 2.stāvā, bet tā bija aizņemta, viņš cietās vai gāja pēc tam mainīt bikses, ja nesanāca, bet nemeklēja alternatīvu, piemēram, uzkāpjot stāvu augstāk.
Bet, jā, - visi padotie viņu atceras ar ļoti labu vārdu, jo viņš nevienam neko sliktu nekad nedarīja un nepateica. Tas nav tā kā privātajā biznesā - "bļ…a, kāda velna pēc te tā miskaste vēl nav aizvākta, mums projekts sākas pēc piecām minūtēm".
Tā ka - var jau būt, ka Āfrikā viņam ar to sekretāri arī kaut kas bija, bet diez vai viņš atļāvās to galiņu pabāzt kaut kur tālāk bez partijas vadītāja telefoniska akcepta -gan jau zvanīja tieši pirms tam, sakot, ka "esmu centimetra attālumā, gatavs iebāzt galiņu, bet vai tam ir partijas akcepts un, ja ne, tad ko darīt"?
Toties zem secinājumiem grāmatas pēdējā nodaļā es esmu gatavs parakstīties. Tas diemžēl ir mūsu lāsts - vainojama zemā izcelšanās, kā apgalvo mans fāters. Kaut gan tik ļoti zema jau viņam pašam izcelšanās nav, bet tas savukārt padara viņu par visnotaļ inteliģentu un erudītu sarunu biedru un vienlaicīgi absolūti nespējīgu konkurēt mežonīgā kapitālisma apstākļos.
Latvijas problēma gan vairs nav tik daudz tās pilsoņu kalpa daba, bet gan tas, ka vairs īsti nav ne kalpu, ne vagaru. Gandrīz visi strādātspējīgie ir prom, palikuši tie, kas dzīvo uz puslīdz stabiliem valsts/pašvaldības pasūtījumiem (kas arī, protams, kādreiz beigsies). Tā ka globāli jautājums ir pavisam cits: nevis, ko darīt/kā darīt, bet - kurp doties/paaicināt pie sevis.
Pirmais jautājums ir retorisks - Latvijā nav neviena, kas varētu pieņemt lēmumu, ko darīt un kā darīt (ja neskaita primitīvas saimnieciskas lietas naturālās saimniecības ietvaros). Otrais - paaicināt Krieviju izdzīt visus parazītus un nostādīt lietas uz zinātniskiem pamatiem?
Nešaubos ne mirkli, ka izdzīs un sakārtos. Vienīgais – tie, kas patiešām tic, ka tas ir risinājums, aizmirst vienu elementāru lietu - visus tos, kas šajā procesā aktīvi piedalīsies, pirmos (pēc tam, kad tas būs noticis fakts) aizsūtīs uz Verhoturje ciematu Dekabristu ceļā sakopt un varbūt Kamenskā Uraļskā kārtību ieviest (ja ne vēl tālāk), nevis atstās Rīgas satiksmi organizēt. Somizācijas variants? Varbūt.
Kopumā - grāmatu izlasīju, nekādus secinājumus neizdarīju, jo tā tikai apstiprināja manu viedokli. Bet, jā, - es esmu turpinājuma pircēju lokā un visiem iesaku to pašu.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
