Iesaki rakstu: 
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Kauliņtēvs, kā viņu vēl joprojām mēdz dēvēt lielvārdieši, man vienmēr ir šķitis kā sava veida etalons. Vismaz divos jautājumos. Pirmkārt, viņa spēja saglabāt cilvēcību un vīrišķīgu drosmi okupācijas laikā, pateicoties kam Lielvārdes apkārtne kļuva par vienīgo Latvijas apvidu, no kura 1949.gadā netika izsūtīta neviena latviešu ģimene. Tāpat Lielvārde bija vieta, kurā darbu varēja iegūt latviešu leģionāri, kurus citur darbā neņēma politisku apsvērumu dēļ.
Man vienmēr ir licies, ka mēs, latvieši, okupāciju būtu pārcietuši daudz vieglāk, ja mums būtu vairāk šādu personību, kas izmantotu savu amatu un pilnvaras, lai darītu labu un pasargātu savus tautiešus. Patiesībā šādu cilvēku mums pietrūkst arī šodien.
Otrkārt, Kauliņš centās savu Lielvārdi attīstīt un pacelt saimnieciski, padarīt to par plaukstošu saimniecību, par vietu, kurā cilvēki vēlas dzīvot.
Ir daudz kritiķu, kas, runājot par Edgaru Kauliņu, pirmkārt piesauc viņa sarkano biogrāfiju. Tomēr būtu vietā jautāt, vai viņa personību atceramies dēļ formālajiem komunisma tituliem (pats Kauliņš, piemēram, bijis neapmierināts, ka grāmatā, kas veltīta viņam, Pētera Bauģa “Kad migla krīt…”, pārspīlēta viņa komunistiskā pārliecība)? Vai tomēr par cilvēcību un paveiktajiem darbiem.
Rīgā joprojām ir Džohara Dudajeva iela, un nevis, lai uzsvērtu, ka viņš bijis ģenerālis padomju armijā, bet gan tādēļ, ka ir simbols čečenu cīņai pret krievu impērismu, un tādēļ, ka viņa pozīcija Baltijas neatkarības gūšanas laikā ļāva izvairīties no lielākiem cilvēku upuriem.
Šis ir laiks, kad mazāk jākoncentrējas uz birkām un interešu grupām, bet vairāk jādomā, kā visi kopā varam nostiprināt un nosargāt savu valsti. Kauliņtēva pieeja arī šajā ziņā mums var kalpot par paraugu. Atbalstīsim viens otru, godprātīgi izturēsimies pret savu darbu un padarīsim mūsu novadu un Latviju labāku un stiprāku!
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
