Dažādas vaļības, apvainojumi, pat naida runa nereti tiek maskēti kā demokrātijas izpausmes

Taču latviešu nācijas apziņa un valstsgriba nav dzimusi vienā dienā. Tā veidojās soli pa solim daudzu gadu garumā. Par simboliskām pieturzīmēm šā ceļa noslēgumā kļuva uzsaukumi, kas aicināja dibināt latviešu strēlnieku bataljonus, un latviešu bēgļu komiteju dibināšana 1915. gadā. Upuri Nāves salā 1916. gadā. Latgales latviešu kongress Rēzeknē un Latvijas Pagaidu nacionālās padomes izveidošana Valkā 1917. gadā.

Mūsu valsts pēc Pirmā pasaules kara varēja piedzimt tādēļ, ka tāda bija tautas griba, ka bija prasme vienoties augstu mērķu vārdā, ka tika pareizi uztvertas jaunās vēsmas, kas bija ielauzušās pasaules ģeopolitiskajos procesos. Tolaik uz Eiropas kartes sevi iezīmēja ne tikai Latvija, bet arī citas jaunas nacionālas valstis – Lietuva, Igaunija, Somija, Polija un Čehoslovākija. Baltijas valstis prata atgūt savu neatkarību atkārtoti – pēc 50 okupācijas gadiem.

Mēs lepojamies ar to, ka Latvija kā eiropeiska valsts jau no pirmsākumiem savos pamatos iebūvēja parlamentārisma un demokrātijas principus. Tie ir stūrakmeņi, uz kuriem Latvija būvēja savu Satversmi. Uz tiem mēs atspērāmies arī 1990. gadā, kad atjaunojām Latvijas Republiku.

Arī atjaunotā valsts neradās pēkšņi vai nejauši. Divu okupāciju un Otrā pasaules kara apstākļos sapnis par brīvību kā sarkanbaltsarkans pavediens stīgoja no «Deklarācijas par Latvijas valsts atjaunošanu», kuru 1944. gadā pieņēma Latvijas Centrālā padome. Šī deklarācija iedvesmoja nacionālos partizānus turpināt bruņotu pretošanos okupācijai vēl 10 gadus pēc kara beigām.

Brīvvalsts ideju gandrīz 50 gadus loloja un aizstāvēja trimdas latvieši.

Latviešu brīvības alkas caurauda čekas vajāto nacionālās pretošanās kustības dalībnieku un disidentu domas, vārdus un darbus.

Līdz pienāca 80. gadu beigas, mazie pavedieni satecēja kopā un uzbangoja Trešās atmodas vilnī.

Latvieši bija PAR savu valodu un kultūru. PAR brīvību, neatkarību, PAR savu valsti Rietumu civilizācijas un Eiropas politiskajā telpā.

Latvijas neatkarības atjaunošanā izšķiroša nozīme bija demokrātiskajiem procesiem un parlamentārisma tradīcijām.

Godātie deputāti!

Parlamentārisms un demokrātija – tie ir Latvijas valsts pamati!

Tādēļ arī pašlaik mūsu svarīgākais uzdevums ir stiprināt šos pamatus un neļaut tos izskalot vai saļodzīt. Saeimai ar darbiem ir jāceļ pašai sava autoritāte.

Saeima ir Latvijas pilsoņu vēlēta institūcija. Saeimai mūsu valstī ir dots visaugstākais mandāts – vairāk nekā 900 tūkstoši vēlētāju balsu. Mums šī uzticība ir jāattaisno ik dienu. Parlamentam jāspēj pieņemt tādas tiesību normas, kas nāk par labu visai sabiedrībai.

Kolēģi, šis ir pēdējais 18. novembris, kad svinīgā sēdē pulcējamies mēs – 12. Saeima. Pēc gada šajā zālē Latvijas valsts simtgadi godinās 13. Saeima.

Strādāsim tā, lai parlaments izpelnītos lielāku pilsoņu uzticību! Politiskās kultūras stūrakmens un atslēga ir cieņa. Mūsu pašu savstarpējā cieņa un cieņa pret ikvienu sabiedrības locekli. Bez savstarpējas cieņas pamata arī politika nevar būt ilgtspējīga. Mums jāspēj izskaidrot, ka ikviens likums, kas tapis Saeimas namā, un ikviens darbs, kuru veic valdība, ir domāts tam, lai plauktu mūsu zeme, tauta, valsts un cilvēki.

Dāmas un kungi!

Nākamais ir Saeimas vēlēšanu gads. Ir labi, ka Latvijas vēlētāji kļūst arvien prasīgāki, politiski zinošāki un arī kritiskāki. Par to liecina tas, cik aktīvi pēdējos gados kandidāti tiek vērtēti ar plus zīmi vai izsvītroti. 12. Saeimas vēlēšanās tika grozīti vairāk nekā 60 procenti vēlēšanu zīmju.

Nākamgad vēlēsim parlamentu, kurš strādās jaunajā Latvijas gadsimtā.

Politiķiem ar lielāku atbildību jāizturas pret solījumiem priekšvēlēšanu laikā, skaidrojot, kā partiju politiskie mērķi kalpos visas sabiedrības labumam.

Politiskajām partijām jāizvirza tādi kandidāti, kuri bauda vēlētāju cieņu un spēj godam pildīt tautas priekšstāvju pienākumus.

Novēlu, lai tie deputāti, kas nākamā gada 18. novembrī Saeimas namā pulcēsies uz svinīgo sēdi, radītu pārliecību par to, ka Latvijas valsts nākotne ir drošās rokās. Ka vēlētāji var būt kopumā gandarīti par savu izvēli!

Godātie klātesošie!

Uzņēmējs Juris Binde, skaidrojot, kādēļ viņa vadītais uzņēmums finansiāli atbalstījis valsts simtgadei veltītas filmas, nesen teica zīmīgus vārdus: “Mūsu uzdevums ir regulāri atgādināt, ka latviešu tauta nav nekādi sērdienīši un nabadziņi, bet tauta ar savu kultūru, kas vairākkārt savu brīvību ir zaudējusi, bet, kas vēl svarīgāk – atkārtoti izcīnījusi.”

Latvijā vienmēr bijis apbrīnojami daudz cilvēku ar skaidru vērtību sistēmu, stingru mugurkaulu, lielu pašaizliedzību un tēvzemes mīlestību. Tādus cilvēkus mēs uzskatām par saviem līderiem, garīgo mērauklu, zemes sāli.

Ir liels gandarījums, ka jaunieši, kas piedzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ir brīvi savā domāšanā, dabiski ieaug demokrātiskajā sistēmā un savas paša varēšanas apziņā. Mūsu jaunās paaudzes patriotisms, kas īpaši jūtams pēdējos gados, iedvesmo mūs visus!

Latvieši vienmēr ir ļoti tiekušies pēc izglītības. Tēvi un mātes pat vissmagākajos apstākļos ir centušies savus bērnus izskolot. Tieši tādēļ mūsu tauta ir apzinājusies savu varēšanu un spējusi veidot pati savu likteni.

Par izglītību daudz runājam arī šobrīd. Diskusijās par skolu reformu būsim lieli savā garā un izvēlēsimies svarīgāko – izglītības kvalitāti.

Skolas vērtību latvieši nekad nav mērījuši kilometros, kas jānoiet līdz skolai, bet gan tajās zinībās, ko skolā var gūt. Pašsaprotami, ka tieši skolā jauniešiem jāieaug Latvijas valstiskumā un vērtībās.

Beidzot esam vienojušies par pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā. Atbalstu ir izteikusi arī Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos. Šis darbs jau sen bija jāpaveic.

Valodas jautājumam pēdējo reizi vajadzēja būt izrunātam jau 2012. gadā, kad tautas nobalsošanā trīs ceturtdaļas no vairāk nekā miljona balsotāju izteica nepārprotamu gribu – Latvijā būs tikai viena valsts valoda. Šis jautājums vairs nav apspriežams!

Diemžēl joprojām neesam tikuši vaļā no nelāga ieraduma – sarunā pārāk ātri pārejam uz svešvalodu, pat ja ar mums vēlas runāt latviski.

Neuzturot valsts valodu publiskā saskarsmē, mēs cittautiešiem sniedzam lāča pakalpojumu. Kuram gan šodien vajadzīgi lāča pakalpojumi?!

Mēs esam izvēlējušies dzīvot eiropeiskā, nacionālā un demokrātiskā valstī. Bet kā labāk izprast demokrātiju šobrīd – laikā, kad šis vārds jau daudziem šķiet apvalkāts? Kad dažādas vaļības, apvainojumi, pat naida runa nereti tiek maskēti kā demokrātijas izpausmes.

Mūsu vērtību sistēma ir kā DNS, ko tēvi un mātes mums ielikuši šūpulī un ko mēs nododam tālāk – saviem bērniem. Paaudžu paaudzēs. Demokrātija pati balstās vērtībās, un demokrātijas uzdevums ir nodrošināt arī to, lai tiktu koptas un aizsargātas mūsu nācijas vērtības.

Mūsu vērtības ir latvietība, tradīcijas, cieņa un pašcieņa. Valoda, kultūra, daba. Uzticība tēvzemei, cilvēks kā pati lielākā vērtība.

Vērtības ir tas kompass, kas vienmēr nosaka mūsu izvēli. Šo kompasu mākslīgi cenšas bojāt, lai mēs kā nācija politiski novirzītos no kursa.

Vēl nesen mūsu leksikā nebija, piemēram, tādu vārdu kā “troļļu fabrika”, “viltus ziņa”, “nozagtas vēlēšanas”. Tagad ir apzināta nepieciešamība tam visam dot pretsparu Eiropas līmenī.

Pat tehnoloģiski ļoti attīstītās un ar senām demokrātiskām tradīcijām bagātās Rietumvalstīs tiek atzīts, ka priekšvēlēšanu laikā tur piedzīvoti mēģinājumi ietekmēt vēlētāju izvēli. Pieredzēti kiberuzbrukumi, klajas dezinformācijas kampaņas un kādu konkrētu kandidātu atbalstīšana. Ar šādu pieredzi saskārušās Amerikas Savienotās Valstis, par to arvien atklātāk runā Eiropas politiķi. Ir spēki, kas mēģina Eiropu vājināt un šķelt. Mūsu atbilde ir stipra un saliedēta Eiropa.

Arī Latvijā mēs redzam, ka mediju ziņas dažkārt neizriet no faktiem vai patiesiem notikumiem. Realitāte tiek konstruēta mākslīgi, lai ietekmētu sabiedrības noskaņojumu un valstī notiekošos politiskos procesus.

“Nekas nav tā, kā izskatās!” – tāds ir hibrīdkara sauklis. Un Rietumvalstu drošības dienesti gūst aizvien jaunas liecības par Kremļa stratēģiskajiem plāniem.

Mēs kā sabiedrība kļūstam gudrāki un nu jau protam pamanīt mūsu nedraugu un Kremļa propagandas izmestos āķus. Mums cenšas iestāstīt, ka Latvijā viss ir slikti, ka mēs paši savu valsti pārvaldīt nemākam, ka padomju okupācijas neesot bijis, un kūda pret mums draudzīgajiem Latvijā izvietotajiem NATO spēkiem. Pārņem rūgtums, kad viens no atjaunotās Latvijas valsts pirmajiem ministriem tieši Krievijā metas publiski nievāt Latvijas valsti, stāstot, cik tā esot neizdevusies. Kā dēvēt tos no mūsu vidus, kuri lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām? Kā pasargāt Latvijas valsts saknes no informatīvā kara indes? Tādēļ ir tik svarīgi orientēties uz pamatvērtībām, veselo saprātu un savas valsts interesēm. Tādēļ mums jāatbrīvojas no padomiskās domāšanas atliekām.

Ikvienam ir iespēja rīkoties pašam savā un arī valsts labā. Argumentēta kritika, atklājot nolaidību vai trūkumus, ir vietā. Nebūšanas nedrīkst paslaucīt zem tepiķa. Vainīgie jāsoda. Taču konstruktīva kritika nenozīmē žēlošanos. Mums nav jāsēž virtuvē, sūkstoties par valsti. Ar neauglīgu sūkstīšanos mēs pazeminām paši sevi un savu valsti. Taču mēs visi varam būt Latvijas valsts bruņinieki.

Dāmas un kungi!

Tepat Eiropā un vēl 21. gadsimtā okupācija ir realitāte. Krimas okupācija un militārā agresija Ukrainas austrumos turpinās. Eiropas Savienībai un ASV jāturpina saglabāt vienotu un stingru nostāju attiecībā uz Krieviju, sankcijas nedrīkst atcelt, kamēr nebūs izpildītas Minskas vienošanās. Eiropa gluži vienkārši nevar atļauties atkrist atpakaļ komfortablajās biznesa attiecībās ar Kremli.

Drošība mūsu reģionā nav pašsaprotama, un mūsu dalība NATO ir tās labākais garants. Mūsu apņemšanās ir skaidra – mēs sargāsim Latviju! Vakar Saeimā svētku noskaņās viesojās NATO spēku karavīri – no ASV, Kanādas, Albānijas, Itālijas, Polijas, Slovēnijas, Spānijas, Itālijas un, protams, no Latvijas. Tik daudz nāciju kopā uz mūsu Latvijas zemes un mūsu drošības labad!

Prezidenta kungs! Saeima un valdība!

18. novembris gadu pirms valsts simtgades ir saviļņojošs brīdis. Un arī īstā reize runāt par svarīgākajiem darbiem.

Latvijas nākotnes garants ir ģimenes ar bērniem. Tiks palielināts atbalsts ģimenēm, kas audzina trīs un vairāk bērnus, audžuģimenēm un aizbildņiem. Šis darbs ir labi sākts, un tas jāturpina. Nav šaubu, ka ģimene ir visstiprākais sabiedrības pamats. Tas ir arī valsts turpinātības jautājums.

Gaidot Latvijas simtgadi, darīsim visu, lai ikviens mūsu bērns varētu dzīvot ģimenē vai ģimeniskā vidē, nevis bērnunamā. Bērnunami ir pagātnes palieka – mūsdienās tiem nav attaisnojuma.

Vēl viens jautājums, kas svarīgs ikvienam, kurš domā par Latvijas nākotni – kā iedarbināt tādu centrtieces spēku, lai Latvijā arvien lielākā skaitā atgrieztos tie, kuri dzimteni bija spiesti pamest spiedīgu materiālo apstākļu vai nepārdomātu kredītu dēļ?

Lai to panāktu, jārada mūsu uzņēmējiem tādi apstākļi, lai viņi varētu veidot vairāk darba vietu. Jātiek galā arī ar tādu sociāli bīstamu parādību kā aplokšņu algas un negatīvu pieredzi saziņā ar valsts iestādēm. Cilvēki gaida efektīvu e-pārvaldi, neiecietību pret korupciju, savstarpēji laipnu saskarsmi, īpaši ar Valsts ieņēmumu dienestu.

Cilvēki vēlas iejūtīgu, cieņpilnu un savstarpēji izpalīdzīgu sabiedrību.

Sagaidot Latvijas dzimšanas dienu, portāls “Delfi” apzinājis 99 iemeslus, kādēļ cilvēki nolemj palikt Latvijā. Paldies par šiem 99 stāstiem!

Nākotnē Latvijai ir jābūt labklājības un vērtību valstij. Valstij, kura daudz vairāk rūpējas par cilvēku.

Godātie klātesošie!

Šajā svētku reizē es vēlos pateikties.

Ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš palīdzējis mūsu valstij sagaidīt 99. dzimšanas dienu skaistākai, bagātākai, drošākai, cilvēciski labākai, iedvesmojošākai! Paldies visiem Latvijas patriotiem – latviešiem un cittautiešiem! Paldies visiem tiem, kas šobrīd ir ārpus Latvijas, bet ar Latviju sirdī!

Pateicos skolotājiem, ārstiem, ierēdņiem, uzņēmējiem, zemniekiem, ikvienam, kurš rimti un labi dara savu ikdienas darbu.

Paldies Latvijas simtgadniekiem, kurus šovasar satiku Rundāles pilī! Pateicos ģimenēm, kuras pēdējos gados kuplā skaitā vizina ratiņos mazuļus.

Paldies enerģiskajiem jauniešiem, kurus sastopam šeit ēnu dienās un jauniešu saeimās! Paldies nevalstiskajām organizācijām, kuras gatavas strādāt kopīgi ar Saeimas deputātiem un palīdz mums izprast dažādas vajadzības. Paldies valdībai un jums, godātie Saeimas deputāti, – par to, ka, neraugoties uz politiskajām kolīzijām, visbiežāk tomēr protam vienoties valstij svarīgos jautājumos.

Paldies visiem tiem, kuri Latvijas vārdu darījuši apbrīnas vērtu uz skatuvēm, koncertzālēs, kinofestivālos! Paldies tiem, kuri Latviju padarījuši par slavenu sporta lielvalsti!

Īpašu paldies vēlos teikt mūsu Nacionālo bruņoto spēku karavīriem, zemessargiem un jaunsargiem!

Pateicamies NATO sabiedrotajiem par solidaritāti un Kanādai – par spēku vadību Latvijā.

Paldies mūsu partneriem – Eiropā un transatlantiskajā telpā! Es ticu, ka, strādājot kopīgi Eiropas Savienībā, mēs spēsim vairot Latvijas iedzīvotāju labklājību un ticību Eiropas nākotnei.

Paldies visiem, kas ir kopā ar Latviju tās dzimšanas dienā!

Mīļie tautieši! Tuvumā un tālumā! Latvijā un visur pasaulē!

Kārlis Skalbe savulaik par Latvijas dibināšanu rakstīja: “Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes.”

Jā, tā ir tautas elpa, kas šajos gados ir palīdzējusi uzplaukt rozēm un mūsu Latvijai. Kamēr mēs būsim, kamēr mēs elposim, kamēr mēs to gribēsim, tikmēr Latvija pastāvēs! Tāpēc mums ir svarīgs ikviens Latvijas cilvēks, kas uztur šo gribu. Jo mums ir svarīga mūsu valsts, mūsu Tēvzeme un brīvība.

Saules mūžu Latvijai!

Dievs, svētī Latviju!

Novērtē šo rakstu: