Iesaki rakstu: 
Pēc Trampa negaidīti piekāpīgā toņa Davosā pasaule ir puslīdz nomierinājusies, un dažviet jūtama pat tāda kā līksmība - nu re, viss vienmēr galu galā kaut kā sakārtojas. Nav nekāda pamata pārliekam uztraukumam.
Īstermiņā tam, pat ņemot vērā Trampa neparedzamību un spēju visnegaidītākajā brīdī visu sagriezt kājām gaisā, varētu piekrist. Pat Ņujorkas birža ceturtdien atkal putoja kā izšauta šampanieša pudele. Taču ir tāda lieta kā "lielā bilde", un tā, vērojot no lielāka attāluma, var visai būtiski atšķirties no atsevišķiem šajā brīdī redzamajiem emociju, ideoloģisko izvirdumu, politisko izbļāvienu un tamlīdzīgiem fragmentiem. Tas lielais kopsavilkums galu galā vienmēr nosēžas uz ekonomikas pamatiem. Kā tad Eiropas ekonomikas un tās viena no vājākajiem posmiem - Latvijas gadījumā izskatās šī bilde?
Bagātajā gruzīnu folklorā ir tāds tēva novēlējums dēlam: dēls, nebaidies no lieliem izdevumiem, baidies no maziem ienākumiem. Bet ko darīt, ja izdevumi jau ir baisi, grimsti arvien dziļāk parādos, bet ienākumus "presingo" biznesā veiklāki kaimiņi? Tas arī ir tas, kā Eiropa lēnām ieslīd ļoti sarežģītā situācijā. Ekonomistu valodā tā būtu apzīmējama kā finanšu un ģeopolitiskais disbalanss, kad tūlītējās izdzīvošanas nepieciešamība sāk atdurties pret kontinenta ilgtermiņa stabilitātes nosacījumiem. Kā nu ne, atbalsts Ukrainai jau tā bija kā akmens kaklā, un te pēkšņa problēma ar Grenlandes drošību.
Šī problēma 2026. gada sākumā iezīmēja arī dziļu plaisu NATO politiskajā ietvarā. Pēc ASV administrācijas draudiem sagrābt Grenlandi ar spēku vai ekonomisku spiedienu Davosā tika panākta trausla deeskalācija. Saskaņā ar jaunā plāna aprisēm, lai novērstu iespējamu Krievijas vai Ķīnas iespējamu invāziju, Grenlande tiks integrēta 175 miljardus ASV dolāru vērtajā "Zelta kupola" pretraķešu aizsardzības vairogā.
Tomēr arī politiskā cena šim plānam ir ļoti augsta. Dānija, ko pilnībā atbalsta ES, ir novilkusi skaidru līniju: sadarbība drošības jomā ir atvērta sarunām, bet suverenitāte – nav apspriežama. Lai aizstāvētu šo līniju, Eiropai arī no savas puses nākas piedalīties straujā Arktikas militarizācijā. Lai aizsargātu Grenlandes infrastruktūru, operācijas "Arktikas izturība" (Arctic Endurance) ietvaros Vācija, Francija un Zviedrija jau ir izvietojušas spēkus kopā ar Dānijas militārajām vienībām. Līdz ar to uzliesmujušais diplomātiskais konflikts tagad ir pieklusināts, ASV paliek sabiedrotā, vienlaikus tiek atturēta Krievijas un Ķīnas ekspansija.
No ģeopolitiskā skatu punkta tas viss tiešām izskatās lieliski. Bet atgriezīsimies pie gruzīnu viedajiem padomiem. Ar tiem Eiropai tā "lielā bilde" sāk izskatīties tāda sašķobījusies - kā kaut kas no Salvadora Dali fantāziju sižetiem. Kaut vai tikai divu saistību – Ukrainas atbalstīšana ar 90 miljardu eiro aizdevumiem, vienlaikus militāri nostiprinot Arktiku, nemaz nerunājot par pašu nolaistās aizsardzības stutēšanu – finansiālās izmaksas kopumā ir milzīgas. Lai ar to tiktu galā, Eiropas līderi ir ķērušies pie "fiskālās bēgšanas" (Fiscal Escape) stratēģijas. Tas ir, aktivizējot "valstu izņēmuma klauzulas", piecpadsmit dalībvalstīm ir atļauts nedaudz "pagrēkot" - pārsniegt budžeta deficīta limitus, paglābjot militāros izdevumus no taupības pasākumiem, kas skar citas nozares.
Lai izvairītos no paredzamas nodokļu maksātāju neapmierinātības, Eiropa pēc karstām diskusijām beidzot uzdrīkstējusies uz "radošāka" finansējuma shēmām - atbalsta pakete Ukrainai arvien vairāk tiek finansēta no ienākumiem no Krievijas iesaldētajiem aktīviem. Savukārt jauns 150 miljardu eiro "Eiropas Drošības rīcības fonda" (SAFE) instruments ļauj valstīm aizņemties kapitāla tirgos aizsardzības mērķiem, apejot tūlītēju nodokļu paaugstināšanu. Virspusēji "lielgabali pret sviestu" dilemma it kā ir novērsta, taču patiesībā, būsim jau nu godīgi, tā ir tikai atlikta laikā. Tātad bumba ar laika degli. Vai un kad tā "ies gaisā"?
Te mēs nonākam pie to mazo ienākumu bažām. Lielākais risks šai stratēģijai, ko drīzāk gribas saukt par shēmošanu, ir fundamentāls Eiropas ekonomiskais vājums. Pieaugot izaugsmei tikai par 0,9% vai kaut kas ap to, milzīgā kapitāla novirzīšana aizsardzības virzienā "izspiež" privātās investīcijas, kas nepieciešamas EK deklarētajai zaļajai un digitālajai pārejai. Eiropa ar to jau sen ir iesprostota konkurētspējas slazdā: lai saglabātu kaut minimālas pretenzijas uz globāla spēlētāja statusu, tai tagad ir jāiztērē miljardi aizsardzībai, bet šie izdevumi izsmeļ inovācijas, kas nepieciešamas, lai saglabātu Eiropas rūpniecības priekšrocības (tur, kur tās vēl ir) salīdzinājumā ar ASV un Ķīnu.
Pašreizējais militāro izdevumu pieaugums darbojas kā smags nodoklis jau tā novājinātai sistēmai. Turklāt Eiropas aizsardzība joprojām ir sadrumstalota, liela daļa šo izdevumu nevajadzīgi dublējas, un tas rūpniecības efektivitāti stipri pazemina. Tā kā parāda attiecība pret IKP pieaug un virknē valstu jau pārsniedz 100%, aizņemšanās izmaksas arī pieaug. Investori arvien vairāk bažījas ka "vecais" kontinents ieķīlā savu nākotni, lai samaksātu par savu pašreizējo drošību.
Kā jau pieminēju, fiskālās izņēmuma klauzulas un "bezmaksas" ienākumi no Krievijas aktīviem ir īslaicīgi ielāpi. Drīz vien sociālo izmaksu – veselības aprūpes un novecojošo iedzīvotāju pensiju sadursme ar pastāvīgi paaugstinātiem militārajiem budžetiem kļūs neizbēgama.
Eiropa vēsturiski ir veiksmīgi aizstāvējusi savu teritoriju un principus īstermiņā, taču pēdējā laikā tā to ir darījusi, uzkrājot milzīgu stratēģisko parādu slogu. Ja kontinents nevar atrisināt savas efektivitātes problēmas un atgriezties pie stabilas izaugsmes, "Zelta kupolu" virs Grenlandes un ierakumus Ukrainā galu galā var nākties apmaksāt ar smagu Eiropas dzīves līmeņa kritumu, kas agri vai vēlu novedīs pie iekšzemes sociālās krīzes - Latvijā tās pazīmes jau ir vērojamas pietiekami skaidri.
Tas viss izklausās gana bezcerīgi. Un tā arī ir, ja viss turpināsies kā līdz šim. Vai var ko darīt? Noteikti var.
Vispirms jāsaprot un atklāti jāatzīst, ka Eiropas, vēl jo vairāk Latvijas, pašapmierinātības laikmets ir noslēdzies, un tā vietā atnācis skarbs "lielgabalu un sviesta" dilemmas dzīvesveids ar "aplenkta cietokšņa" realitāti. Kontinents vairs ne tikai finansē karu Ukrainā; tas saskāries ar ģeopolitisku identitātes krīzi, ko pilnībā atklājis Grenlandes tracis. Lai izdzīvotu šajā brīdī, nesabrūkot zem politiskās depresijas un parādu smaguma, Eiropai jāveic radikāls pavērsiens. Diemžēl izskatās, ka tā mazāk būs izvēle, drīzāk evolūcijas piespiedu atlase.
Tūlītēju glābiņu visdrīzāk jāmeklē nežēlīgā efektivitātes veicināšanā, vispirms jau militārajā jomā. Desmitgadēm ilgi Eiropas aizsardzības ainava joprojām ir raibs 27 dažādu nacionālo interešu "zirga deķis", kas radījis tādu kā "suverenitātes nodokli" — vējā izmestus miljardus. Tagad, Grenlandes krīzes ēnā šī sadrumstalotība kļuvusi par tiešu drošības apdraudējumu. Kā jauna mantra būtu jāpieņem – "tērēt kopā vai pilnīgi un galīgi izgāzties katram pa savam". Konsolidējot iepirkumus caur jau radīto Eiropas Aizsardzības industrijas programmu, ES beidzot jāsāk uzvesties kā vienotam klientam. Ražošanas atļauju izsniegšana militārajām rūpnīcām ir jāpaātrina bez kompromisiem - te nu nav jākautrējas no "gāzi grīdā". Bez privātā kapitāla piesaistes te arī diez vai kaut kas sanāks, bet priekš kam ir Eiropas Investīciju banka, kas ar savu līdzdalību var mazināt riskus? Tas ļautu ar reālu kapitālu stabilāk finansēt ne tikai pašas Eiropas, bet arī Arktikas drošības "Zelta kupolu".
Tas ir tas, ko vajadzētu un varētu izdarīt samērā ātri. Taču īstās reformas ir daudz dziļākas: Eiropas Aizsardzības savienības izveidošana.
Gadiem ilgi ideja par "Eiropas armiju" bija retorisks rēgs. Federālisti to izmantoja sapņošanai, bet nacionālisti — biedēšanai. Bet tagad šis rēgs varētu sākt iegūt miesu. Grenlandes šoks — kad ASV administrācija atklāti un agresīvi sāka apdraudēt NATO sabiedroto — atklāja biedējošu patiesību: NATO 5. pants reāli ir tikai tik stiprs, cik stipra ir politiskā griba Vašingtonā. Vismaz pagaidām.
Lai gan vienota Eiropas armija zem viena karoga joprojām šķiet pārāk tālu ejošs solis, realitātē jau top "spēju koalīcijas" — integrēti, neatkarīgi militārie pīlāri, kas vismaz teorētiski spēj nodrošināt Arktiku vai austrumu flangu pat tad, ja transatlantiskā alianse kopumā sašūpojas.
Tomēr visa šī militārā mašinērija var izrādīties būvēta uz smilšu pamatiem, ja ekonomika paliek stagnējoša. Eiropas varenības atdzimšana nav tikai jaunu tanku būvniecība; tā ir produktivitātes revolūcija. Izaugsmei svārstoties ap nulli, kontinents turpinās bezcerīgi cīnīties ar savu demogrāfiju. Eiropai ne tikai uz papīra ir jāreformē darba tirgus, jāsamazina birokrātija, kas slāpē tās inovācijas un tehnoloģiju sektoru. Beidzot jāizveido vienots kapitāla tirgus, tajā skaitā vienota Eiropas vērtspapīru birža, kas ļautu sākt pa īstam strādāt savu pilsoņu uzkrājumiem, bet Eiropas korporācijām mobilizēt kapitālu un augt par konkurētspējīgiem globāliem spēlētājiem (nekur jau tā globalizācija nepazudīs, tā tiek tikai pārdalīta).
Galu galā stāsts ir par stratēģisku pieaugšanu. Eiropai jāielāgo, ka suverenitāte, prestižs un globālā autoritāte nav Dieva dāvanas; tā ir spēja, kuras pamatā ir augsta industriālā efektivitāte un militārā pašpietiekamība. Tikai tad, ja Eiropa spēs veiksmīgi integrēt savu aizsardzību un iekustināt ekonomiku, tā kļūs par trešo globālo lielvaru. Ja tā nespēs pārvarēt savas iekšējās barjeras, tā riskē kļūt par pagātnes labklājības muzeju, ko aizsargā pašķidrs pretraķešu vairogs, kuru tā vairs nevar atļauties uzturēt.
Pārpublicēts no X
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
