Iesaki rakstu: 
Pēdējo nedēļu notikumi starptautiskajā politikā raisa gan cerības, gan bailes un trauksmi, un milzumdaudz prognožu par to, kurp virzās pasaule. Arī es vēlos piedāvāt savu skatījumu uz notiekošo, īpaši fokusā uz Eiropu un Latviju.
Nevar nesajust, ka pasaules iekārtojums izjūt seismiskas svārstības, kas briedušas jau ilgāku laiku. Lielā un skaistā vienotas Eiropas ideja dzima kā mēģinājums taisnīgi izlīdzināt kopējo labumu, kā materiālajā nozīmē, tā arī vērtībās. Taču pamazām nekonkrētā un izplūdusī pārvalde pieļāva, ka godīgu labumu sadalīšanu sāka sapīt ar politiskiem kritērijiem un noteikumiem - cik labējām vai kreisām jābūt valstu valdībām, kā jārisina genderisma, vokisma un citu -ismu problemātika. Eiropas birokrāts pamazām paaugstināja sevi par vērtību ieviesēju, standartu noteicēju un soģi. Tajā pašā laikā pavisam konkrētos piezemētos jautājumos, piemēram, atbalstā lauksaimniekiem, atšķirīga attieksme un nevienlīdzība tika pasludināta par normu.
Rezultātā Eiropu sāka piemeklēt satricinājumi - migrācijas krīzes, demokrātijas normu krīzes, atsevišķu valstu "īpašās nostājas", Lielbritānijas demaršs. Lielu triecienu vienotās Eiropas idejai atnesa COVID-19, kad visi ieraudzīja pavisam pretējo - valstu egoismu, melu politiku, varnešu cinismu, kas vispirms pievāca sev deficītās vakcīnas, bet pēc tam uzspieda visiem to obligātumu. Šī krīze aizzāģēja uzticēšanos varai, cilvēki zaudēja orientierus, viegli ļāvās dažādiem feikiem un vispasaules sazvērestībām.
Arī Krievijas iebrukums Ukrainā bija vispārējā cinisma un savu "tiesību" prioritizācijas sekmēts. Un Eiropa parādīja, ka nespēj tikt galā ar šo nu jau milzīgo krīzi. Seismisko svārstību skalā bultiņa tuvojas sarkanajai iedaļai.
Minhenes drošības konference un viss ap to notiekošais rāda, ka "lielie spēlētāji" turpmāk nerunās ar nacionālajām valstīm "caur Briseli". Kaut kāda fasāde tiek saglabāta, bet īstā "lietu kārtošana" notiek šaurā lokā, kā Rijādā vai Parīzes "mazajā sastāvā". Tas Briseles birokrātos raisa histēriju: USAID stāsts, kad ASV visās lietās sāk vērtēt savu labumu, taču var "inficēt" arī Eiropas valstis! Tās sāks skatīties Briselei uz pirkstiem - cik pamatoti ir orientieri enerģētikas politikā, "zaļajā kursā", migrācijas politikā utt. Un valstīm pamazām rodas šaubas gan par Apvienoto Nāciju, gan Eiropas pārnacionālo struktūru perspektīvām. Tās, visticamāk, ir un būs arī nākotnē, bet valstīm nāk apjausma - mūsu kaites un problēmas citi nerisinās. Tas nav ne labi, ne slikti; tas tikai mudina mūs to ātrāk pieņemt, niknāk cīnīties par savu vietu, lomu un labumu.
Tie, kas Amerikā iedeva varu Trampam un viņa MAGAi, sajuta tur kaut ko dzīvu, lai arī, iespējams, "nepareizu". Šie "trakie" varbūt neuzcels labāku pasauli, bet vismaz sagraus veco. Un liks saprast, ka Amerika nav kaut kāda servisa struktūra pārējai pasaulei...
Eirobirokrātijas kupols līdz šim ļāva arī Latvijai nerisināt acīmredzamas problēmas, amortizējot tās kaut kur izplūdušās ES kopējās pozīcijās. Pasaules drošības sistēmas krīzes laikā mūsu acīmredzamais "zilonis istabā" ir fiktīvā integrācijas politika un milzīgais nepilsoņu skaits (170 000!). Mūsu varas elite gadu desmitiem ir šo jomu uztvērusi nevis kā nepadarītu darbu, bet kā "nacionālā mugurkaula" demonstrāciju, kā lakmusa papīrīti "īstenā latviskuma" pārbaudei.
Tagad mums vajadzētu profilaktiski sabīties. Kad Kremlis pie kāda sarunu galda sāks skaitīt savus naratīvus par Latvijas nepilsoņu aizstāvību un mēs prasīsim no NATO un ASV lielākas drošības garantijas, vai Dž.D. Venss mums nepajautās - ko jūs 30 gadus esat darījuši integrācijas politikā? Cik gadu desmitus jums vēl vajadzēs, lai izveidotu vienotu nāciju?
Nupat nācis klajā Valsts kontroles revīzijas ziņojums par saliedētas sabiedrības izveides politiku, un tas ir satriecoši kritisks. "Neefektīvi", "nav produktīvi", "nav noteikti sasniedzamie mērķi un rādītāji", "nepilda noteiktos uzdevumus", "nav mērķtiecīgi" - tie ir visbiežāk sniegtie vērtējumi jomai, kam Nacionālajā attīstības plānā 2021. - 2027. gadam noteikts finansējums 24 miljoni eiro ik gadu! Ierēdņi ar savu trenēto intuīciju ir papratuši, ka politiķiem nav vajadzīga nekāda integrācija, bet "līdzekļu apgūšana" it labi noder.
Uzskatu, ka man ir tiesības izteikt pārmetumus pie varas esošajiem, jo vienmēr esmu atgādinājis, ka integrācija un saliedēta sabiedrība ir galvenā garantija valsts drošībai. "Saskaņa" ir organizējusi latviešu valodas kursus gan nepilsoņiem, gan Krievijas pilsonību pieņēmušajiem. Esam mudinājuši viņus uz piederību Latvijas valstij, un esam lepni par katru, ko izdevies šajā ceļā ievirzīt.
Šie cilvēki nav zaudēti Latvijai. Tie ir varas atgrūsti!
Un, lai to labotu, – valdībai no integrācijas politikas imitācijas jāvirzās uz konkrētu mērķu, to sasniegšanas līdzekļu un atbildīgo noteikšanu.
P.S. Un cik darbības imitāciju un izlikšanos var saskaitīt citu politiku noteikšanā un realizēšanā – enerģētikas, veselības aprūpes, izglītības, reģionālajā politikā?
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
