Darbinieku trūkums – problēma samilst. Ko varam mācīties no attīstītākajām ekonomikām?
Rolands Einštāls, SIA “Agence” valdes priekšsēdētājs28.09.2024.
Komentāri (28)
Iesaki rakstu: 
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Tādas nozares kā zivju un gaļas apstrāde, kokrūpniecība vai pārtikas ražošanas uzņēmumi, kas nodarbina lielu skaitu cilvēku maiņās, mēdz pat atteikties no papildu pasūtījumiem, jo nevar nodrošināt to pienācīgu izpildi. Vienlaikus liels skaits atbilstošas kvalifikācijas darbinieku vienkārši atrodas ģeogrāfiski tālu, un abu pušu “satikšanās” mēdz būt sarežģīta. Trīs ceturtdaļas Latvijas lielo uzņēmumu, kas nodarbina 250 un vairāk cilvēku, atrodas Rīgas reģionā, kur bezdarba līmenis ir vairāk nekā uz pusi zemāks nekā citos Latvijas reģionos. Piemēram, Latgalē 2023. gadā tas bija 9,8%, un līdzīgi rādītāji vērojami arī citos reģionos.[1]
Protams, arī citviet pasaulē lielie uzņēmumi atrodas ostu un galvaspilsētu tuvumā. Tomēr Eiropas attīstīto ekonomiku prakse ir šī reģionālā darbaspēka mobilitātes veicināšana. Šajā ziņā būtisku lomu spēlē personāla nomas aģentūras. Piemēram, Vācijā pērn pēc oficiālajiem datiem 800 000 iedzīvotāju, kas ir apmēram 1% no valsts kopējā iedzīvotāju skaita, darbu ieguvuši tieši ar aģentūru starpniecību. Arī Nīderlandē 850 000 jeb apmēram 4,9% no kopējā iedzīvotāju skaita nodarbināti tieši šādā formātā.
Ja salīdzinām Nīderlandes un Latvijas iedzīvotāju skaitu, tad, attīstot nodarbinātību pēc līdzīga scenārija, Latvijā varētu atrast darbu 88 tūkstošiem cilvēku. Un tas savukārt nozīmētu piepildītas maiņas un augstākas ražošanas jaudas vietējiem uzņēmumiem, līdz ar to lielāku pienesumu ekonomikai un konkurētspējas pieaugumu ne vien Baltijas, bet Eiropas mērogā.
Protams, esam jau pieraduši daudzas problēmas nodarbinātības jautājumos risināt ar ārvalstu darbaspēka ievešanu. Šobrīd visvairāk Latvijā sastopami viesstrādnieki no Ukrainas, Uzbekistānas un Baltkrievijas. Kā nesen vēstījusi Latvijas Televīzija, balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem, ārvalstu darbaspēka apjoms Latvijā kopš 2015. gada dubultojies. No 8000 uzturēšanās atļauju 2015. gadā, no kurām 6694 bija darba ņēmējiem, bet pārējās viņu ģimenes locekļiem, šogad izsniegtas jau 17 726 spēkā esošas uzturēšanās atļaujas, no kurām 15 558 izsniegtas darba ņēmējiem.[2] Turklāt tendence visdrīzāk turpinās attīstīties.
Vai esam gatavi šo situāciju pieņemt? Gribas domāt, ka tomēr darba devējiem un par nodarbinātības jautājumiem atbildīgajām valsts institūcijām ir jādara viss, lai, pirmkārt, veicinātu vietējo iedzīvotāju nodarbinātību un ekonomisko aktivitāti.
Uzņēmējiem ir jāizmanto vietējie resursi un primāri tautsaimniecībā jāiesaista vietējie iedzīvotāji. Personāla noma, filiāles reģionos un darbinieku mobilitāti veicinoši risinājumi uzņēmumu ietvaros. Tie ir tikai daži no risinājumiem. Svarīgi raudzīties uz situāciju ar atvērtu skatu un jau laikus aizgūt labākās prakses piemērus no citām Eiropas valstīm.
[1] Centrālā statistikas pārvalde. Darbaspēka apsekojuma galvenie rādītāji 2023. gadā. https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2024-05/Nr_09_Darbaspeka_apsekojuma_galvenie_raditaji_2023_gada_%2824_00%29_LV.pdf
[2] Latvijas Televīzija. Kopš 2015. gada ārvalstu darbaspēks Latvijā vairāk nekā dubultojies. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/12.08.2024-kops-2015-gada-arvalstu-darbaspeks-latvija-vairak-neka-dubultojies.a564786/
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
