Dace Rukšāne un Jurģis Liepnieks: kāpēc aizbraukt, kāpēc neaizbraukt?
PIETIEK06.10.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Portālam Pietiek un tā veidotājiem uz mēnesi dodoties atvaļinājumā (tas sāksies jau šopiektdienas vakarā!), uz atvadām publicējam vielu pārdomām – Daces Rukšānes un Jurģa Liepnieka sociālo tīklu saraksti, kas sākās ar rakstnieces paziņojumu: „Spļauju pār lūpu to, ko nekad iepriekš neuzdrošinātos - es gribu aizbraukt no Latvijas. Viss. Man ir pāri acīm.”
Dace Rukšāne: „Es nudien nezinu, kas man sakrājās. Vai KNAB vai VID izgājieni. Varbūt ministru atvaļinājumi, politiķu nevarība. Iespējams, tas, ka man nav, par ko balsot, ka masu medijos no atbildīgām personām tik bieži (ne vienmēr, tiesa) dzirdu: mļe, mļe, mļe… Varbūt tas, ka žurnālistes un pat redaktores amatu laikos man maksāja sociālo no minimālās un visu pārējo kā honorāru, principā nolemjot mani pensijai, kas sliktāka par pamesta suņa mūža nogali.
Varbūt tas, kas sakrājās, ir interneta portālu un šī paša Feisbuka komentāri, kur ļaudis ar saviem īstajiem vārdiem un uzvārdiem (!!!) publicē tik briesmīgi deģenaratīvus tekstus (tie nav mani draugi, bet lasīt nākas), ka gribas nomirt blakus savai profila bildei.
Varbūt man sakrājās rigvirs, dogo, maksima, hermaņsāga un lembergisms. Varbūt pat tas ir tas debilais noteikums, pēc kura es nedrīkstu ieskaitīt bērnu vai vecāku kontos viņiem pienākošos atbalsta finansējumu bez pienākuma to deklarēt kā dāvinājumu. (bāc, tā tak ir tikai uzturnauda).
Es šitā varētu skaitīt bezgalīgi, metot šajā svaru kausā visu to vājprātīgo, kas mani ikdienā piemeklē.
Kas ir otrā kausā? Daba. Kultūra. Saknes. Sociāli emocionālā piesaiste. Ļoti, ļoti spēcīgas lietas.
Bet.
Sakrājās.
Un šodien nudien ir gana.
Šodien ir tā, ka spļauju pār lūpu to, ko nekad iepriekš nezdrošinātos - es gribu aizbraukt no Latvijas.
Viss. Man ir pāri acīm.
P.S. Ja kādam ir atrunāšanas doma (teksts), ļoti labprāt uzklausīšu. Jo sirdī es nekur negribu mukt.”
Jurģis Liepnieks: „Gribi, iedošu dažus iemeslus, kāpēc ir super forši dzīvot Latvijā?
1) Ideāla vieta bērnu (līdz 16 g.) audzināšanai. Nekur Tu nevarēsi atļauties tāda līmeņa pedagogus, trenerus. Pie tam 20 min. attālumā
2) Tas pats lielā mērā attiecas uz pašpilnveidošanos - nekur pasaulē Tu nevari parunāt par Platonu ar tāda līmeņa speciālistu kā Narkevičs vai mācīties kendo pie Kindzuļa, vai tikpat kā vienalga, ko vien Tu vēlētos mācīties, Tu atradīsi vienu super speciālistu 20 min. attālumā.
Protams, trūkst jomu ekspertu, bet kopumā ir ļoti daudz ar ļoti dziļām zināšanām mākslās utt. Londonā arī ir, bet tu tur netiksi.
Ja neskaita Āziju, tad visur citur par to pašu naudu dzīves līmenis Tev būs zemāks. Te bez ekonomiskā faktora jāņem vērā sociālais tīkls.
90% Tevis uzskaitīto problēmu ir tev galvā, ja idioti vai Hermanis traucē dzīvot, jāiet pie terapeita. ASV ir Tramps, bet dzīvo tak.
Jā, latvieši nemāk šobrīd galīgi pārvaldīt savu valsti. Tas sāp, īpaši uz igauņu fona, bet mēs esam pavisam jauna valsts, tā gadās.”
Dace Rukšāne: „Man netraucē Hermanis.:) Mani izbrīnīja sabiedrības pārpolarizēšanās un kažoku apvēršana.”
Jurģis Liepnieks: „Skaidrs, bet parādi valsti, kurā nenotiek identiski procesi un kurā vienā vai otrā vēsturiskā periodā nav valdījusi tumsonība?
Pabeidzot - pie racionālajiem iemesliem. Rīga nenormāli ērta, kompakta, ar mazu noziedzību, ļoti tuvu viss - lidosta, daba, jebkas.
Tas, cik Rīga ir ērta un droša dzīvošanai, ieekonomē mums nevis vienkārši stundas, bet gadus.
Statistiski ir maz cilvēku, kuri spēj tikt vaļā no dzimtenes. Teju fiziskās nepieciešamības, labsajūtas, kas saistās ar dzimteni.
To fizisko sajūtu kādreiz jūt, nolaižoties lidostā vai ilgāk esot prom. Emigrantu stāsti visu valstu vēsturē rāda, ka kaut kas tāds ir
Jā, ir ļoti bail - vecums, onkoloģija, nabadzība, var uz gultas palikt par nastu. Domā - aizbrauksi uz Dāniju, un šīs bailes pazudīs?
Man, piemēram, tikai viena problēma ļoti traucē, ka nav iekšējā tirgus. Tikpat kā nekam, tik RIMI un Maksimai, bet nu neko, jāadaptējas.
Bet par pensiju piekrītu. Pensijas Tev nebūs, būs jāstrādā līdz pēdējai stundiņai + jāpaļaujas uz bērnu palīdzību. Nekādu variantu.
Un principā, jā, Tu vari vēl paspēt, strādājot uz kaut kādas naftas platformas Norvēģijā vai tml., sapelnīt labu pensiju. Gan jau uz tās platformas arī kāds traukus mazgā.
Ir citi darbi tālajos ziemeļos, kur paši vairs nestrādā. Kad jau, tad jau. Tas kā 10 gadi Kolimā, toties būs pensija
Var gan te pieminēt to, ka pensijas ir salīdzinoši ļoti jauns izgudrojums. Pirmskara Latvijā, piemēram, vēl nebija, un nekas, dzīvoja.”
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
