Dabas skaitīšanas dati: Latvijā vissliktāk pašlaik klājas zālājiem, arī pārējām biotopu grupām nepieciešama pārdomāta ilgtermiņa apsaimniekošana

“Lai gan dzīvojam salīdzinoši zaļā un dabiskā vidē, tomēr vairāku gadu garumā veiktā detalizētā dabas vērtību inventarizācija uzrāda daudzus kritiskos punktus: pēdējos 30 gados Latvijā katastrofāli samazinājušies zālāju biotopi, nesasniedzot pat 1% no valsts teritorijas, strauji jādomā par to nākotni; Latvijā tikai 10% mežu ir bioloģiski vērtīgi; teju puse purvu ir pārveidoti un cilvēka darbības ietekmēti; vairāk nekā 2/3 saldūdens biotopu ir ietekmēti, apgrūtinot ūdens aprites ciklu; piekrastes biotopus negatīvi ietekmē invazīvo sugu izplatība, apbūve un antropogēnā slodze; bet trauslo alu un iežu atsegumu grupu apdraud cilvēku rīcība – atkritumu izgāšana, iežu skrāpēšana, kāpelēšana,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes (pārvalde) ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Andris Širovs. 

Biotops jeb dzīvotne ir teritorija, kuru apdzīvo kādas konkrētas dzīvnieku vai augu sugas, kas piemērojušās noteiktiem dzīves apstākļiem. Dabas skaitīšanas kontekstā ar to saprot Eiropas Savienības aizsargājamos biotopus, kas nav bieži sastopami, tajos koncentrējas daudzveidīgas augu un dzīvnieku sugas, kā arī tie atbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem.

Zālāju biotopi jeb dzīvotnes

Eiropas Savienības aizsargājamo zālāju biotopi, ko ikdienā dēvējam par dabiskiem zālājiem, ir daudzveidīgi un sugām bagāti. Tie veidojušies ilglaicīgi mijiedarbojoties dabiskiem procesiem, cilvēkiem un mājlopiem, un tos apdzīvo ~500 Latvijas augstāko augu sugu, ~60 pie mums ligzdojošo putnu sugu, tostarp 15 sugām tā ir vienīgā ligzdošanas dzīvotne, un gandrīz 5 000 bezmugurkaulnieku sugu. Dabiskie zālāji ne tikai uztur lielu sugu daudzveidību, bet veic arī cilvēkam ļoti nozīmīgas funkcijas, piemēram, piedalās klimata regulēšanā, piesaistot ogļskābo gāzi, palienēs veicina ūdeņu pašattīrīšanos un mazina plūdu un augsnes erozijas risku, nodrošina dzīvotni kultūraugu apputeksnētājiem, kā arī ierobežo invazīvo sugu izplatīšanos.

Diemžēl Latvijā dabiskie zālāji strauji izzūd. Ja pirms simt gadiem šo vērtīgo zālāju platības aizņēma trešo daļu valsts teritorijas, tad mūsdienās – vairs tikai 0,9% jeb ~60 000 ha. Dabisko zālāju izzušana ir saistīta ar cilvēku dzīvesveida izmaiņām, jo sociālekonomisku pārmaiņu rezultātā izzudis tradicionālais lauku dzīvesveids viensētās un ciematos, kur šādus zālājus veidoja un uzturēja daudzas mazas saimniecības ar mājlopu palīdzību. Mūsdienās galvenais zālāju samazinājuma iemesls ir intensīvā lauksaimniecība un apmežošana. Diemžēl vērtīgo zālāju pastāvēšana iespējama vienīgi ar cilvēka mērķtiecīgu un saprātīgu rīcību, kas balstīta zināšanās, proti, pirmais solis ir dabisko zālāju neiznīcināšana, otrais – atbilstoša ilgtermiņa apsaimniekošana, kam pamatā ir noganīšana un/vai pļaušana ar siena savākšanu. 

Infografika - Dabas skaitīšanas rezultāti -zālāju biotopi

Mežu biotopi jeb dzīvotnes 

Mežs ir viena no Latvijas dabas bagātībām, kas ilgstoši nodrošinājusi mūsu ikdienas dzīves kvalitāti, ļaujot baudīt meža sniegtos materiālos un nemateriālos labumus. Bioloģiski vērtīgs, sugām un struktūrām bagāts mežs veidojas vismaz 70 gadus – netraucēti, bez cilvēka iejaukšanās, tajā sastopami dažādu vecumu un dimensiju koki, tostarp lēni augoši un dobumaini, arī sausokņi un kritalas, kā arī atvērumi vainaga klājā. 

Lai gan meža zemes Latvijā aizņem 49% no valsts teritorijas, vairāk nekā puse no tiem ir jaunāki par 60 gadiem. Dabas skaitīšanas laikā konstatēts, ka šobrīd bioloģiski vērtīgi ir tikai 10% no visiem mežiem, tie ir stipri sadrumstaloti un saglabājušies nelielās platībās vairs tikai nedaudzās lielajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. No visas meža zemes tikai 0,6% ir izcilas kvalitātes mežu, bet lielāko daļu vairāk vai mazāk ir skārusi cilvēka ietekme, kas arvien pieaug. Katrā kailcirtē tiek zaudēta dabas daudzveidības sala, kas uz daudziem gadiem atstāj ietekmi arī uz pārējo meža dzīvo organismu sabiedrību, augsni, mikroklimatu un meža dabisko spēju regulēt sarežģītus dabas procesus. Diemžēl pēdējo piecu gadu laikā kailcirtēs ir zaudēti jau ~5 000 ha veco, bioloģiski vērtīgo mežu. Lai palielinātu bioloģiski vērtīgu mežu īpatsvaru, mežiem jāļauj augt, turklāt saglabājot tiem raksturīgās pazīmes – dažādu vecumu un dimensiju kokus, sausokņus un kritalas, kā arī mozaīkveida audzes struktūru. 

Infografika - Dabas skaitīšanas rezultāti - mežu biotopi

Purvu biotopi jeb dzīvotnes 

Purvi, kas regulē ūdens apriti, to uzkrājot un mazinot apkārtējo zemju applūšanu, ir ilgmūžīgas, savdabīgas ekosistēmas, kuru veidošanās notiek gadu simtu vai tūkstošu laikā. Purvi piesaista un uzkrāj oglekli un nodrošina mājvietas lielam skaitam augu un dzīvnieku sugu, kā arī sniedz dažādus ekosistēmu pakalpojumus – ainavu baudīšanu, pastaigas, ogošanu, putnu vērošanu. 

Kūdras nogulumi Latvijā ir samērā izplatīti, taču dabas skaitīšanas rezultāti liecina, ka purvi aizņem ~166 000 ha jeb 2,6% no Latvijas teritorijas. No tiem vairāk nekā 40% ir ietekmēti, lielākoties dažādā pakāpē nosusināšanas skarti, tādēļ tie vairs nespēj nodrošināt unikālos ekosistēmu pakalpojumus. Tie aizaug ar krūmiem un kokiem, izzūd raksturīgais sugu kopums un, pastiprināti sadaloties nosusinātajai kūdrai, atmosfērā izdalās liels oglekļa daudzums. Lai atjaunotu purvu “dzīvotspēju” ir jāatjauno to dabiskais hidroloģiskais līmenis un jānovāc apaugums, kas veicina papildu ūdens iztvaikošanu. 

Infografika - Dabas skaitīšanas rezultāti - purvu biotopi

Saldūdens biotopi jeb dzīvotnes 

Latvijā ir 2 256 ezeru un 12 500 ūdensteču ar kopējo virsmas platību 158 400 ha, kas aizņem 2,4% no valsts teritorijas. Teju 70% Latvijas upju un ezeru ir atzīti par bioloģiski vērtīgiem, proti, tie ir dabiski vai relatīvi maz pārveidoti un kalpo kā nozīmīgas ūdens organismu dzīvotnes milzīgam skaitam zivju, kukaiņu, ūdensaugu un putnu. Līdz ar citiem mitrājiem tie piedalās klimata, mikroklimata un ūdens aprites regulēšanā. Tīra saldūdens pieejamība ir vitāli svarīga sadzīvē, lauksaimniecībā, pārtikas ražošanā un rūpniecībā, kā arī sniedz cilvēkiem makšķerēšanas, peldēšanās, laivošanas, dabas tūrisma un citus ekosistēmu pakalpojumus.

Diemžēl dabas skaitīšanas rezultāti uzrāda negatīvu tendenci – tikai 3% no saldūdeņu biotopiem ir novērtēti kā izcilas kvalitātes, bet 30% – kā labi. Pārējie jeb lielais vairums biotopu ir dažādā pakāpē ietekmēti vai pārveidoti: liela daļa ezeru aizaug eitrofikācijas dēļ, upēs ir daudz aizsprostu un šķēršļu, tajās ieplūst pārmērīgs barības vielu daudzums no apkārtējām zemēm, īpaši intensīvas lauksaimniecības apvidos. Lai apturētu virszemes ūdeņu kvalitātes pasliktināšanos, nepieciešama aktīva rīcība, piemēram, aizsargjoslu ievērošana lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un būvniecībā, jānovērš neattīrītu notekūdeņu nokļūšana ūdenstilpēs, jāattīra ūdenstilpes no pārmērīga aizauguma un bebru un cilvēka radītiem aizsprostiem, kas kavē upju dabisku plūdumu.

Infografika - Dabas skaitīšanas rezultāti - saldūdens biotopi

Piekrastes biotopi jeb dzīvotnes 

Jūras krastam Latvijā 500 km garumā raksturīga liela dabas daudzveidība, kuru noteikusi piekrastes ģeoloģiskā attīstība, mūsdienu ģeoloģiskie procesi jūrā un tās krastos, kā arī piekrastes iedzīvotāji un to dzīvesveids. Jūras piekrastē atrodami stāvkrasti, pludmales, augstākas un zemākas kāpas, piejūras priežu meži, mitrāji un virsāji, kopumā 15 Eiropas Savienības aizsargājamo jūras piekrastes biotopu veidi, kas lielākoties ir arī īpaši aizsargājami Latvijā.

Dabas skaitīšanā konstatēts, ka izteikti jutīgie pludmales un atklātu kāpu biotopi Latvijā sastopami 3 284 ha jeb tikai ~0,05% no valsts platības. Tie ir galvenā vai pat vienīgā, neaizstājamā dzīves vieta piekrastes augu un dzīvnieku sugām, kam nepieciešama iesāļa vide un regulāri jūras viļņu un vēja radītie traucējumi. Piekrastes ekosistēmas ir dabiska barjera pret vētrām un jūras viļņiem, kas mazina krasta noskalošanu, pasargā citas piekrastes ekosistēmas un cilvēku dzīvesvietas. Šo biotopu saudzēšana un saglabāšana ir būtisks priekšnosacījums ne vien bioloģiskās daudzveidības un ainavas saglabāšanai, bet arī atpūtai, skaistu ainavu baudīšanai, tai skaitā tūrismam, un piekrastē esošo īpašumu drošībai. Tāpēc būtiski ir mazināt antropogēno slodzi vietās ar vērtīgu sugu atradnēm, novērst eroziju ar speciālu žodziņu un iederīgu graudzāļu stādījumiem, kā arī apkarot invazīvās sugas. 

Infografika - Dabas skaitīšanas rezultāti - piekrastes biotopi

Alu un atsegumu biotopi jeb dzīvotnes

Alu rašanās, padziļināšanās un sagrūšana notiek daudzu gadu desmitu, simtu un pat tūkstošu laikā. Dabas skaitīšana pirmo reizi veikusi pilnīgu alu un iežu atsegumu uzskaiti visā valstī. Latvijā šobrīd varam lepoties ar vairāk nekā 300 alām un ~3 000 ainaviskiem iežu atsegumiem, no kuriem devona smilšakmeņu atsegumi ir krāšņākie Eiropā. 

Alas un iežu atsegumi ir specifiska lakstaugu, sūnu, ķērpju, aļģu un sēņu mājvieta, ko apdzīvo arī čurkstes un zivju dzenīši, bet ziemās tie kļūst par slēptuvi zvēriem, abiniekiem un dažādiem bezmugurkaulniekiem. Alas un iežu atsegumi, kā arī ar tiem saistītie avoti palīdz uzturēt stabilu upju ieleju un gravu mikroklimatu, bet atsegumi upju krastos ierobežo upes gultni un straumes sānu eroziju. Vienlaikus tie ir arī kalcija avots bezmugurkaulniekiem ar čaulām, piemēram, gliemežiem. Lai šīs krāšņās dzīvotnes saglabātu, svarīgi tās nebojāt – neveikt gravējumus alās un klinšu atsegumos, nepiesārņot un netrokšņot.

Infografika - Dabas skaitīšanas rezultāti - alu un atsegumu biotopi

Visi kartēto biotopu dati aplūkojami pārvaldes uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols. Biotopu kartēšana ir tikai viena no Dabas skaitīšanas jeb Eiropas Savienības Kohēzijas fonda projekta “Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā” aktivitātēm. Esošo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas aizsardzības plānu izstrāde tiks īstenota līdz 2023. gada beigām. Plašāka informācija pieejama vietnē www.skaitamdabu.gov.lv un www.daba.gov.lv.

Novērtē šo rakstu: