Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Esejas smalkajai tēmai apzināti izvēlējos smalku virsrakstu. Runa ir par Rietumu civilizācijas katastrofas ļoti nopietnu izpausmi – nākotnē iespējamo civilizācijas dalīšanos divās separātās daļās. Izpausme ir ne tikai ļoti nopietna, bet arī smalka – prasa delikātu pieeju. Praktiski tas nozīmē, ka prasa delikātas leksikas izvēli. Svešvārdi ir delikātas leksikas sulīga krātuve. 

Rietumu civilizācijā akūtākā problēma, saprotams, ir „baltās” rases novecošana un izmiršana. Tā ir problēma Nr.1.

Problēma Nr.2 ir nākotnē iespējamā civilizācijas dalīšanās divās separātās daļās. Ar svešvārdu „dihotomija” var apzīmēt dalīšanos divās separātās daļās, bet ar svešvārdu „diloģija” var apzīmēt divdomīgu dalīšanos. Abi svešvārdi ir semantiski nepieciešami smalkās tēmas atspoguļojumā.

Nākotnē iespējamā Rietumu civilizācijas dalīšanās divās daļās ir divdomīga. No vienas puses dalīšanās ideju karsti apspriež intelektuāļi un politiķi. Katra potenciālā civilizācijas daļa agresīvi vēlas atdalīties un turpmāk dzīvot patstāvīgi. Katra potenciālā daļa paziņo, ka tā tam katrā ziņā ir jānotiek un vairs nav nekāda jēga ilgāk kopā mocīties.

No otras puses abas daļas nemaldīgi saprot, ka turpmāk nespēs eksistēt viena bez otras un šodienas dedzīgā vēlme dalīties divās separātās daļās drīzāk ir katastrofas apziņas diktēta histērija un histēriski untumaina politiskā stratēģija, bet nevis dzīves īstenības organiska nepieciešamība.

Rietumu civilizācijas dalīšanos var dažādi formulēt. Var teikt, ka „baltās” rases civilizācija nākotnē var sadalīties divās daļās – Rietumu jeb eiropeiskajā civilizācijā un krievu jeb pareizticības civilizācijā. Tāpat var teikt, ka no Rietumu civilizācijas grib separāti atdalīties krievu civilizācija, pret kuru gan Rietumu iedzīvotāji, gan paši krievi jau sen izturas kā pret patstāvīgu sociāli vēsturisko tipu. Iespējams arī šāds formulējums: nemitīgi zākājot krievus, Rietumi cenšas panākt viņu totālu pašizolāciju, lai uz Zemes krievi čurkstētu kā margināla civilizācija.

Minētie formulējumi situāciju raksturo it kā saprotami. Tomēr zināma divdomība saglabājās. Katrs „baltais” cilvēks sūri apjēdz, ka mūsu civilizācijas dalīšanās nav normāla ideja un praktiski nav vēlama. Idejas pamatā ir nevis saprāts un prāta loģika, bet gan truls naids un trulā naida izmocīta savstarpējā neuzticība. Gan rietumeiropieši, gan krievi ir vienas rases pārstāvji ar relatīvi identisku ģenētisko, vēsturisko, reliģisko, sociāli politisko, mākslas un literatūras, zinātnes, sadzīves tradīciju mantojumu. Savukārt tie cilvēki, kuri ir lietas kursā par planētas attīstības tendencēm, noteikti aizrādīs, ka Rietumu civilizācijas dalīšanās ievērojami pasliktinās „balto” ļaužu nākotnes izredzes līdztiesīgā dialogā ar planētas pārējām civilizācijām, kuru demogrāfiskais pārākums jau ir vecs fakts un tagad novērojam pasionaritātes straujo pārākumu.

Latvijā ir sastopami izteikumi par krievu jeb pareizticības civilizāciju. Visbiežāk rusofobiskas prezumpcijas garā bez jebkāda morālā un intelektuālā filtra. Piemēram, vienā medijā var lasīt kāda latgaliešu katoļa kunga šādu aksiomātisko viedokli: „Krievija pieder Austrumu civilizācijai, un tā nav Rietumu civilizācija."

Argumentācijā raksturota Krievijas reliģija: „Tās reliģiskais pamats ir ortodoksija jeb pareizticība un tur ir svarīgas iezīmes, kas, pat neskatoties uz kopējo kristietisma pamatu, to padara tuvāku Austrumiem, piemēram, turkiem, nekā Rietumiem. Siena, kas Krieviju šķir no Rietumu civilizācijas, kuras austrumu robeža iet gar Zilupi, ir daudz augstāka nekā tā, kas Bizantiju šķir no turkiem, tas ir, musulmaņiem."

Turpinot raksturot reliģisko specifiku, kungs saka: „Priekšplānā ir virkne lietu, kas izskatās pēc reliģiskām, bet ir sastopamas ikdienā. Austrumu kristietība, pareizticība ir raksturīga ar savu cēzaropāpismu. Tas nozīmē, ka cēzars ir faktiskais baznīcas galva. Cēzars, Bizantijas bazilefs vai Krievijas cars ir arī noteicošā figūra. Ko nozīmē valsts reliģiskā paradigma? Tas nozīmē, ka valstij ir kāda mesiāniska loma, reliģiska sūtība. Rietumos raksturīgs bija papacēzarisms, kur pāvests bija noteicošā figūra. Te jāsaprot, ka kādā periodā (13.––14. gs.) pāvests reāli bija politiskais noteicējs, bet galvenais nav tas. Kas ir baznīca un reliģija Rietumu katolicisma izpratnē? Tā ir ideju pasaule. Rietumos šī ideju pasaule ir dziļi iesakņojusies. Tagad tā ir citāda, tā ir sekularizējusies un uzstādījumi ir citi, bet ideju pasaule ir saglabājusies. Teiksim, ideja par likuma virsvarenību, par cilvēku tiesībām un tamlīdzīgi. Ar šo ideju pasauli mēs ejam ārpus Eiropas un, veicot darījumus, prasām to pieņemt. Viduslaikos prasīja pievienoties katolicismam, tagad atzīt šo ideju pasauli."

Nav grūti uztvert, ka primārā ir vēlēšanās noniecināt krievus un Krieviju. Kā parasti, īsts katolis nevar palaist garām jauko izdevību viltīgi pakritizēt pareizticību. Turklāt argumentācija balstās uz primitīvu stereotipu. Tajā Austrumi ir aprobežoti tradicionāls pretstats Rietumiem. Austrumos viss ir slikts, nevērtīgs, atpalicis, drausmīgs, tumsonīgs. Rietumos viss ir labs, gaišs, progresīvs, civilizēts. Šī mentālā shēma joprojām ietekmē daudzu cilvēku priekšstatus, krievus un Krieviju nievājoši pieskaitot kaut kādiem mistiskiem Austrumiem; šajā gadījumā - mistiskai „Austrumu civilizācijai”(!?).

Labi ir zināms, ka nevis Rietumi, bet gan Austrumi ir cilvēces pirmo un varenāko civilizāciju teritorija. Ne visai saprotams, kāpēc Austrumi ir saistīti ar turkiem. Iespējams, cerot, ka latviešiem turki asociējās ar kaut ko šausmīgu un tādējādi latviešu galviņās šausmīgās asociācijas patīkami izkrāsos šausmīgo Krieviju.

Smieklīga ir norāde par katolicisma „ideju pasauli”. Autors liek mums saprast, ka pareizticībā nav idejas un pareizticība ir bezidejiskuma reliģija. Ļoti daudziem zombētiem latviešiem tamlīdzīgas rusofobiskās tirādes var asaroti patikt.

Atsaukšanās uz katolicisma „ideju pasauli” ir tik nekaunīga, ka gribot negribot rodas vēlēšanās tikpat nekaunīgi jautāt, vai ir runa arī par katolicismā populāro pedofilijas un homoseksuālisma „ideju pasauli”? Tāpat rodas vēlēšanās jautāt, vai šajā „ideju pasaulē” ietilpst arī Rietumeiropas katolisko zemju (piem., Spānijas, Francijas) ārprātīgā mānija juridiski legalizēt visdažādākā veida perversijas?

Pie tam autors neņem vērā vienu būtisku momentu. Proti, var atklāties, ka tieši Rietumu mūsdienu „ideju pasaule” ir principiāli izšķirošais iemesls krievu vēlmei dzīvot patstāvīgi. Rietumu „ideju pasaule” tagad ir tā sašķobījusies, ka ir bīstami atrasties tās tuvumā.

Katoļa kunga viedokli var uzurdīt skaudība par krievu identitātes („idejiskās pasaules”) reputāciju. Krievu identitāte nekad nav bāzējusies uz naturālistiskiem fenomeniem etniskā, ģeogrāfiskā, administratīvi politiskā, lingvistiskā veidā. Krievu identitātei vienmēr ir bijis metafizisks veids, kaismīgi vēloties gūt atbildi uz visabstraktākajiem eksistenciālajiem jautājumiem.

Krievu identitāte ir ideokrātiskā identitāte. Tātad identitāte, kuras centrā ir ideju vara. Nedaudz eksaltētā atrautība no reālās pasaules varbūt ir starptautiski vispazīstamākā krievu mentalitātes (krievu dvēseles) iezīme. Tai ir veltīta Puškina, Dostojevska, Turgeņeva, Čehova, Ļeva Tolstoja, Bloka daiļrade. Krievu romānu ekranizējumos tai cenšas pietuvoties Holivuda, apskaužot aktiera un režisora Mihalkova izcilos panākumus krievu dvēseles atveidojumā. Par krievu dvēseli romantiski jūsmo Rietumu radošā inteliģence. Krievi dzīvo ortodoksijai, abstraktiem ideāliem. Dzīvo tam, kas pietrūkst Rietumos. Slavenais vārds соборность pareizticības civilizācijā nav kopieniskums lokāli patriarhālā aspektā, bet gan garīgā vienotība ar visu cilvēci.

Izglītotam cilvēkam nav noslēpums pareizticības milzīgā idejiskā piesātinātība. Tā nebūt nav nabadzīgāka kā katolicisma idejiskā piesātinātība. Šodien daudziem cilvēkiem pareizticības idejiskā pasaule var būt morāli labdabīga autoritāte, jo efektīvi spēj cilvēkus atturēt no naudas un mantas varas, alkatības, patērēšanas, dzīves baudīšanas šķērmīgajām kaislībām, bet galvenais – nacionālā patriotisma un valstiskās suverenitātes nihilisma.

Krievu kolektīvisma antropoloģija daudz vairāk var izdarīt nacionālā patriotisma un valstiskās suverenitātes aizsardzībā nekā Rietumu individuālistiskā antropoloģija. Krievijā tāpēc pašlaik ir fundamentāla nacionālā un ģeopolitiskā opozīcija Rietumu atlantismam. Krievu tautības cilvēka universālisms ir lielāks garīgais spēks nekā Rietumu cilvēka šovinisms,- krievi nevienu neapsaukā par barbariem un mežoņiem. Pat pēcpadomju latviešu stulbās un fatālā mazvērtībā nīkuļojošās balamutes nav izpelnījušās tādu godu par nemitīgo krievu zākāšanu. Krievi nesalīdzina ar Hitleru vairākās svešās zemēs karojošo amerikāņu prezidentu.

Krievijas identiskās saknes ir indoeiropiešu civilizācijā, Grieķijā, Romā, Bizantijā. Šo identisko mantojumu Krievija glabā ievērojami tīrākā veidā nekā Rietumeiropa ar Vatikānu priekšgalā. Tas tagad ir skaidrs visiem domājošajiem un sociāli aktīvajiem eiropeīdiem. Noteikti ir skaidrs tiem eiropeīdiem, kuriem nav pieņemams Rietumu „zilais projekts”. Viņi priecājās, ka Krievijai trūkst „resursu” pievienoties degradējošo Rietumu „zilajam projektam”.

Bez  šaubām, apmēram 10 gadus cītīgi zombētajā Krievijā tagad ir sastopami „zilā projekta” fani. Pat Krievijas atsevišķi ebreju zinātnieki ir tik zemu nolaidušies, ka gatavo speciālas publikācijas homoseksuālisma aizstāvēšanā pret „autoritāro Putina režīmu”, kas ierobežo pederastu un citu deģenerātu „cilvēka tiesības”.

Taču pats nepatīkamākais ir tas, ka izteikums „Krievija pieder Austrumu civilizācijai un tā nav Rietumu civilizācija”, pilnīgi neatbilst pašu krievu viedoklim par savu civilizāciju. Citāta autors to nevarēja nezināt, jo viņš ir krievu kultūras auklējums – studējis „bezidejiskajā” Maskavā  un daudzus gadus strādājis „bezidejiskajā” Krievijā un tās uzdevumā ārzemēs. Atbilstoši mūsu etnosā pieņemtajai un vēsturiski aprobētajai cēlajai morālajai normai, tendenciozi kroplais viedoklis ir dotā tautieša pateicība par Krievijā iegūto teicamo izglītību un iespēju krievu zemē radoši strādāt iemīļotajā specialitātē, kuru universitātes līmenī viņš nevarēja apgūt rietumnieciskajā „ideju pasaulē” starp Zilupi un Daugavas grīvu.

Neapšaubāmi, civilizācijas kontekstā ne visi krievi domā vienādi par savas kultūras identitāti. No šī viedokļa krievus var iedalīt divās daļās.

Krievu viena daļa savu kultūru pieskaita eiropeiskajai civilizācijai. Viņus no 19.gadsimta dēvē par rietumniekiem. Rietumnieki neuzskata, ka krievu kultūra pieder mistiskajiem Austrumiem. Krievu kultūra ietilpst eiropeisko kultūru kolekcijā.

Krievu otra daļa savu kultūru nepieskaita eiropeiskajai civilizācijai. Viņus no 19.gadsimta dēvē par slavofiliem. Viņi svēti uzskata, ka krievu kultūra veido patstāvīgu civilizāciju. To var saukt gan par krievu civilizāciju, gan par pareizticības civilizāciju.

Slavofili kategoriski akcentē, ka viņu civilizācija nav ne Rietumu, ne Austrumu civilizācija. Krievu jeb pareizticības civilizācija ir tikpat patstāvīga civilizācija kā islāma, ķīniešu, eiropeiskā vai cita civilizācija. Krievijai ir savs civilizācijas kods, bet krievu tautai ir savas garīgās kultūras matrica un sava vērtību sistēma.

Interesanti, ka savā laikā mūsu jaunlatvieši cīņā pret vācbaltiem atbalstu rada slavofilu aprindās, bet nevis rietumnieku aprindās. Esmu stingri pārliecināts, ka arī šodienas krievu slavofili vislabāk saprastu un atbalstītu latviešus, kuri censtos panākt savas zemes valstisko suverenitāti.

Pašlaik daudzi krievu rietumnieki ietilpst valsts 5.kolonnā, glumji aicinot saplūst ar Rietumu „ideju pasauli”. Kā zināms, Rietumu „ideju pasaulē” valda gļēva padevība amerikāņu hegemonijai, neoliberālisma un postmodernisma kults, bet valsts suverenitāti uzskata par arhaisku politisko konstrukciju.

Nepieciešams minēt par diviem jēdzieniem – slāvu civilizācija un eirāziskā civilizācija.

Krievu slavenais zinātnieks Nikolajs Daņiļevskis (1822-1885) grāmatā „Krievija un Eiropa” (1871) lietoja jēdzienu „slāvu kultūrvēsturiskais tips”. Autors tādā leksiskajā formātā fiksēja atsevišķu slāvu civilizāciju. Visjaunākajos laikos jēdzienu „slāvu civilizācija” uzskata par sinonīmu jēdzienam „krievu civilizācija”.

N.Daņiļevska grāmatā jēdzienam „slāvu kultūrvēsturiskais tips” ir kardināla nozīme. Tas ieņem centrālo pozīciju autora Lielās Visslāvijas federācijas projektā.

N.Daņiļevskis nesaskatīja Krievijas iespēju konstruktīvi iekļauties Eiropas politiskajā sistēmā. Viņaprāt Eiropai Krievija nav vajadzīga kā stabila suverēna valsts. Eiropa vēlas vienīgi ekspluatēt Krieviju. Turklāt Krievija ar savu milzīgo teritoriju un milzīgo iedzīvotāju skaitu neiederas Eiropā un izjauc Eiropas politisko līdzsvaru.

Visu nosaka militārais kritērijs. Eiropā iederas tikai tādas valstis, pret kurām var karot, tā teikt, viens pret vienu; respektīvi, nav jāveido valstu militārā koalīcija, lai uzbruktu mīļi iekārotajai zemei. Krieviju nevar iekarot viena atsevišķa Eiropas valsts. Lai iekarotu Krieviju, nepieciešams apvienot vairāku valstu nacionālos militāros spēkus. Tādējādi Krievija izjauc Eiropas politisko labsajūtu, jo stimulē dažādu slepenu nogrupējumu un spēka polu veidošanos.

N.Daņiļevskis Krievijas nākotni saistīja ar minēto projektu. Slāvu pasaule ir jākoncentrē federatīvā formā. Lielā Visslāvijas federācija var apvienot bulgārus, serbus, čehus, rumāņus, poļus, ungārus, kā arī pareizticīgos grieķus. Tā būs federācija, kurā ar laiku var rasties savdabīga slāvu kultūra, plašāk – slāvu pasaule jeb civilizācija.

N.Daņiļevska pārliecībā Krievijai ir tikai divas iespējas. Pirmkārt, apvienoties ar visiem slāviem un pareizticīgajiem. Otrkārt, pazust no politiskās skatuves un klusu dzīvot cilvēces nomalē.

Jēdziens „Eirāzijas civilizācija” Krievijā pašlaik ir ļoti populārs. Tas ir vitāli saistīts ar Eirāzijas Savienības projektu. Tajā var iesaistīties ne tikai Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Kazahstāna, Kirgīzija, Tadžikistāna, Armēnija, Uzbekistāna, Moldova, bet ar laiku arī Turcija, Ķīna, Indija, Irāna un citas Eirāzijas valstis.

Eirāzijas civilizācijas patrioti jau labu laiku ļoti daudzās publikācijās apsver visdažādākos variantus unikālās konfederācijas izveidošanā. Neesmu sastapies ne ar vienu publikāciju, kurā būtu izteikta iespēja par Latvijas līdzdalību Eirāzijas savienībā. Rodas tāda sajūta, ka mēs vairs nedzīvojam Eirāzijas kontinentā un esam deponēti saviem draugiem Ziemeļamerikā.

Manuprāt, noklusēšana ne par ko labu neliecina. Nekādā gadījumā neliecina, ka mūs uzskata par Rietumu (Rietumeiropas) organisku sastāvdaļu. Noklusēšana labākajā gadījumā ir trekni nobriedusī vienaldzība par mūsu likteni. Publikācijās min Balkānu valstis, Poliju. Latviju nemin.

Eirāzijas civilizācijas jēdziens pamatā ir ģeopolitisks jēdziens; proti, ģeopolitiskais instruments daudzpolārās pasaules koncepcijā. Eirāzijas civilizācijai tiek plānota īpaša misija. Tā būs civilizācija, kura pilnīgi neatzīs amerikāņu vienpolārās pasaules modeli. Tā būs civilizācija, kurā līdzvērtīgi un līdztiesīgi sadzīvos visdažādākās valstis, tautas, nācijas, rases, reliģijas, garīgās un materiālās kultūras.

Bet tagad par idejiski satraucošāko. Eiropiešu civilizācijas dalīšanos veicina Rietumu attieksme. Rietumi savā dogmatiskajā pašpārliecinātībā konsekventi stimulē krievu civilizācijas separātismu. Pēc PSRS sabrukuma uz eiropeiskajām mājām traucās ne tikai Latvija. Uz Eiropu traucās arī Krievija. Tas ir vispārzināms fakts. Savā laikā bija pat saruna par Krievijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā.

Rietumi ir izvēlējušies ļoti bīstamu un nepatīkamu ceļu. Tas ir politiskā rasisma ceļš, pilnā mērā atsakoties no humānistiskā universālisma ceļa. Krievi tiek pakļauti obstrukcijai, apzināti nepieļaujot Krievijas elementāru integrāciju eiropeiskajā civilizācijā.

Lai nepieļautu Krievijas komunikāciju ar eiropeisko civilizāciju,  Rietumi sistemātiski aktualizē senseno obskurantisko stereotipu par Rietumu un Austrumu nesaderību. Pēc PSRS sabrukuma Rietumi joprojām turpina Krievijai pārmest demokrātijas trūkumu. Tātad demokrātijas konceptu interpretējot nevis kā neitrālu un vispārīgu priekšstatu, bet gan to amorāli saistot ar krievu mentalitāti; proti, krievu etniskumu.

Saprotams, tā ir rasistiska pieeja. Pret krieviem izturas kā pret tautu, kuras mentalitātē neietilpst demokrātiskums. Uz planētas visiem ir jāsaprot, ka demokrātiskums ir iespējams tikai rietumeiropiešiem, amerikāņiem un citiem no atlantisma bloka. Savukārt Ukrainas notikumu sakarā Rietumi deklarē demokrātiskuma iespējamību arī melnās internacionāles (neofašisma) kloākā.

Rietumu kultivētais politiskais rasisms un izredzētības ideoloģija, protams, nav veselā saprāta produkts. Tas ir Rietumu valdošās politiskās elites kādas grupas iracionālisma, destrukcijas un degradācijas produkts, kas pastiprina civilizācijas katastrofu.

Krievija beidzot ir pieņēmusi Rietumu izaicinājumu atsacīties integrēties eiropeiskajā civilizācijā. Ja pirmie uz šo izaicinājumu adekvāti reaģēja krievu intelektuāļi, tad tagad ir reaģējis arī Kremlis. Tas konkrēti izpaužas valsts prezidenta rakstos, runās, intervijās, preses konferencēs. V.Putins lieto jēdzienu „krievu civilizācija”.

Tas ir vēsturisks notikums. Krievijas varas elite pirmo reizi publiski atzīst krievu civilizācijas pastāvēšanu.

Pret šo oficiālo informāciju var dažādi izturēties. Tajā skaitā var uzskatīt, ka eiropeiskā civilizācija jau ir formāli sadalījusies divās daļās.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...