Cīņa par "Citadeles" pīrāgu: "nepareizo" pretendentu izslēgšanas aizkulises

Precīzie kritēriji noslepenoti joprojām

2013. gada 17. decembrī Vienotības pārstāvja Valda Dombrovska vadītais Ministru kabinets atbalstīja Citadele bankas investoru piesaistes stratēģiju, kā arī noteica akciju pārdošanas pamatmērķus.

Valdības sēdē izskatītais informatīvais ziņojums ir viens nzo neskaitāmajiem Citadeles pārdošanas procesa dokumentiem, kas joprojām tiek slēpts no sabiedrības, taču publiski vienmēr ir apgalvots, ka apstiprinātās stratēģijas mērķis bijis – atrast labāko pretendentu, kas arī piedāvātu labāko cenu un labāko bankas attīstības redzējumu.

Savukārt no jau citas Vienotības pārstāves Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta 2014. gada 26. maija sēdes 55. paragrāfa protokola astoņiem punktiem septiņi ir atslepenoti, savukārt ar grafu „dienesta vajadzībām” ir palicis tikai viens.

Taču šī atslepenošana ir tikai tukša formalitāte. „Atbalstīt informatīvā ziņojuma II sadaļā ietvertos kritērijus akciju sabiedrības Citadele banka akciju iegādes saistošo piedāvājumu izvērtēšanai,” teikts vienā no atslepenotajiem punktiem.

Tikmēr pats toreizējā ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska iesniegtais informatīvais ziņojums, kurā minēti šie valstij labākā pretendenta kritēriji, ir noslepenots vēl joprojām. „Viss, kas notiek mazajā zālē, ir slepena informācija,” tagad strupi atsaka V. Dombrovskis.

Pasaciņas par godīgo sacensību

Taču arī parlamentārajai izmeklēšanas komisijai Valsts kanceleja un Ekonomikas ministrija ir sniegušas to pašu publiski pausto informāciju – ka „Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka potenciālo investoru pretendentu iesniegtie piedāvājumi tiks vērtēti pēc atbilstības četrām kritēriju grupām - cena, darījuma nosacījumi, investora kvalitāte un bankas attīstības redzējums”. Nekādi citi kritēriji, tostarp potenciālo investoru tautība, mītnes valsts utml., nebija minēti.

Pie šīs pašas versijas Citadeles akciju paketes pārdošanas procesa organizēšanā iesaistītās personas ir mēģinājušas palikt arī nākamajos gados un iztēlot, ka investoru pārgrupēšanās ir bijušas tikai un vienīgi viņu pašu iniciatīva, bez jebkāda spiediena no konkursa organizētājiem.

Viens no šādiem iztēlotājiem ir bijušais Parex bankas darbinieks Vladimirs Loginovs, kurš pie Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja posteņa strauji tika pēc tam, kad viņa priekšgājējs Ansis Spridzāns šajā amatā nevēlējās parakstīt galīgos Citadele bankas akciju paketes pārdošanas dokumentus. (A. Spridzāns tagad no komentāriem atsakās.)

Paskaidrojumos Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors 2014. gada 18. decembrī izklāstījis, ka viņa bijušajam priekšniekam Parex bankā Druvim Mūrmanim un kādreizējam Nordea bankas darbiniekam Valdim Siksnim piederošā SIA Callidus Capital kopā ar vietējiem investoriem sākotnējo piedāvājumu iesniegusi atsevišķi.

Savukārt, kad pēcāk Callidus Capital un ASV Delaveras štatā reģistrētā Ripplewood Advisors LLC lūguši „atļauju startēt ar savu piedāvājumu kā konsorcijam, šāda atļauja arī tika izsniegta”. Kāpēc pieņemts šāds lēmums, V. Loginovs KNAB izmeklētājam nav vēlējies skaidrot, un tas arī nav pieprasīts.

Taču Privatizācijas aģentūras vadītājs norādījis, ka pēc tam „kārtējā iespējamo investoru izvērtēšanas posmā visus piedāvājumus izvērtēja Ministru kabinets, kuram savu informāciju par investoriem sniedza Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija”.

Tomēr arī pēc šīs informācijas saņemšanas pašmāju uzņēmēji nekādā veidā neesot tikuši diskriminēti un formāli atsijāti, tieši otrādi – „šinī posmā Ministru kabinets, balstoties uz viņu rīcībā esošo informāciju, nolēma virzīt tālāk vairākus potenciālos investorus, tai skaitā SIA Callidus Capital un Ripplewod Advisors konsorciju”, ar savu parakstu apliecinājis V. Loginovs.

Tiesa, „pēc šī atlases posma” Ripplewood it kā vienkārši tāpat, bez jebkādas formālas nepieciešamības pēkšņi paziņojis, ka „turpinās dalību kā potenciālie investori AS Citadele banka iegādē, bet bez vietējo investoru līdzdalības”.

Neoficiāls, bet kategorisks signāls: nekādus vietējos!

Savos paskaidrojumos KNAB V. Loginovs neatklāj to, kas ir bijis labi zināms gan viņam, gan citiem Citadele bankas akciju paketes pārdošanas tiešajiem organizētājiem. Dienas rīcībā esošajos tiesu materiālos ir fiksētas liecības, kas rāda, ka potenciālajiem investoriem ir ticis dots kaut neoficiāls, bet skaidrs signāls – vietējie uzņēmēji vismaz vieni paši nav vēlami.

To, ka Callidus Capital šo signālu ir uztvēris nepārprotami, apliecina šī uzņēmuma un Ripplewood strīda izskatīšanas materiāli Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Šīs prāvas ietvaros Ripplewood pārstāvis paskaidrojumos norādījis, ka prasītājs Callidus „pats aktīvi meklēja sadarbības partneri, lai pretendētu uz bankas Citadele” akciju iegādi”.

Turklāt šie meklējumi, kā to tiesā apliecinājis Ripplewood pārstāvis, notikuši nevis sava prieka pēc vai untuma dēļ, bet gan tāpēc, lai gūtu kaut teorētiskas izredzes pretendēt uz kāroto Citadeles „pīrāgu”.

„Prasītājs ar kompānijas Blue Star Strategies starpniecību aktīvi meklēja amerikāņu sadarbības partneri, lai vispār varētu pretendēt uz bankas Citadele akciju iegādi,” – tā reālā, no oficiālajiem valdības apliecinājumiem krasi atšķirīgā situācija atspoguļota tiesas spriedumā.

Vēl vairāk – kā izriet no pilnā Latvijas tiesas sprieduma, Ripplewood pārstāvis tiesas sēdē ir apliecinājis, ka tieši Privatizācijas aģentūra bijusi tā, kas skaidri paziņojusi – nekādus Latvijas investorus!

„Prasītājs [Callidus] no iecerētā darījuma pats atkāpās, jo Privatizācijas aģentūra nepieļāva, ka bankas Citadele akcijas iegādājas Latvijas investori. Atbildētāja [Ripplewood] rīcībā esošā e-pastu un vēstuļu sarakste apliecina, ka abas puses zināja un neiebilda Privatizācijas aģentūras izvirzītajam noteikumam, ka bankas Citadele akcijas nevar iegādāties vietējie investori,” minēts Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumā.

Kamēr Callidus advokāti norādījuši uz to, ka Latvijas valsts nekādus oficiālus diskriminējošus noteikumus Latvijas investoriem neesot izvirzījusi, Ripplewood pārstāvis sniedzis pilnīgi pretēju skatījumu – tieši šis Privatizācijas aģentūras nosacījums bijis izšķirošs, lai Ripplewood atteiktos no Latvijas investoriem.

„Tā rezultātā Prasītājai vairs nebija iespējams piedalīties bankas Citadele akciju iegādes darījumā. Citiem vārdiem sakot, turpmākajai sadarbībai radās strupceļš, kura iestāšanās iespējamību puses bija pieļāvušas un iepriekš apspriedušas,” izklāstīts tiesas spriedumā.

„Ļoti spēcīgā rekomendācija”

Varētu uzskatīt, ka viena konkrēta tiesvedība un tajā izteikti apgalvojumi nav pietiekami, lai uz tiem izdarītu skaidrus secinājumus par Latvijas valsts struktūru pārstāvju aizkulišu mājieniem par to, kādi pretendenti uz Citadeles akciju paketes iegādi ir vēlami un kādi – ne.

Taču tieši tāds pats situācijas izklāsts ir atrodams arī Ņujorkas tiesas materiālos: „Prasītājs [Ripplewood] apgalvo, ka dažas nedēļas vēlāk SocGen [oficiālais Latvijas valsts piesaistītais pārdošanas organizētājs Societe Generale] uzstāja uz tikšanos ar prasītāju un lūdza uz to neaicināt Siksni.”

Šī uzstājīgā lūguma iemesls ir bijis faktiski identisks Latvijas tiesas spriedumā aprakstītajam – Latvijas varas iestāžu pārstāvju neoficiāla prasība atbrīvoties no vietējiem investoriem: „Prasītājs atklāj, ka sarunas laikā Stanislas Lecat, kas ieņēma SocGen izpilddirektora amatu, pauda savu “ļoti spēcīgo rekomendāciju” Ripplewood neturpināt sadarbību ar jebkādu Latvijas investoru.”

„Ļoti spēcīgā rekomendācija” bijusi pamatota ar to, ka „Latvijas amatpersonām bija bažas par vietējiem Latvijas investoriem”. Tikai šo „rekomendāciju” strikti izpildot, Ripplewood bijusi iespēja virzīties tālāk:

„Prasītājs apliecina, ka tas informēja atbildētājus par to, ko bija uzzinājis un neatkarīgi apstiprināja šo informāciju ar vairāku avotu starpniecību LPA [Privatizācijas aģentūrā]. 2014.gada 3.jūlijā Ripplewood rakstīja LPA, lai paustu savu vēlmi turpināt piedāvājuma procesu bez Callidus. Vēlāk jūlijā, “ņemot vērā vietējās Latvijas investoru bāzes neesamību”, Ripplewood tika uzaicināts uz nākamo piedāvājuma iesniegšanas procesa fāzi.”

Visbeidzot, arī tālaika ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis tagad atzīst: „Es domāju, ka es varu arī pateikt, ka no valdības puses bija ļauts saprast, ka ārvalstu investora izredzes piedalīties šajā procesā būtu ievērojami augstākas, ja viņš būtu viens...”

Pirmoreiz oficiāli pieminēta ASV vēstniecība

Latvijas tiesas spriedums arī ir pirmais oficiālais dokuments, kurā skaidri un gaiši pieminēts tas, par ko tik bieži ir runāts politiskajos kuluāros, - ASV vēstniecības loma Citadeles „pareizā” investora izvēlē. Tieši ar šādu spiedienu varētu būt izskaidrojama gan korupcijas apkarotāju neieinteresētība par šo procesu, gan arī augsto amatpersonu bēdīgi slavenā „Gruzijas brauciena” dalībnieka Raimonda Vējoņa rezignētā norāde KNAB par galvenajiem lēmumiem, kas tikuši pieņemti jau iepriekš.

Kā izriet no tiesas sprieduma, tieši Ripplewood pārstāvis tiesā paudis „viedokli”, ka „Latvijas investoru nepiedalīšanos apstiprinājis ASV vēstnieks Latvijā un tā bijusi informācija no vairākiem avotiem”. Tiesa gan konstatējusi, ka lietā šādai informācijai nav pierādījumu, taču izskanējušo „viedokli” vienalga fiksējusi.

Interesanti, ka strikti šāda izdarīta spiediena faktu nenoliedz arī pati ASV vēstniecība. Uz jautājumu, vai šāda iesaistīšanās ir notikusi, ar kādu mērķi un kā tā izpaudusies, vēstniecības atbilde ir - tai nebūtu korekti komentēt juridisku jautājumu vai tiesas spriedumu.

Taču vienlaikus tiek daudznozīmīgi piebilsts: „ASV vēstniecība atbalsta un aizstāv Amerikas Savienoto Valstu un Latvijas tirdzniecības un investīciju iespēju stiprināšanu. Tomēr vēstniecības loma ir atbalstīšana, un vēstniecība nepiedalās sarunās par līgumiem vai vienošanās starp privātpersonām.”

Kā tieši šajā gadījumā izpaudusies atbalstīšana, ko tiesā pieminējis arī Ripplewood pārstāvis, gan netiek paskaidrots. Savukārt advokāts Romualds Vonsovičs, kurš Dienai ir pieminēts kā Ripplewood pārstāvis kompānijai Latvijā līdz šim lielākoties neveiksmīgajās prāvās strīdā ar „atsijāto” Callidus, ne uz vienu uzdoto jautājumu atbildēt nevēlas.

Jāteic gan, ka Latvijas investori gan bija tikai pirmie no tiem pretendentiem, kas negodīgajā sacensībā tika atsijāti nevis saskaņā ar oficiālajiem pretendentu konkursa noteikumiem, bet neformāla spiediena, mājienu un manipulāciju rezultātā. Par to – nākamajā publikācijā.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: