Cilvēki, kuri ir iesaistīti kaucošo motoru trokšņu trašu uzņēmējdarbībā, pilnībā ietekmē visu valsts iestāžu rīcību
Elza Freiberga13.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2020.gada 8.septembrī publicēts Eiropas Vides aģentūras (EEA) ziņojums "Veselīga vide, veselīga dzīve: kā vide ietekmē veselību un labklājību Eiropā”. EEA, kas ir Eiropas Savienības (ES) institūcija, atzina, ka vides piesārņojuma apkarošana ir svarīga veselības un labklājības veicināšanai Eiropā, sevišķi tādām apdraudētām grupām kā bērni, gados veci cilvēki un nabadzīgāki cilvēki.
EEA vērtējumā par veselību un vidi, kurā izmantoti Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2012.gada dati un citi avoti, atzīmēts, ka gaisa piesārņojums ir "svarīgākais vides faktors, kas veicina slimību".
Gaisa piesārņojums tiek vainots vairāk nekā 400 000 pāragras nāves gadījumos ik gadu Eiropas Savienībā, paziņoja EEA, atzīmējot tā saistību ar elpvadu slimībām un sirds un asinsvadu slimībām.
Otrs svarīgākais vides risks ir trokšņa piesārņojums, kas saistīts ar daudzām veselības problēmām, ieskaitot sirds slimības un pat pāragru nāvi.
Ilgtermiņa ekspozīcija uz vides troksni katru gadu izraisa apmēram 12 000 pāragras nāves gadījumu Eiropas reģionā, vēstīja EEA, atzīmējot, ka galvenais tā avots ir autotransports.
Daudzas hroniskas slimības ne vien samazina pacienta mūža ilgumu un dzīves kvalitāti, bet arī rada slogu viņu ģimenēm, sabiedrībai un veselības sistēmai.
Eiropas iedzīvotāju veselības un labklājības uzlabošana ir svarīgāka nekā jebkad agrāk, un pašlaik uzmanība tiek pievērsta Covid-19 pandēmijas apkarošanai. Šī pandēmija ir spilgts piemērs sarežģītajām saiknēm starp vidi, mūsu sociālajām sistēmām un veselību.
Nozīmīga slimību radītā sloga daļa Eiropā joprojām tiek saistīta ar cilvēku darbības radīto vides piesārņojumu. Šajā ziņojumā, kurā plaši izmantoti Pasaules Veselības organizācijas dati par nāves un slimību cēloņiem, uzsvērts, ka Eiropas vides kvalitātei ir būtiska nozīme mūsu veselības un labklājības noteikšanā. Tas parāda, kā sociālā nenodrošinātība, neveselīgs dzīvesveids un demogrāfiskās pārmaiņas Eiropā ietekmē vides veselību, vissmagāk skarot neaizsargātākās iedzīvotāju grupas.
“Starp vides stāvokli un mūsu iedzīvotāju veselību pastāv nepārprotama saikne. Ikvienam jāsaprot, ka, rūpējoties par mūsu planētu, mēs ne tikai glābjam ekosistēmas, bet arī dzīvības, jo īpaši tās dzīvības, kas ir visneaizsargātākās.
Šobrīd tiek pētītas saiknes starp pašreizējo Covid-19 pandēmiju un vides aspektiem.
Attiecībā uz Covid-19 ietekmi uz kopienām agrīnie pierādījumi liecina, ka gaisa piesārņojums un nabadzība var būt saistīti ar lielāku mirstību.
Veselīga daba ir galvenais mehānisms, lai nodrošinātu veselīgu sabiedrību, mazinātu slimības un sekmētu labu veselību un labklājību. Videi draudzīgi risinājumi dod trīskāršu ieguvumu veselībai, sabiedrībai un videi. Augstas kvalitātes zaļās un zilās zonas pilsētu teritorijās sekmē veselību un labklājību, piedāvājot vietu fiziskām aktivitātēm, relaksācijai un sociālajai integrācijai, kas ir īpaši labvēlīgi trūcīgajām kopienām. Zaļās un zilās zonas karstuma viļņu laikā dzesē pilsētas, mazina plūdus, ierobežo trokšņa piesārņojumu un veicina pilsētu bioloģisko daudzveidību. Covid-19 pandēmijas laikā daudzi komentētāji ir norādījuši, ka atkal apzinās ieguvumus, ko garīgajai veselībai un labklājībai sniedz piekļuve zaļajām un zilajām zonām, jo īpaši pilsētu teritorijās.”
Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurai nav Vides ministrija.
Kamēr vides aizsardzību un reģionālo attīstību vadīs viens cilvēks, vides aizsardzība būs pabērna lomā, jo naudas kāre vienmēr gūs virsroku.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 7.janvāra noteikumu Nr.16 „Trokšņu novērtēšanas un pārvaldības kārtība” (turpmāk - Noteikumi Nr.16) 2.4.apakšpunktu, šie noteikumi neattiecās uz publiskiem pasākumiem, kuri ir saskaņoti ar vietējo pašvaldību atbilstoši Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumam (saņemta atļauja).
Ar Satversmes tiesas 2017. gada 19.jūlija spriedumu (turpmāk - Satversmes tiesas spriedums), kas stājās spēkā 2017.gada 21.decembrī, Noteikumu Nr.16 2.4. apakšpunkts, ciktāl tas attiecas uz publiskiem pasākumiem autosportā un motosportā, kas norisinās apdzīvotā vietā (pilsētā vai ciemā) izvietotā atklātā autosporta un motosporta bāzē un kuriem Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā noteiktajā kārtībā ir izsniegta atļauja publisku pasākumu rīkošanai, atzīts par spēkā neesošu.
Tādējādi Noteikumi Nr.16 attiecas uz publiskajiem pasākumiem, uz kuriem vienlaikus attiecināmi visi turpmāk minētie priekšnoteikumi:
1) pasākums ir publisks;
2) pasākums norisinās autosportā vai motosportā;
3) pasākums norisinās apdzīvotā vietā (pilsētā vai ciemā);
4) pasākuma norises vieta ir autosporta un motosporta bāze;
5) kuriem Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā noteiktajā kārtībā ir izsniegta atļauja publisku pasākumu rīkošanai.
Trokšņu robežlielumiem publiskajā pasākumā Biķernieku sporta bāzē jāatbilst Trokšņa noteikumu prasībām.
Visi trīs 2018.gada trokšņa testēšanas pārskati un 2019.gada testēšanas pārskats apliecina to, ka trokšņa robežlielumi tiek pārkāpti un tieši BKSB uzņēmējdarbības laikā troksnis kļūst ievērojami lielāks.
Spēkā esošie trokšņa noteikumi pašlaik šādas sacensības ikdienā darbojošās trasēs nepieļauj.
Iepriekš minētais nozīmē to, ka 2018., 2019.gadā Biķernieku kompleksā nedrīkstēja rīkot starptautiskas sacensības un tādas nedrīkst rīkot arī 2020.gadā.
Administratīvā rajona tiesas tiesnese E.Apīne 2020.gada 25.jūnijā atteicās pieņemt manu pieteikumu par Rīgas domes izsniegtās atļaujas pasākuma rīkošanai Biķerniekos atzīšanu par prettiesisku, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 8.punktu – pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav tiesību iesniegt pieteikumu.
Par iepriekš minēto lēmumu iesniedzu blakus sūdzību.
Administratīvo lietu departamenta Senāta rīcības sēdē senatori A.Kovaļevska, L.Slica, I.Višķere 2020.gada 14.jūlijā nolēma atteikties izskatīt manu blakus sūdzību pamatojoties APL 320.1pantu – blakus sūdzība ir acīmredzami nepamatota.
Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmums pamatots tikai uz judikatūru būvniecības lietās, nevis vides aizsardzības jomā.
Pirmās instances tiesas un Senāta lēmumi ir nonākuši pretrunā Augstākās tiesas mājas lapā 2017.gada 11.septembrī publicētajā rakstā minētajam: ”... Uzrunājot Eiropas Administratīvo tiesnešu asociācijas vides tiesību darba grupas sanāksmes dalībniekus, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa norādīja, ka tādā veidā par vidi rūpēties ir arī tiesnešu iespēja un pienākums. Latvijā vides lietas izskata administratīvās tiesas, un šajās lietās administratīvajā tiesā ikviens sabiedrības loceklis var vērsties ar populārsūdzību. “Tas ir viens no veidiem, kā juridiskā līmenī apliecināt, ka vides aizsardzība ir kopēja vērtība visai sabiedrībai. Paredzot šādu iespēju, Latvijas likumdevējs ir uzsvēris, ka videi ir nepieciešama pastiprināta tiesiskā aizsardzība, un izvēlējies ļoti atvērtu pieeju, ieviešot nacionālajās tiesībās Orhūsas konvencijas 9.pantu,” norādīja Veronika Krūmiņa.”
Judikatūra par to, ka mani un citu iedzīvotāju pieteikumi par auto-moto trašu troksni jāskata kā pieteikumi vides aizsardzības jomā, bija jau no 2006.gada.
Iepriekš minētā Augstākās tiesas rīcība liecina to, ka kaut kādu iemeslu dēļ pašlaik tiesa ”nedrīkst” vai ”negrib” radīt par ”nenoregulētām trokšņu lietām” Satversmei un likumiem atbilstošu judikatūru.
Pēc 2020.gada 14.janvāra Senāta rīcības sēdes lēmuma Kandavas kartinga trasē tika atjaunota uzņēmējdarbība pilnā apjomā.
Tiesneši pieņem lēmumus un pasludina spriedumus LATVIJAS VALSTS vārdā.
Tiesu vara Latvijas Republikā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai. Tiesvedība Latvijas Republikā tiek veikta saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, un spriedums tiek pasludināts Latvijas Republikas vārdā.
Iepriekš minētais nozīmē to, ja amatpersonu - tiesnešu rīcībā ir saskatāma likuma normu, ētikas, utt. pat iespējamie pārkāpumi, tad šādi cilvēki nedrīkst Latvijas Republikas vārdā pasludināt spriedumus.
Par visu iepriekš minēto tiesnešu lēmumiem, rīcību esmu rakstījusi Valsts prezidentam, Augstākās tiesas priekšsēdētājam, Tieslietu ministrijai, Ģenerālprokuratūrai.
Saņēmusi Iesnieguma likumā paredzētajā termiņā formālas atbilžu vēstules. Neviena no šīm valsts iestādēm neizmantoja pat likumos noteiktās tiesības.
Viena kartinga skaņas jauda ir no 97dB līdz 137dB, trasi izbrauc 45-50sek.
Nenoliedzami, ka pa Biķernieku trasēm braukājoša 1 sporta motocikla, mašīnas skaņas jaudas līmenis ir lielāks par 1 kartinga skaņas jaudu.
2019.gada testēšanas pārskatā par Biķerniekiem rakstīts: ”...Starp mērījumu vietu un trasēm atrodas vairākus metrus augstās tribīnes (faktiski trokšņa aizsargsiena) un vienalga mērījumu rezultāti liecina, ka tiek pārsniegti dienas un vakara trokšņa robežlielumi.”
Kāpēc mērījumu vieta nebija Biķernieku slimnīcas teritorijā visvairāk troksnim pakļautā vieta?
Vai tiešām šajās kaucošā trokšņa auto-moto trasēs veiktā uzņēmējdarbība ir tik stratēģiski svarīga valsts attīstībai un drošībai, ka Biķerniekos par miljoniem atpirks daļu zemi no iznomāto zemju īpašniekiem, lai varētu turpināt uzlabot esošās trases?
Pašlaik cilvēki, kuri ir iesaistīti šajā kaucošo motoru trokšņu trašu uzņēmējdarbībā, pilnībā ietekmē visu valsts iestāžu rīcību.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
