Cilvēka brīvības un cieņas memorands

Saskaņā ar ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk tekstā – Pakts) 12. panta pirmo daļu Pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni.

Paktā nostiprināto tiesību interpretācijā, ko ir sniegusi ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, ir norādīts, ka tiesības uz veselības aizsardzību ietver sevī tiesības lemt par savu ķermeni, aizliegumu būt pakļautam medicīniskiem eksperimentiem un tiesības uz veselības aprūpi, kas ļauj sasniegt visaugstāko veselības stāvokli[1].

Visi līdzšinējie starptautiskie dokumenti, kas ir veltīti cilvēku vakcinācijai pret galvenajām infekcijas slimībām, attiecas uz tādām vakcīnām, par kurām zinātniskie pētījumi ir jau pabeigti un kuru ilgtermiņa efektivitāte un drošība ir zinātniski un praktiski pierādīta.

No kā izriet, ka visi šie starptautiskie standarti nevar tikt piemēroti tādām cilvēku vakcīnām, par kurām zinātniskie pētījumi vēl nav pabeigti[2].

Tādēļ:

lai novērstu demokrātijas apdraudējumu, iestātos par cilvēktiesībām, cilvēka brīvību un cieņu, kā arī tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanu Latvijā;

lai izvairītos no cilvēku segregācijas, diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes veicināšanas, īpaši jautājumos, kas skar veselību, nodarbinātību, izglītību, brīvu pārvietošanos, kā arī, lai novērstu sabiedrības šķelšanos;

lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību, pamatojoties uz LR Satversmes 2. pantā noteikto un, izmantojot savas Satversmē un starptautiskajos dokumentos noteiktās pilsoņa tiesības un pienākumus, jūtot atbildību savas valsts un sabiedrības priekšā;

lai atgādinātu lēmumu pieņēmējiem, ka arī Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – ES) dibināšanas līgumos kā viens no galvenajiem pienākumiem ir noteikta demokrātijas un cilvēktiesību veicināšana;

lai novērstu nekontrolētu valsts atkāpšanos no atsevišķām saistībām cilvēktiesību jomā un citām Satversmē garantētajām pamattiesībām;

mēs, tālāk minēto biedrību, nodibinājumu, arodbiedrību, profesionālo, reliģisko un citu organizāciju pilnvarotie pārstāvji un individuālie atbalstītāji, kā arī fiziskās un juridiskās personas, parakstot šo sadarbības Memorandu, vienojamies, cieņpilni sadarbojoties, publiski iestāties par šādām vērtībām:

1. Cilvēka apziņas brīvība. Ikvienam ir tiesības meklēt atbildes uz jautājumiem, šaubīties un izteikt savu viedokli. Ikvienam ir tiesības atteikties nekritiski pieņemt plaši izplatītus apgalvojumus, nebaidoties saņemt par to nosodījumu. Viedokļa paušana nedrīkst būt par iemeslu darba tiesisko attiecību izbeigšanai vai materiāla rakstura sankcijām.[3]

2. Vakcinācijas brīvprātīgums. Ikvienam ir tiesības rūpēties par savu veselību un dzīvību saskaņā ar savu personisko pārliecību un gūto pieredzi. Ikvienam ir tiesības, iepriekš izvērtējot visus riskus, pieņemt lēmumu par vakcināciju (tai skaitā arī pret Covid-19), vadoties no savas veselības prioritātēm. Ikvienam ir tiesības publiski neizpaust medicīniska rakstura informāciju par sevi un atteikuma vakcinēties iemeslus (tai skaitā arī pret Covid-19).

3. Vienlīdzība neatkarīgi no cilvēka vakcinācijas statusa. Nav pieļaujama un ir kategoriski nosodāma jebkāda veida personas politiska, vai sociāla ietekmēšana, vai materiāla rakstura stimulēšana piekrist veikt vakcināciju (tai skaitā pret Covid-19). Naudas sodi, iestādes atkāpšanās no mācību, dienesta vai darba līgumiem, nevienlīdzīga attieksme no darba devēja puses ir nosodāma tikpat stingri, cik naudas balvu un izložu rīkošana, atkarībā no vakcinācijas statusa. Piedāvājums personai veikt regulārus Covid-19 testus par saviem līdzekļiem nevar tikt uzskatīts par adekvātu alternatīvu vakcinācijai darba vietās, mācību iestādēs un dienestā.

Memoranda dalībnieki, parakstot Memorandu, apliecina, ka:

1.     Piekrīt Memorandā izklāstītājām vērtībām un apņemas tās stiprināt ikdienas viedokļa paušanā un iedzīvinot tās savā darbā.

2.     Savā publiskajā komunikācijā cieņpilni izturēties pret pretējiem viedokļiem, aizstāvot jebkuras personas tiesības brīvi paust savu nostāju un rīkoties pēc savas pārliecības.

3.     Ir atvērti sadarbībai ar citu valstu sabiedrības pārstāvjiem, politiķiem, sabiedriskajām organizācijām kopīgu mērķu sasniegšanai, kas izpaužas kā Memoranda vērtību stiprināšana.

4.     Pārstāvot Cilvēka brīvības un cieņas Memorandu, publiski ievēros Memorandā ietvertās vērtības un principus.

Paskaidrojošais pielikums pie Cilvēka brīvības un cieņas Memoranda.

Eiropas Komisija 29.01.2021.pieņēma Īstenošanas lēmumu C(2021) 698 final, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un padomes Regulai (EK) Nr. 726/2004 piešķir tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem cilvēkiem paredzētām zālēm “COVID-19 Vaccine AstraZeneca-COVID-19 vakcīna (ChAdOx1-S [rekombinants]”. Tālāk šis lēmums ir ticis grozīts ar 21.05.2021. Īstenošanas lēmumu C(2021) 3851 final (t.sk. pārdēvējot nosaukumu par “Vaxzevira”). Analoģiski lēmumi ir pieņemti arī par pārējām Covid vakcīnām, kuras šobrīd tirgo ES. Un visos gadījumos lēmumos ir dota tirdzniecības atļauja AR NOSACĪJUMIEM un tās derīguma termiņš ir 1 gads (skaitot no lēmuma paziņošanas dienas).

Saskaņā ar Regulas Nr.726/2004 14.-a panta 1.punktu “[…] Ārkārtas situācijās šādu zāļu tirdzniecības atļauju var piešķirt arī tad, ja nav nodrošināti visaptveroši pirmsklīniskie vai farmaceitiskie dati.”

Komisijas Regulas Nr. 507/2006 4. panta 1.punkts nosaka, ka “Tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem var piešķirt, ja Komiteja konstatē, ka, lai gan trūkst pilnīgu klīnisko datu par zāļu drošību un efektivitāti, ir izpildītas visas sekojošās prasības: [..]”. Turklāt, kā viens no īpašajiem pienākumiem ir prasība piešķirtās tirdzniecības atļaujas turētājam pabeigt iesāktus pētījumus vai sākt jaunus pētījumus, lai apstiprinātu, ka riska un ieguvuma samērs ir pozitīvs (Regulas Nr. 726/2004 14.-a panta 5.punkts).

Tāpat Komisijas Regulas Nr.507/2006 preambulas 4.apsvērumā ir teikts: “Ja tiek piešķirtas tirdzniecības atļaujas AR NOSACĪJUMIEM, tām jābūt ierobežotām ar situācijām, kad pieteikuma dokumentācijā tikai klīniskā daļa nav tik pilnīga, kā normāli jābūt. Nepilnīgus pirmsklīniskos vai farmaceitiskos datus var pieņemt tikai gadījumā, ja zāles jāizmanto ārkārtas situācijā, reaģējot uz sabiedrības veselības apdraudējumu”.

No iepriekš minētā izriet, ka Covid-19 vakcīnas juridiski nav pielīdzināmas tām vakcīnām, par kurām ir iesniegti pilnīgi dati un kurām ir izsniegta (pastāvīgā) tirdzniecības atļauja. Tā kā tirdzniecības atļauja AR NOSACĪJUMIEM aptver vakcīnas, par kurām vēl nav visaptverošu pirmsklīnisko un klīnisko (arī farmaceitisko) datu, un joprojām ir nepieciešami papildu dati, kā arī trūkst visaptverošu klīnisko datu par vakcīnu drošību un efektivitāti, šādos gadījumos nav nekāda juridiskā pamata normatīvajos aktos ieviest šādu līdz galam nepārbaudītu vakcīnu lietošanas obligātumu.

Arī tirdzniecības atļaujas ar nosacījumiem izsniegšanas gadījumā nekur ES normatīvajā regulējumā nav paredzēts, ka šāda atļauja ar nosacījumiem atļautu obligātā kārtā un masveidā ar tām vakcinēt cilvēkus. Tā kā iesāktie pirmsklīniskie un klīniskie (arī farmaceitiskie) pētījumi ar šīm vakcīnām vēl nav pabeigti, tad jebkurš cilvēks, kurš piekrīt tikt potēts ar šādu produktu, faktiski piedalās šādos pētījumos un, iespējams, pakļauj savu veselību un dzīvību riskam.

Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2021. gada 27. janvāra rezolūcijā “Covid-19 vakcīnas: ētiski, juridiski un praktiski apsvērumi” (Covid-19 Vaccines: Ethical, Legal and Practical Considerations) 7.3.1.apakšpunktā paredzēts: “nodrošināt pilsoņu informēšanu par to, ka vakcinācija nav obligāta un ka neviens nav politiski, sociāli vai kā citādi spiests sevi vakcinēt, ja viņi to nevēlas darīt paši.”[4].

EP Ministru komiteja 1997. gada 4. aprīlī pieņēma Konvenciju par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību medicīnā, kur 2.nodaļā par PIEKRIŠANU, 2. pantā ir noteikts: Iejaukšanās cilvēka veselībā var tikt veikta tikai pēc tam, kad attiecīgā persona tikusi informēta un brīvi devusi piekrišanu to veikt. Šai personai iepriekš jāsaņem atbilstoša informācija par iejaukšanās mērķi un raksturu, kā arī par tās sekām un risku. Attiecīgā persona jebkurā laikā var brīvi atsaukt piekrišanu.

Satversmes 96. pantā paredzētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un darbavietu[5]. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos^[6].

Satversmes 91. pants. Tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos [7].

Satversmes 111. pants, saskaņā ar kuru valsts aizsargā cilvēku veselību [..]. Šajā pantā ir ietverts valsts pozitīvais pienākums aizsargāt cilvēka veselību, savukārt Satversmes 96. pants nosaka valstij negatīvu pienākumu, proti, neaizskart neviena cilvēka privāto dzīvi. Valsts pozitīvais pienākums pēc definīcijas nevar būt prioritārs pār valsts negatīvo pienākumu. Tādēļ jebkura cilvēka tiesības uz privāto dzīvi prevalē pār valsts centieniem uzspiest visiem obligātu vakcinēšanos (tai skaitā ar pētniecības stadijā esošo vakcīnu pret COVID-19) cilvēku veselības aizsardzības aizsegā.

[1] https://www.tiesibsargs.lv/lv/pages/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-starptautiskais-pakts-par-ekonomiskajam-socialajam-un-kulturas-tiesibam

[2] https://hudoc.echr.coe.int/fre#{%22itemid%22:[%22001-209039%22]}

[3] Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants nosaka, ka “ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus”.

Satversmes 100. pants nosaka, ka Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

[4] (https://pace.coe.int/en/files/29004#trace-4)

[5] (Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma 13.1.apakšpunkts)

[6] Turpat.

[7] (Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.2020-14-018.punkts)

Novērtē šo rakstu: