Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 

To nevar teikt par atsacīšanos no cilvēka un postcilvēka rašanos. Šim procesam ir vēsturiskās saknes. Atsacīšanās no cilvēka (respektīvi, atsacīšanās no  cilvēciskuma kā cilvēka kodola) notika vēsturiski pakāpeniski. Pagāja vairāki gadsimti, nonākot līdz šodienas stāvoklim, kad cilvēka vietā stājas postcilvēks. Debatēs par postcilvēka rašanos katrā ziņā ir jāņem vērā attieksmes izmaiņas pret cilvēka būtību diezgan ilgā laika periodā. Postcilvēka ģenēzes ļoti svarīgs priekšnoteikums ir cilvēka būtības devalvācija – cilvēciskuma nožņaugšana cilvēkā (skat. ilustrācijā). Ar laiku pazeminājās prasības cilvēkam, un cilvēka definīcija kļuva ļenganāka un ļodzīgāka. Tā ir vēsturiski konkrēta tendence. Par šīs tendences sākuma atskaites punktu zinātnē un filosofijā ir liela vienprātība. Sākums ir XIV gadsimtā.

Rietumu civilizācijā XIV gs. vidū radās intelektuālā kustība, kuru pazīstam ar nosaukumu “Renesanse” (fr. Renaissance – atdzimšana). Renesanse bija garīgā atjaunotne, atdzīvinot antīkās mākslas tradīcijas un estētiskos ideālus, kā arī antīkās filosofijas mantojumu. Renesansei vajadzēja izraisīt jaunu intelektuālo un mākslinieciski radošo uzplaukumu Eiropas sabiedrībā. Tā arī notika. Viens no šī uzplaukuma spilgtākajiem piemēriem ir humānisma strāva, kas radās Renesanses laikmetā. Šo strāvu drīkst dēvēt par cilvēciskuma strāvu, jo vārds “humānisms” ir atvasināts no latīņu “humanus” - cilvēcisks. Renesanses laikmetā cilvēciskums (humānisms) kļuva konceptu sistēma un sabiedriskās domas priekšmets, sekmējot radikālu pagriezienu pasaules uzskatā un kultūrā.

Renesanses humānismu mūsdienās ne reti dēvē par laicīgo (sekulāro) humānismu. Tā pamatiezīme ir cilvēciskuma akcentēšana cilvēkā. Par Renesanses un tā komponenta humānisma strāvas ļoti svarīgu sasniegumu atzīst atsacīšanos no Dieva cilvēka labā.  Laicīgais humānisms cilvēkā akcentēja cilvēcisko, bet nevis dievišķo, kā to darīja kristiānisma teoloģija. Humānisma strāva ar savu devīzi “studia humanitatis” analītiski un ideoloģiski kļuva pretstats teoloģijai ar tās devīzi “studia divina” (divina- dievišķais). Laicīgais humānisms antropocentrismu (cilvēks ir visa esošā centrs) uzdrošinājās pretstatīt teocentriskajam (visa centrs ir Dievs).

Mūsdienu zinātniskajā un filosofiskajā literatūrā ir sastopama kritiska attieksme pret Renesansi un tā komponentu laicīgo humānismu. Kritiskās attieksmes iegansts ir atsacīšanās no Dieva un tā sekas cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Mūsdienās ir ļoti labi redzams, pie kā ir novedusi šī atsacīšanās. Uzskatāmākais piemērs ir postcilvēka ģenēze.

Laicīgais humānisms atsacījās no Dieva, lai tā vietā uz pjedestāla novietotu cilvēku ar lielo burtu. Diemžēl tas neizdevās. Cilvēks ar lielo burtu pievīla. Jau XIX gadsimtā to saprata ne tikai Dostojevskis un Nīče, kurus tradicionāli min populārās tēzes “Ja Dieva nav, tad drīkst visu!” sakarā.

Faktiski runa nav tik daudz par neticību Dievam kā pārdabiskai būtnei reliģiskajā izpratnē. Runa pamatā ir par bijības trūkumu, kad cilvēkam nav vairs nekā svēta un nav vairs nekā tāda, pret ko viņš izturētos kā pret svētumu. Atsacīšanās no Dieva tapa atsacīšanās no cilvēciskuma. Vispirms tapa morālajā krīzē, bet XXI gs. tapa morālajā katastrofā. Cilvēciskums ir morālā kvalitāte, liecinot par labsirdību, līdzcietību, dvēseliskumu, kautrību, godīgumu, patiesīgumu, atklātību, atbildību, līdzcilvēku mīlestību.

Kopš XIV gadsimta cilvēka devalvācijā var saskatīt vairākas relatīvi atsevišķas melnas līnijas. Tā dēvētajā Apgaismības laikmetā XVII-XVIII gs. (tā koncepti praktiski atsaucās arī uz jauno latviešu tautu) cilvēka galvenā vērtība kļuva prāta racionālisms, kas diktē morālo stāju. Apgaismības laikmetā jūtami nostiprinājās cilvēka atsacīšanās no Dieva. Lielā Franču revolūcija ateismu no brīvdomātāju aristokrātu saloniem izstūma uz ielas, kā poētiski vērtē reliģiskā nihilisma masveidīgo sākumu Eiropā XVIII gadsimta beigās.

XIX gadsimtā daudzu filosofu, rakstnieku, dramaturgu uzskatos pasaules lielākais infernālais (ar elli saistītais) ļaunums kļuva cilvēks-mietpilsonis. Tas jau bija cilvēks ar mazo burtu – masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, vidusmēra cilvēks. Ar cilvēku-mietpilsoni tiekamies brāļu Kaudzīšu, Raiņa, Aspazijas daiļradē. Pietuka Krustiņš ir latviešu mietpilsoņu simbols ne tikai XIX gadsimtā, bet arī XX un XXI gadsimtā.

XX gadsimtā mietpilsonības enerģētika kļuva dominējošā enerģētika Rietumu civilizācijā. Cilvēka-mietpilsoņa barošana, apģērbšana, cilvēka-mietpilsoņa izpriecu organizēšana kļuva Rietumu civilizācijas elites akūta rūpe, visu laiku baidoties no cilvēka-mietpilsoņa neapmierinātības, dusmām, sūdzībām, raudāšanas, bet galvenais – asiņainās agresivitātes revolūcijas formātā. Gadsimta sākuma asiņainās revolūcijas Krievijā un citur izraisīja fantomas bailes, stihiski mudinot Rietumu civilizācijas eliti nepārtraukti izdomāt dažādas sociālās programmas, ideoloģijā solīt “demokrātiju”, “sociālo taisnīgumu”, “šķirisko vienlīdzību”, “tautas suverēno varu”.

XX gadsimtā politiskā elite kļuva cilvēka-mietpilsoņa kalpone. Pašpārliecinātie “pasaules valdnieki” tam negribēs piekrist, taču tā ir taisnība. “Pasaules valdnieku” varas prieki ir tikai konspiroloģijas annālēs. Cilvēka-mietpilsoņa klātbūtne ir “pasaules valdnieku” ikvienā šaha spēlē (sveiciens Bžezinska kungam Viņā Saulē).

XX gadsimta otrajā pusē cilvēka devalvācijas efektīvs instruments kļuva vidusšķiras kults. Šim kultam ir nelaba smaka. “Atmodas/perestroikas” periodā stabilas vidusšķiras nepieciešamību bieži uzsvēra PSKP/VDK morālo kastrātu sulainis īvāndainis. Acīmredzot viņš nesaprata vienkāršu lietu. Viņa kungiem no partijas nomenklatūras un drošības kantora nomenklatūras vidusšķira bija, rupji sakot, pie vienas vietas... Viņa kungiem vissvarīgākais bija salaupīt pēc iespējas vairāk sev, bet nevis taisnīgi apsaimniekot bijušās padomju valsts sabiedriskos īpašumus.

Rietumu civilizācijā cilvēka ar lielo burtu vietā tika izskolots maniakāls materiālists un galu galā postcilvēks. Rietumu civilizācijā laicīgais humānisms cilvēkam solīja brīvību, vienlīdzību, brālību, taču reāli radīja pašapmierinātu un mantkārīgu vidusmēra tipu ar kredītkartēm, hipotekārajiem kredītiem, dzīvi uz nomaksu, kā teica Padomju Savienībā.

Padomju Savienībā netika lietots jēdziens “vidusšķira”. Taču Padomju Savienībā komunisma celtniecības skaistā programma bija vidusšķiras celtniecības skaista programma. Tajā galvenais bija banālas labklājības vairošana. Komunisma celtniecība Padomju Savienībā smagi izgāzās tāpēc, ka neaudzināja cilvēku ar lielo burtu. Drīkstam teikt, neaudzināja cilvēku vispār, bet audzināja materiālistiski alkātīgu cilvēku-mietpilsoni, kura ziedu laiki pienāca 1987.gada janvārī. Padomju cilvēks-mietpilsonis ir pelnījis apzīmējumu “sociālisma proletāriskais barbars”, kurš pazemojoši atsacījās pats no sevis, lai kļūtu “kapitālists”. Padomju cilvēks šausmīgi diskreditēja pats sevi, savas esamības jēgu saskatot kriminālā kapitālisma “komfortā”.

XXI gadsimts ir sācies ar atteikšanos no cilvēka. Cilvēki ar mazo burtu sistemātiski grauj cilvēku, nesastopoties ne ar kādu pretestību, piemēram, tādā zemē kā Latvija. Cilvēka graušanā ir pieejams plašs efektīvu ieroču arsenāls. Virs tā ieejas greznojas jauks nosaukums “Postmodernism&Neoliberalism”. Savukārt efektīvos ieročus sauc “viedokļu plurālisms”, “uzskatu brīvība”, “patiesības relatīvisms”, “liberālais humānisms”, “globālisma ideoloģija”, “kompetences izglītība”.

Postcilvēka ģenēze nav marsieša veikums, bet gan ir cilvēka darbības, turklāt apzinātas darbības, rezultāts. Tā, piemēram, liekot pavalstniekiem ticēt iracionālām un iekšēji pretrunīgām dogmām, sociumā tiek iegūta cilvēku liela masa, kurai ir katastrofāli zema cilvēciskā kvalitāte. Rietumu civilizācijas Jauno laiku vēsturē ir bijušas vairākas dogmas: protestantu darba fetišisms, komunistiskais un nacionālsociālistiskais patriotisms, sociālā prestīža kults, patērēšanas kults. Dogmas ir novedušas pie tā, ka cilvēks vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti un viņā pilnā mērā ir zudusi vērtību orientācija. Cilvēks tiek nošķirts no savas sugas pagātnes, kultūras vēstures, cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas līdzšinējām formām un normām. Cilvēks pārvēršas par postcilvēku, kurš ir spējīgs eksistēt tikai postkultūrā. Un postkultūrā nekas nenotiek atbilstoši cilvēka veselajam saprātam. Tagad jebkurš Latvijas iedzīvotājs to apstiprinās. Vai “583 darāmie darbi” atbilst veselajam saprātam? Vai LU rektora vēlēšanu interpretācija atbilst veselajam saprātam? Vai “nācijas tēva”&”pravieša” gratulēšana atbilst veselajam saprātam? Vai vēlēšanās nojaukt Uzvaras pieminekli atbilst veselajam saprātam, ņemot vērā nacistu ieplānoto latviešu holokaustu?

Postkultūrā izglītība ir bez audzināšanas. Tātad bez morāli tikumiskā satvara. Postkultūrā postcilvēks dzīvo bez garīgajām autoritātēm. Reliģija ir bez ticības, tiesības – bez valsts, māksla – bez kategorijas “skaistais”, zinātne – bez atklājumiem un izgudrojumiem. Latvijā jau labu laiku skalojas postcilvēku „projektu zinātne”. Juvenilo “zinātnieku” zinātnisko darbību viņu CV atspoguļo „projektu bibliogrāfija”, bet nevis rakstu un monogrāfiju uzskaitījums.

Postkultūrā nav vispāratzītas normas estētikā, morālē, dzīves panākumos, sociālajos procesos. Postkultūrā nekas nebalstās uz tradīcijām, ideāliem, simboliem. Garīgās vērtības neeksistē. Viss garīgais ir pilnā mērā likvidēts, un postcilvēks veģetē kā biomasa ar fizioloģiskajām dabiskajām vajadzībām un rituāliem.

Novērtē šo rakstu:

35
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...