Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.

Katrā zemē postcilvēka ģenēzei ir sava intensitāte. Tā ir atkarīga no iedzīvotāju cilvēciskās kvalitātes, kā arī kultūras spējas sargāt cilvēkus un viņu lielāko dārgumu - cilvēciskumu. Latvijā postcilvēka ģenēze ir intensīva un burtiski katru dienu atrāda vēl lielāku spraigumu nekā iepriekšējās dienās. Latvijā cilvēku un cilvēciskumu neviens nesargā. To nedara ne valsts, ne baznīca, ne inteliģence.

Pretestība postcilvēka ģenēzei ir iespējama. Pretestību realizē speciāla ideoloģija. Tajā centrālā vieta ir cilvēka tēmai. Proti, atgādinājumam, kas ir cilvēks un kas ir cilvēciskums. Nākas pievērst uzmanību cilvēka kritērijiem. Stingri ielāgojot cilvēka kritērijus, iespējams metodiski efektīvi pretoties cilvēka antipodam – postcilvēkam.

Pretestība ir iespējama. Tomēr obligāti ir jārēķinās ar sīvu ideoloģisko divkauju. Postcilvēka ģenēzei ir pašai sava ideoloģija – dvīņu brāļi postmodernisms un neoliberālisms. Tas ir pamatīgs ideoloģiskais kvantums. Tā merkantilistiskajiem postulātiem un hēdonistiskajiem izaicinājumiem spēj pretoties vienīgi zinātniski teicamā izglītībā un morāli piesātinātā audzināšanā norūdīti indivīdi ar ģenētiski pilnvērtīgu iedzimtību. Latvijā ideoloģiskajā divkaujā cilvēki jau ir zaudējuši. Faktiski šī divkauja nemaz nesākās. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence ar tās priekšpulku akadēmisko kontingentu ir zinātniski pievērsusies un masu apziņā propagandējusi vienīgi postmodernismu un neoliberālismu, tādējādi pret savu tautu pastrādājot humanitātes noziegumu. Antihumāno rīcību nosacīja latviešu “elites” neelitārā kvalitāte. Aizvadītajos 30 gados ir izaudzināta postcilvēciski orientēta paaudze – “6.oktobra paaudze”. Tai tagad ir politiskā vara. Latviešu tauta dzīvo postcilvēku zvaigznājā, un tam gals nav paredzams.

Cilvēka kritēriju formulēšanai vienmēr ir pievērsusies reliģiskā doma un filosofiskā doma. Filosofijā ir īpašs novirziens – filosofiskā antropoloģija. Protams, cilvēks ir vārda mākslas centrā. Par cilvēka būtību un cilvēka kritērijiem ir izsacījušies rakstnieki, dzejnieki, dramaturgi.

Reliģiskajā domā, tā teikt, viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem. Bībelē ir ierakstīts: “Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1Moz, 1:26-27).

Tātad cilvēkā ir iemiesots dievišķais. Cilvēka būtības pamats un reizē cilvēka kritērijs ir dievišķais. Ja cilvēks atsakās no Dieva, tad viņš zaudē dievišķo būtību un Dieva aizsardzību. Teologi tā visbiežāk interpretē citēto Bībeles fragmentu.

Ja reliģiskajā domā viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem, tad filosofiskajā domā ir raiba aina. Tā, piemēram, netiek atzīta universālu kritēriju iespējamība. Cilvēces vēsturē neesot izstrādāti tādi kritēriji. To nav iespējams izdarīt. Katrs cilvēks ir ūnikums. Katram cilvēkam ir savas individuālās garīgās koordinātes socializācijā un inkulturācijā. Tāpēc katram cilvēkam ir jānosaka viņam specifiski kritēriji.

Daudzi filosofi un vārda mākslinieki ir bijuši izvairīgi, tiekoties ar jautājumu “Kas ir cilvēks?”. Tas attiecas, piemēram, uz Kantu. Viņš nav konceptuāli izteicies, kas ir cilvēks. Filosofijā ir populāras atziņas “cilvēks kā aksioma” un “cilvēks kā mīkla”. Tiek atgādināts, ka cilvēks sevi uzskata par galveno dabā, kaut gan viņš par sevi zina vismazāk. Arī Dostojevskis pret cilvēku izturējās kā pret noslēpumu, kura atminēšanā paies viss mūžs. Patiesība ir slēpta cilvēka dvēseles dziļumā. To nevar izmērīt, jo tas ir bezgalīgs dziļums.

Filosofiskās domas raibajā ainā tomēr var saskatīt vienu universālu kritēriju. Tas vijas cauri gandrīz visām filosofiskajām tirādēm par cilvēku.

Tāds universāls kritērijs ir garīgums. Cilvēks ir garīga būtne. Garīgums ir cilvēka galvenā pazīme un reizē galvenais kritērijs. Cilvēks bez garīguma nav cilvēks. Garīgums ir tas, kas palīdz cilvēkam pacelties pāri dabas formētajam bioloģiskajam substrātam. Bez garīguma cilvēks nevar pārvarēt dažādas merkantilistiskās tieksmes, zemapziņas instinktus un spontānos impulsus. Ja cilvēkā nav garīguma, tad viņā dominē “Erots” (seksuālā dziņa) un “Tanatoss” (nāves dziņa), kā to ironiski savā laikā sludināja Freids. Tagad minētās dziņas var papildināt ar “Mamonu” (naudas dziņu). Tagad tauta naudas dēļ atsakās no nacionālās brīvības, valstiskās neatkarības.

Filosofiskajā antropoloģijā ne reti garīgumu saista ar morāli. Tā ir sena tradīcija. Cilvēks ir morāla būtne, bet morāle nav iespējama bez garīguma. Tāpēc precīzāk ir jāsaka, ka cilvēks ir garīgi morāla būtne. Tā senatnē pirmie teica stoiķi. Viņu uzskats cienīgi saglabājas līdz mūsdienām. Tam ir dziļš iemesls. Cilvēka garīgi morālā būtība vienmēr visos laikmetos apliecina divus svarīgus momentus. Pirmkārt, garīgi morāls cilvēks pieņem saprātīgus lēmumus. Otrkārt, garīgi morāls cilvēks apzinās atbildību par savu rīcību. Lieki ir atgādināt, ka atbildības trūkums ir šodienas dzīves visu procesu demiurgu (radītāju un vadītāju) lielākā nelaime. Postcilvēkus nevar uzskatīt par garīgi morālām būtnēm. Par “583 darāmajiem darbiem”, “nācijas tēvu”, “pravieti”, “attālinātu” valdības darbu var buldurēt tikai cilvēki bez spējas pieņemt saprātīgus lēmumus un bez spējas atbildēt par savu rīcību.

Filosofiskajā antropoloģijā sava veida klasika ir garīgumu saistīt ar dzīves jēgas izpratni. Respektīvi, garīgi pilnvērtīgā cilvēkā vienmēr ir pārākumā (prevalē) doma par dzīves jēgu. Ja cilvēks nedomā par dzīves jēgu, tad tas ir nožēlojams radījums – paēdis un apģērbts siltumā dirnošs dzīvnieks.

Jau sen nav noslēpums, ka vidusmēra cilvēks (postcilvēka ģenēzes avots) nekad nedomā par dzīves jēgu. Vidusmēra cilvēka garīgās darbības mērķis nekad nav vēlēšanās sevi mocīt ar neauglīgu prātošanu. Vidusmēra cilvēka redzējumā dzīves jēgas noskaidrošana ir sholastiska nodarbošanās – laika nevajadzīga tērēšana tukšai problēmai. Vidusmēra cilvēks akceptē vienīgi nepieciešamību risināt bioloģiskās un materiālistiskās problēmas. Ja vidusmēra cilvēks ar smadzeņu kādu sektoru vairāk vai mazāk kaunīgi apzinās savas pieejas cilvēcisko seklumu, tad postcilvēkā vairs nav tāds paškritisks smadzeņu sektors un vispār postcilvēkam nav saprotama vārdu “dzīves jēga” nozīme. Postcilvēks nicīgi smejas par vārdiem “garīgums” un “garīgums kā cilvēka kritērijs”.

Novērtē šo rakstu:

46
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

21

Apspriežamie jautājumi

FotoBiju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu uz Latviju. Tāpēc gribētu dalīties pārdomās un uzdot dažus jautājumus, kas šajā sakarā rodas.
Lasīt visu...

21

Preventīvais uzbrukums

FotoPēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras var izmantot ieroču izgatavošanai, un aizliedza konsultēt un jebkā palīdzēt Krievijas uzņēmumiem, kuri darbojas bruņošanās nozarē.
Lasīt visu...

21

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

FotoKriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir loģiski. Nesodamības apstākļos visatļautība nevar stāvēt uz vietas. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām pie varas nāca latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze (manis dēvētā “6.oktobra paaudze”). Tās valdīšanas laikā visatļautības paplašināšanās un intensificēšanās (eskalācija) ir acīmredzams fakts.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...