Iesaki rakstu: 
Lai gan formāli verdzība vairs nepastāv, nekur tālu tā nav palikusi. Vienkārši – transformējusies un ieguvusi citādāku iesaiņojumu. Ja “klasiskais” vergs piederēja savam saimniekam un rukāja par apģērbu, pajumti un ēdienu, tad mūsdienu vergi daudzos gadījumos rukā par to pašu. Plus – izklaide un brīvdienas, kuras ir tieši tik daudz, lai vergs varētu nedaudz atpūsties un atkal produktīvi strādāt.
Jau sen vergturi, piedodiet – kapitālisti, saprata, ka vienu nedēļas dienu atpūties vergs atlikušajās sešās dienās padara vairāk, nekā strādājot bez pārtraukuma visas septiņas. Vēlāk brīvdienai pielika vēl vienu dienu.
Agrāk vergus ar visu nepieciešamo apgādāja vergturis nepastarpināti, - vergam par sadzīvi jālauza galva nebija. Ieviešot naudas sistēmu/verdzību, šīs rūpes pārgāja uz pašu vergu – nu viņam bija jādomā par pārtikas iegādi, apģērbu, mājokli un nokļūšanu uz/no darbu(a). Vergturim atliek tikai rūpes par maksimāli efektīvu sava darbaspēka izmantošanu.
Taisnības pēc jāsaka, ka sistēma nav tik vienkārša – daudzi cilvēki tiek nodarbināti pilnīgi bezjēdzīgi, bez viņu darba pievienotās vērtības. Bezjēdzīgi gan tas šķiet tikai virspusēji – jēga ir radīt vergturu sistēmai lojālu masu, kas palīdz šo sistēmu uzturēt un nodrošina tās pastāvēšanu. Runa, protams, ir par milzīgo ierēdņu armiju. Šeit ir atbilde, kādēļ, attīstoties informācijas tehnoloģijām, ierēdņu armija nevis samazinājās, bet dramatiski uzblīda.
Lai gan privileģētāki par pārējiem, arī ierēdņi vergturu sistēmā ir tikai vergi, kas viņiem laiku pa laikam jāapliecina. Ja līdz šim vēl pastāvēja kaut neliela, bet manevru iespēja un neliela cilvēka brīvība tomēr bija iespējama, tad tagad vergturi ir nostādījuši jautājumu visai asi – vai nu tu pārdod sevi, vai ne.
Šī, manuprāt, ir ievērojama atšķirība starp “klasiskajiem”, seno laiku vergiem un mūsdienu vergiem. Senatnē vergus tirgoja un naudu par tiem saņēma vergu tirgotājs, mūsdienās sevi tirgo un naudu saņem cilvēki paši. Protams, vieta būtu pieminēt mākslīgi izraisītu darbaspēka migrāciju kapitālistu interesēs, piemēram no Austrumeiropas uz Rietumeiropu, bet tad mēs novirzīsimies no tēmas, kura ir – cilvēka pilnīga kļūšana par preci.
Kā zināms, jau sen precēm ir kods. Arī mums jau sen ir personas kods jeb numurs, kuru, starp citu, vēl nosacīti nesen bija aizliegts izmantot cilvēka identifikācijai, bet Vācijā to neieviesa ilgāk nekā citur asociāciju ar koncentrācijas nometņu ieslodzīto numurēšanu dēļ.
Nu tas viss, protams, ir pagātnē, un, piezvanot uz kādu iestādi, tev neprasa ne vārdu, ne uzvārdu, bet gan tavu numuru.
Numurs mums tātad bija jau agrāk, bet no preces mēs atšķīrāmies ar to, ka mūs gan varēja pēc tā identificēt, bet nevarēja noskenēt (ja neskaita pasi).
Nu vergturi un vergi ir spēruši vēl vienu platu soli saulainās nākotnes virzienā un ieviesuši skenējamu kodu. To sauc par QR (Quick Response). Pievērsiet uzmanību, ka kods visās valstīs un valodās ir anglisks, no kā varam izdarīt visnotaļ vienkāršu secinājumu, ka galvenie vergturi runā un lieto angļu valodu.
Modernā verdzība paredz vairāk vai mazāk brīvprātīgu vergu tirdzniecību, un atšķirībā no sendienām cilvēki sevi pārdod paši un naudu par savu brīvību un dzīvību arī saņem paši.
Nav nejaušība, ka pirms lielā vergu tirdzniecības buma tiem cēlās cenas – valsts sektorā strādājošajiem ievērojami palielināja algas. Kad pienāca darījuma brīdis, vien retais varēja pretoties kārdinājumam un sevi nenotirgot. Tā Latvijā tikai četri ģimenes ārsti atteicās pārdoties un aizgāja no darba. Daži skolotāji.
Man stāstīja par kādu ārstu Latvijā, kurš atteicās pārdot savu ķermeni un/vai kļūt par marķētu preci ar kodu un, protams, zaudēja darbu. Tagad strādā Apvienotajā Karalistē kādā noliktavā... Jā – viņš, visticamāk, saņem krietni mazāku atalgojumu, nekā strādājot savā profesijā. Nu, un?! Toties viņš ir saglabājis savu stāju, cilvēcisko pašcieņu un nav ļāvis varmākām sevi izvarot. Un – esmu pārliecināts – badu necieš ne viņš, ne viņa ģimene.
Saprotams, ka šādi cilvēki ir kā “dadzis acī” tiem, kuri ir bijuši ļengani un sevi pārdevuši. Precedents...
Diemžēl – un tā, manuprāt, ir vislielākā traģēdija – šie pērkamie cilvēciņi drīz tirgos ne vien sevi, bet arī citas, nevainīgas dvēselītes – paša Radītāja viņiem uzticētos bērnus. Mēs varam protestēt pret bērnu vakcināciju līdz nāvei – tas nedos pilnīgi neko, jo neviens piecgadīgais uz vakcināciju pats aiziet nevar. Viņš paļāvīgi ieliks savu mazo roķeli tēta vai mammas rokā un čāpos tur, kur vecāki viņu vedīs. Pie tantēm, kuras ielaidīs viņu mazajā ķermenītī “Pfizer” ražoto šķidrumu...
Saprotams, ka arī agrāk vergi atražojās, viņiem dzima bērni, kuri automātiski arī kļuva par vergiem. Bet tur nebija izvēles. Tagad – ir...
Diemžēl mēs esam vairākuma ķīlnieki, un mūsu cīņa par brīvību var noslāpt zem lielās brīvprātīgo vergu masas. Nu, un? Vai tādēļ necīnīties? Noteikti – nē! Visaugstākajam visos laikos ir bijis “svētais atlikums”. Viņu nav daudz, bet katrs no viņiem atsver desmittūkstoš gļēvuļu un mietpilsoņu, kuri savu nožēlojamo, snobisko dzīvi, komfortu un iluzoro drošību vērtē augstāk par savu un savu bērnu brīvību. Viņi aizmirst, ka, atteikdamies no brīvības drošības dēļ, viņi zaudēs abas. Bet – tā ir viņu izvēle.
Man ir mana izvēle. Un es zinu, ka man ir domubiedri. Turamies, draugi! Viss, kam ir sākums, reiz beigsies. Paliks tikai tas, kā esam rīkojušies. Paliks drosme, mīlestība, uzticība. Paliks laime būt sava Radītāja tuvumā, kurš jau šūpulī ielicis mums - būt par UZVARĒTĀJIEM!
Seko mums 
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
