Iesaki rakstu: 
Lai gan formāli verdzība vairs nepastāv, nekur tālu tā nav palikusi. Vienkārši – transformējusies un ieguvusi citādāku iesaiņojumu. Ja “klasiskais” vergs piederēja savam saimniekam un rukāja par apģērbu, pajumti un ēdienu, tad mūsdienu vergi daudzos gadījumos rukā par to pašu. Plus – izklaide un brīvdienas, kuras ir tieši tik daudz, lai vergs varētu nedaudz atpūsties un atkal produktīvi strādāt.
Jau sen vergturi, piedodiet – kapitālisti, saprata, ka vienu nedēļas dienu atpūties vergs atlikušajās sešās dienās padara vairāk, nekā strādājot bez pārtraukuma visas septiņas. Vēlāk brīvdienai pielika vēl vienu dienu.
Agrāk vergus ar visu nepieciešamo apgādāja vergturis nepastarpināti, - vergam par sadzīvi jālauza galva nebija. Ieviešot naudas sistēmu/verdzību, šīs rūpes pārgāja uz pašu vergu – nu viņam bija jādomā par pārtikas iegādi, apģērbu, mājokli un nokļūšanu uz/no darbu(a). Vergturim atliek tikai rūpes par maksimāli efektīvu sava darbaspēka izmantošanu.
Taisnības pēc jāsaka, ka sistēma nav tik vienkārša – daudzi cilvēki tiek nodarbināti pilnīgi bezjēdzīgi, bez viņu darba pievienotās vērtības. Bezjēdzīgi gan tas šķiet tikai virspusēji – jēga ir radīt vergturu sistēmai lojālu masu, kas palīdz šo sistēmu uzturēt un nodrošina tās pastāvēšanu. Runa, protams, ir par milzīgo ierēdņu armiju. Šeit ir atbilde, kādēļ, attīstoties informācijas tehnoloģijām, ierēdņu armija nevis samazinājās, bet dramatiski uzblīda.
Lai gan privileģētāki par pārējiem, arī ierēdņi vergturu sistēmā ir tikai vergi, kas viņiem laiku pa laikam jāapliecina. Ja līdz šim vēl pastāvēja kaut neliela, bet manevru iespēja un neliela cilvēka brīvība tomēr bija iespējama, tad tagad vergturi ir nostādījuši jautājumu visai asi – vai nu tu pārdod sevi, vai ne.
Šī, manuprāt, ir ievērojama atšķirība starp “klasiskajiem”, seno laiku vergiem un mūsdienu vergiem. Senatnē vergus tirgoja un naudu par tiem saņēma vergu tirgotājs, mūsdienās sevi tirgo un naudu saņem cilvēki paši. Protams, vieta būtu pieminēt mākslīgi izraisītu darbaspēka migrāciju kapitālistu interesēs, piemēram no Austrumeiropas uz Rietumeiropu, bet tad mēs novirzīsimies no tēmas, kura ir – cilvēka pilnīga kļūšana par preci.
Kā zināms, jau sen precēm ir kods. Arī mums jau sen ir personas kods jeb numurs, kuru, starp citu, vēl nosacīti nesen bija aizliegts izmantot cilvēka identifikācijai, bet Vācijā to neieviesa ilgāk nekā citur asociāciju ar koncentrācijas nometņu ieslodzīto numurēšanu dēļ.
Nu tas viss, protams, ir pagātnē, un, piezvanot uz kādu iestādi, tev neprasa ne vārdu, ne uzvārdu, bet gan tavu numuru.
Numurs mums tātad bija jau agrāk, bet no preces mēs atšķīrāmies ar to, ka mūs gan varēja pēc tā identificēt, bet nevarēja noskenēt (ja neskaita pasi).
Nu vergturi un vergi ir spēruši vēl vienu platu soli saulainās nākotnes virzienā un ieviesuši skenējamu kodu. To sauc par QR (Quick Response). Pievērsiet uzmanību, ka kods visās valstīs un valodās ir anglisks, no kā varam izdarīt visnotaļ vienkāršu secinājumu, ka galvenie vergturi runā un lieto angļu valodu.
Modernā verdzība paredz vairāk vai mazāk brīvprātīgu vergu tirdzniecību, un atšķirībā no sendienām cilvēki sevi pārdod paši un naudu par savu brīvību un dzīvību arī saņem paši.
Nav nejaušība, ka pirms lielā vergu tirdzniecības buma tiem cēlās cenas – valsts sektorā strādājošajiem ievērojami palielināja algas. Kad pienāca darījuma brīdis, vien retais varēja pretoties kārdinājumam un sevi nenotirgot. Tā Latvijā tikai četri ģimenes ārsti atteicās pārdoties un aizgāja no darba. Daži skolotāji.
Man stāstīja par kādu ārstu Latvijā, kurš atteicās pārdot savu ķermeni un/vai kļūt par marķētu preci ar kodu un, protams, zaudēja darbu. Tagad strādā Apvienotajā Karalistē kādā noliktavā... Jā – viņš, visticamāk, saņem krietni mazāku atalgojumu, nekā strādājot savā profesijā. Nu, un?! Toties viņš ir saglabājis savu stāju, cilvēcisko pašcieņu un nav ļāvis varmākām sevi izvarot. Un – esmu pārliecināts – badu necieš ne viņš, ne viņa ģimene.
Saprotams, ka šādi cilvēki ir kā “dadzis acī” tiem, kuri ir bijuši ļengani un sevi pārdevuši. Precedents...
Diemžēl – un tā, manuprāt, ir vislielākā traģēdija – šie pērkamie cilvēciņi drīz tirgos ne vien sevi, bet arī citas, nevainīgas dvēselītes – paša Radītāja viņiem uzticētos bērnus. Mēs varam protestēt pret bērnu vakcināciju līdz nāvei – tas nedos pilnīgi neko, jo neviens piecgadīgais uz vakcināciju pats aiziet nevar. Viņš paļāvīgi ieliks savu mazo roķeli tēta vai mammas rokā un čāpos tur, kur vecāki viņu vedīs. Pie tantēm, kuras ielaidīs viņu mazajā ķermenītī “Pfizer” ražoto šķidrumu...
Saprotams, ka arī agrāk vergi atražojās, viņiem dzima bērni, kuri automātiski arī kļuva par vergiem. Bet tur nebija izvēles. Tagad – ir...
Diemžēl mēs esam vairākuma ķīlnieki, un mūsu cīņa par brīvību var noslāpt zem lielās brīvprātīgo vergu masas. Nu, un? Vai tādēļ necīnīties? Noteikti – nē! Visaugstākajam visos laikos ir bijis “svētais atlikums”. Viņu nav daudz, bet katrs no viņiem atsver desmittūkstoš gļēvuļu un mietpilsoņu, kuri savu nožēlojamo, snobisko dzīvi, komfortu un iluzoro drošību vērtē augstāk par savu un savu bērnu brīvību. Viņi aizmirst, ka, atteikdamies no brīvības drošības dēļ, viņi zaudēs abas. Bet – tā ir viņu izvēle.
Man ir mana izvēle. Un es zinu, ka man ir domubiedri. Turamies, draugi! Viss, kam ir sākums, reiz beigsies. Paliks tikai tas, kā esam rīkojušies. Paliks drosme, mīlestība, uzticība. Paliks laime būt sava Radītāja tuvumā, kurš jau šūpulī ielicis mums - būt par UZVARĒTĀJIEM!
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
