Cik tiešām un no sirds žēl, ka jūsu diktators nomira, cerams, dabūsiet vietā citu…

Pirmajai visvisādas visnotaļ praktiskas un konkrētas intereses ir visās pasaules malās, un, lai ar tām viss būtu kārtībā, tā ir spiesta ik pa brīdim attiecībā uz saviem „sabiedrotajiem” kaut ko pieciest, kaut ko „neievērot”, uz kaut ko vienkārši pievērt acis.

Otrai pa lielam ir tikai viena interese – turpināt pastāvēt, līdz ar ko arī citas valstis tai faktiski dalās tajās, kas attiecībā uz šo valsti kaut ko var ietekmēt, un tajās, kas nevar faktiski neko – un kurām arī lielā mērā ir vienalga.

Pirmajai no šīm valstīm Uzbekistāna attiecīgajā reģionā bija vajadzīgs un noderīgs „sabiedrotais”, līdz ar ko šī valsts izlikās nemanām visas tās šausmas, ko Uzbekistānā strādāja vietējais diktators Karimovs ar savu klanu.

Šausmas bija visnotaļ reālas tāpat kā diktators – ne jau kaut kāda tur nieka demokrātijas ierobežošana, bet demonstrāciju apšaušana, politisko pretinieku iznīcināšana, tūkstoši politieslodzīto, spīdzināšana cietumos un tā tālāk.

Otrajai valstij Uzbekistāna nebija ne vajadzīga, ne noderīga – kaut gribējās „apgūt” Uzbekistānas tirgu un bagātīgos resursus, nekas lāga nesanāca, lai cik reizes uzņemtu ciemos diktatoru Karimovu un cik Triju Zvaigžņu ordeņus kārtu viņam kaklā.

Tad diktators nomira, un to, kādi cilvēki ir pie varas vienā un otrā valstī, lieliski demonstrēja oficiālie šo valstu vadītāju paziņojumi sakarā ar diktatora nāvi.

 „At this challenging time of President Islom Karimov’s passing, the United States reaffirms its support for the people of Uzbekistan. This week, I congratulated President Karimov and the people of Uzbekistan on their country’s 25 years of independence. As Uzbekistan begins a new chapter in its history, the United States remains committed to partnership with Uzbekistan, to its sovereignty, security, and to a future based on the rights of all its citizens,” – šis bija ASV prezidenta Baraka Obamas oficiālais paziņojums.

Un šis savukārt bija Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa paziņojums: „Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsaka visdziļāko līdzjūtību Uzbekistānas tautai un prezidenta Islama Karimova ģimenei saistībā viņa nāvi. Prezidents Karimovs ir sniedzis neatsveramu ieguldījumu Latvijas un Uzbekistānas attiecību veidošanā. Viņa loma stabilitātes un drošības stiprināšanā Centrālāzijas reģionā nav pārvērtējama.” Tikpat līdzjūtīgs Uzbekistānas „tautai un valdībai” bija arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Saskatāt atšķirību? Ja ne, pateikšu, kā to redzu es.

Nemēģināšu sniegt absolūti precīzu tulkojumu Obamas paziņojumam, bet viens ir skaidrs – kaut arī amerikāņi nav piedzīvojuši nekādus staļinus, ASV prezidents ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, cik ļoti viņam žēl, ka viens gana asiņains diktators ir devies pie tēviem.

Atbalsts Uzbekistānas tautai, uzticība partnerībai un skaidra norāde uz cilvēktiesību ievērošanu – tas jā, bet nekāda pat formāla žēluma par diktatora nāvi.

Citiem vārdiem, tika uzskatāmi apliecināts, ka viena lieta ir praktiskais noderīgums un vajadzīgums, bet pavisam cita – principi, kaut vai tikai ārējai parādīšanai. Kuri vismaz šādos izrādīšanas gadījums tomēr ir pirmajā vietā.

Savukārt tās valstiņas „valstsvīri”, kurai savukārt diktatoru un izpausmju, kā varētu domāt, bijis vairāk nekā pietiekami, izrādījās vienmēr gatavi just līdzi kārtējā asiņainā diktatora nāvei.

Turklāt, kas īpaši svarīgi, vējoņiem-rinkēvičiem (atšķirībā no Obamas) pat nebija nekādas praktiskas vajadzības ieziesties ar politisko vazelīnu, - ne nu Latvijai no Uzbekistānas īpaša praktiska jēga bijusi, ne arī no tādas vai citādas līdzjušanas kaut kas sagaidāms.

Bet, ja reiz cilvēks savā būtībā ir un paliek kalps un dzimtcilvēks, nekādu citādu rīcību no viņa arī nesagaidīt. Pēc Staļintētiņa nāves šādi vējoņi-rinkēviči sistos ar galvu pret sienu, bet, ko viņi darītu mūsdienu Ziemeļkorejā, bail pat iedomāties.

Novērtē šo rakstu: