Iesaki rakstu: 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Vecākiem grūti izprotami lēmumi un aprēķini
Ilgstoši darbojoties pirmsskolas izglītībā jomā, esmu pārliecinājusies, ka birokrātija šajā jomā izpaužas dažādos aspektos. Piemēram, jautājumā par pašvaldību līdzfinansējumu pirmsskolas mācību maksai – atšķiras ne tikai līdzfinansējums katrā pašvaldībā, kuru aprēķina par vienu periodu, bet piešķir – citā, bet piecus un sešus gadus veciem bērniem ir vēl valsts dotācija, kuru aprēķina par konkrēto periodu. Rezultātā vecākiem ir grūti izprast metodiku, viņiem nav skaidrs, kā tiek aprēķināts līdzfinansējums, kas tiešā veidā ietekmē ģimenes budžetu. Visbiežāk vecāki ar lūgumu skaidrot situāciju vēršas pie pirmsskolas, kuru apmeklē, un bērnudārzu pārstāvji velta savu laiku un resursus, lai informētu vecākus. Ja ģimene pārceļas un sāk apmeklēt pirmsskolu citā pašvaldībā, nereti viss jāsāk no sākuma.
Laiks, kas tiek patērēts kļūdainu lēmumu labošanai
Vēl ir arī situācijas, kad pašvaldības, kurās ir rinda uz vietām pirmsskolām, atsaka līdzfinansējumu vecākiem, kuri lēmuši par labu privātajai pirmsskolai, lai gan Izglītības likums nosaka, ka šādos gadījumos nedrīkst atteikt līdzfinansējumu. Protams, šādas situācijas gandrīz vienmēr beigās tiek atrisinātas, tomēr atkal tiek patērēts laiks un pašvaldības ne vienmēr ir gatavas atzīt kļūdu, - vecāki vēršas pēc palīdzības pie pirmskolas, pirmsskola sazinās ar pašvaldību, kur atbildīgie darbinieki izanalizē situāciju un rezultātā piešķir finansējumu, ko sākotnēji atteica. Reizēm situāciju neizdodas atrisināt, un vecāki izlemj pārdeklarēt dzīvesvietu uz citu pašvaldību.
Vecāku, pirmsskolas un pašvaldību darbinieku laiks
Sarežģītas situācijas var veidoties arī tad, ja ģimene nolemj mainīt dzīvesvietu un pārceļas uz citu pašvaldību. Savā praksē pieredzēju gadījumu, kad bērns apmeklēja privāto pirmsskolu Ropažos, bet ģimene bija deklarēta – Rīgā. Nolemjot pārdeklarēties uz Ropažiem, tika saņemts atteikums līdzfinansējumam, norādot, ka ir brīvas vietas pašvaldības pirmsskolā, lai gan normatīvais regulējums nosaka, ka, ja bērns ir uzsācis apmeklēt privāto pirmsskolu, ģimenei ir tiesības nemainīt pirmsskolu, izvairoties no papildus stresa bērnam. Visās šajās situācijās jāvelta laiks, lai noskaidrotu apstākļus, sazinātos ar pašvaldības pārstāvjiem un risinātu problēmas. Savu laiku patērē ne tikai vecāki un privāto pirmsskolu pārstāvji, bet arī pašvaldību darbinieki.
Pašvaldību darbinieku un vecāku laiks tiek patērēts arī ar rindas veidošanu un koordinēšanu. Tai pašā laikā, piemēram, Rīgā sistēma ir organizēta tā, ka vecākiem netiek uzspiests būt rindā, – viņi var pieņemt lēmumu paši, pašvaldība vienkārši rada atbalstošu sistēmu. Šāda pieeja samazina nevajadzīgu komunikāciju un respektē ģimeņu izvēli.
Pirmsskola ir galvenais atbalsta instruments demogrāfijas veicināšanai
Mēs nepaguruši runājam un meklējam risinājumus demogrāfijas situācijas uzlabošanai, bet aizmirstam, ka pirmsskolas pieejamība un ērta, vienkārša sadarbība starp ģimenēm un pašvaldību, ir svarīgākais atbalsta instruments. Ja padarīsim līdzfinansējuma aprēķināšanas sistēmu ērtu, caurspīdīgu un saprotamu visām ģimenēm, turklāt ar vienādiem noteikumiem visās pašvaldībās, mēs ne tikai atvieglosim dzīvi daudziem vecākiem, bet arī ietaupīsim laiku un līdzekļus.
Domājot par pirmsskolu pieejamību, ir svarīgi spēt paraudzīties uz situāciju no ģimeņu skatu punkta, un vēl uz šiem jautājumiem jāraugās kā uz vienotu veselumu – holistiski, jo tas ir stāsts arī par gadījumiem, kad ģimene pārceļas, kad bērni slimo, kad vecāki vēlas mainīt pirmsskolu citu apstākļu dēļ, kad ir vēlme u.tml. Situācijas, kurās nonāk ģimenes, mēdz būt daudzas un dažādas, un sadrumstalotība un birokrātija tikai padara visu vēl sarežģītāku. Birokrātija maksā naudu, laiku, rada satraukumu, lieku stresu un neveicina motivāciju radīt kuplākas ģimenes. Rezultātā par birokrātiju varam samaksāt ļoti dārgi!
* Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja, pirmsskolas “CreaKids” vadītāja
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
