Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt „Rail Baltica” zaudējumus?
Aivars Strakšas09.12.2024.
Komentāri (45)
Iesaki rakstu: 
Vēl pāris argumenti, pirms valdība un Saeima izdara izvēli starp tūlītēju pazemojumu un nesaprātīgām izmaksām tuvākā nākotnē.
Pāris secinājumi no iepriekšējām sērijām. Nav diskusiju par to, ka Rail Baltica projekts nekad neatmaksāsies. Beidzot ir nonākts līdz sapratnei, ka ātrvilciena koncepts nevar tikt realizēts, izbūvējot Rail Baltica ar vienu sliežu ceļu, ekonomējot uz žogiem, trokšņu sienām un viaduktiem.
Nedaudz no vēstures.
Vēl deviņdesmito gadu sākumā ar vilcienu no Rīgas varēja aizbraukt uz Tallinu un Pērnavu. Maršrutu slēdza 1992. gadā. Posmā no Rīgas līdz Ipiķiem dažus gadus vēlāk. Iemesls ļoti vienkāršs – nebija, kas brauc. Atceramies, ka uz slēgšanas brīdi Latvijā dzīvoja par 400 tūkstošiem un Igaunijā par 100 tūkstošiem iedzīvotāju vairāk nekā šodien. Personīgais autotransports arī nebija tik pieejams. Tik un tā šajā maršrutā nebija kam braukt.
Kas tagad ir mainījies?
Nedaudz cita trase. Limbažu un Rūjienas vietā Saulkrasti (2500 iedzīvotāju) un Tūja (320 iedzīvotāju). Potenciāli braucēju mazāk. Var teikt, ka pat nav pavisam, jo iedzīvotāju skaits runā pats par sevi.
Ja paveiksies, tad ceļā pavadītais laiks no Pērnavas (41,5 tūkstoši iedzīvotāju) samazināsies par kādu stundu. Vai pietiekoši, lai radītu jaunus braukt gribētājus tik daudz, lai piepildītu vismaz vienu vilcienu dienā? Bet vajadzētu apmēram reizi stundā katrā virzienā. Starp Tallinu un Rīgu varētu būt vairāk braucēju, taču arī Tallina ar saviem 430 tūkstošiem iedzīvotāju nav liela pilsēta.
Kravas? Kaut kas varētu būt, ja biznesam būs izdevīgi. Jākonkurē izmaksu ziņā ar autotransportu. Nekādu beramo vai lejamo kravu, kur dzelzceļam ir priekšrocības, šajā maršrutā tikpat kā nebūs. Varbūt kaut kas no kokmateriāliem uz Eiropu.
Ātrvilciena koncepts ļāva sapņot un jauca galvu, taču viena sliežu ceļa gadījumā sapņi pārvēršas par tukšām fantāzijām, jo nonākam pazīstamā situācijā.
Turklāt, ja nevar pa tiešo aizbraukt uz Rīgas centru, tad situācija kļūst vēl sliktāka. Pārsēšanās Salaspilī uz pašreizējo ViVi pat tad, ja tiks nodrošinātas maksimāli iespējamās ērtības, padara ainu vēl bēdīgāku. Tiem dažiem igauņiem, kuriem būs vajadzība nokļūt Kauņā, vai lietuviešiem Tallinā šāds risinājums der. Protams, ka Rīgai tas neko nedos, un te ir jāpiekrīt Briškenam. Taču iztērētais papildu miljards, lai izbrauktu cauri Rīgas stacijai, radīs tikai lielākus zaudējumus.
Un tagad paskatāmies nākotnē. Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt zaudējumus. Piecus gadus vismaz, jo saņemts ES finansējums? Līdz nākošajai finanšu krīzei? Līdz kapitālajam remontam, ja ES atkal neiedos naudu?
Vienkāršāk sakot, izvēloties, pa kuru ceļu iet, ir jāizvērtē, ar kādiem nosacījumiem un cik reāls ir jau slēgtās dzelzceļa līnijas uz Ipiķiem scenārijs.
Jebkurā gadījumā tas ir no nulles atšķirīgs skaitlis.
Seko mums 
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
