Cik ērti var „turēt uz āķa” prokuroru – "zaļā pūķa" draugu

Prokurors Iļasovs sabiedrībai jau ilgus gadus ieņem vienu no vadošajām lomām prokuratūras “neparastu” lietu izmeklēšanā. Iemesls tam ir ļoti banāls –Iļasovs jau ilgus gadus atrodas “zaļā pūķa” paspārnē, un par šo viņa „vājo punktu” jau daudzus gadus labi zina tie, kam par to bija un ir jāzina, – viņa priekšnieki.

Līdz ar to otrā un drausmīgākā lieta, kura ievilka Iļasovu bedrē, no kuras jau nevar izlīst, ir viņa talants “zaļā pūķa” draudzīgajā apskāvienā izdarīt visai neglaimojošas lietas – sarunāt lieku, atrādīties ļoti apkaunojošā stāvoklī saviem kolēģiem, uzskriet virsū vadībai, pazaudēt samaņu un saldi aizmigt vietās, kas domātas pavisam ne gulēšanai.

Iļasova priekšnieki šo viņa “talantu” sāka izmantot: atteikt atsevišķus „lūgumus” prokurors vairs nevarēja – palikt darbā viņš vēlējās daudz vairāk, jo, kā pats bieži izteicies, – bērni mazi, bet kredīti lieli.

2005. gada jūnijā tagad jau nojauktajā galvaspilsētas kinoteātrī Maska no sastatnēm astoņu metru augstumā nokrita divas pusaudzes. 15 gadus vecā Karīna no gūtajiem ievainojumiem mira. Šīs nepilngadīgās un vēl citas tika algotas izdegušā kinoteātra telpu uzkopšanai. Bērni tika nodarbināti nelegāli, bija atstāti vieni bez uzraudzības, šo faktu konstatēja Valsts darba inspekcija. Tāpēc tika ierosināts kriminālprocess.

Par notikušo atbildīgs bija Latvijas Jaunatnes sociālā atbalsta fonds, kas nomāja kinoteātra telpas. Šā fonda vadītājs – nu jau bijušais Saeimas deputāts (Saskaņas centrs) Oļegs Deņisovs kļuva slavens ar Saeimas autotransportu izmantošanu, jau būdams no Saeimas izlidojis.

Tagad jau neviens īsti nevar atcerēties, kurš ar ko bija runājis – bet nu rezultāts ir tāds, kāds ir: četrus gadus prokurors Iļasovs ar vēsu prātu neuzraudzīja kriminālprocesu, pieļaujot tā novilcināšanu līdz brīdim, kad jau pats izmeklētājs (pēc preses iejaukšanas tika nomainīts) lūdza noraidīt uzraugošo prokuroru.

Zinoši cilvēki saprot, ka, ja jau izmeklētājs lūdza nomainīt uzraugošo prokuroru, nu, tad viņa mutiskie norādījumi (rakstiskus Iļasovs pa četriem gadiem tā arī nebija devis) ir, ļoti maigi izsakoties, dīvaini.

Sausajā atlikumā varu nocitēt Rīgas tiesas apgabala prokuratūras paziņojumam presei: Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa apsūdzētajai personai par darba aizsardzību un tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, ko izdarījis organizācijas vadītājs, kas atbildīgs par šo noteikumu ievērošanu, un kas izraisīja cilvēka nāvi un smagu miesas bojājumu nodarīšanu citam cilvēkam, piemērojusi trīs gadu nosacītu sodu ar pārbaudes laiku uz trīs gadiem.

Vēl viena neparasta un daudziem cilvēkiem nesaprotama prokurora Iļasova rīcība, kas var raksturot viņu kā prokuroru ar savu stingru, neatlaidīgu pozīciju, ir saistīta ar kāda pedofila lietu. Runa ir par kādu necilvēku, kurš pastrādāja briesmīgas lietas, par kurām tautas tiesa viņam nogrieztu ne tikai nozieguma rīku, bet arī daudz ko citu.

Atkārtota dzimumtieksmju apmierināšana pretdabiskā veidā ar desmit gadus veco meitu prokuroram Iļasovam nešķita nekas briesmīgs. Kāpēc tad nenoslēgt vienošanas ar tādu personu? Nav problēmu, ja ļoti vajag, tad ies cauri arī tas.

Starp prokuroru, apsūdzēto un aizstāvību tika noslēgta vienošanās par nosacīto sodu. Vīrietim taču bija problēmas ar alkohola lietošanu, un arī abos gadījumos, kad viņš seksuāli aizskāra meitu, viņš bija piedzēries - tas ir iemesls, kāpēc prokurors nepieprasīja piemērot ārstēšanos no alkoholisma un piekrita nosacītam sodam... Ja kas, tad par šo noziegumu tālajā 2007.gadā sodīja ar brīvības atņemšanu no pieciem līdz 15 gadiem...

Tāpat norādīšu, ka Pietiek publiskotais video ar Vadimu Iļasovu galvenajā lomā adresē „Kalpaka bulvāris 6, Rīga”, kur mitinās LR Ģenerālprokuratūra, ir populārs jau labu laiku. Turklāt ir dažas nianses, kas to padara īpaši interesantu.

Iļasovs, kā var redzēt video, atrodas aizturēto būrī policijas dienesta automašīnā. Un atradās tieši tur viņš tāpēc, ka tramvaja galapunktā Baltajā ielā uzvedās nu ļoti neadekvāti, jo pirms tam bija veiksmīgi apmeklējis slavenu krodziņu ar visiem Iļģuciema iedzīvotajiem labi pazīstamo nosaukumu Gambrinus.

Varbūt ar pasēdēšanu policijas automašīnas būrī viss arī beigtos, bet prokuroram piemīt īpašs talants problemātiskas situācijas attīstīt. Vēlāk sekoja arī konflikts ar ātras palīdzības brigādes darbiniekiem, kad Vadims Iļasovs jau bija saslimis ar „asfalta slimību”.

Un vēl ilgais ceļš mājās. Ceļš bija tik ilgs, ka tā laikā tika pazaudēts varas simbols, ar kuru Iļasovs tā lepojas – prokurora apliecība. Turklāt paģiras bija tik sliktas, ka nākošajā dienā “zaļais pūķis” tā arī nebija padzīts uz kādu laiku, kā tas bija parasti.

Tikai aiznākamajā dienā prokuroram galvā ienāca fantastiska ideja. Viņš skrupulozi mēģināja atcerēties visu kas notika, visas vietas, kur bija pabijis. Nebija viegli izdomāt, ko viņš pirmdienas dienā darīja Iļģuciemā, nevis darbavietā Kalpaka bulvārī, un kāpēc jau 12:00 nespēja vairs orientēties ne telpā, ne laikā.

Nekas cits neatlika kā melot, un tapa brīnišķīgs dokuments – iesniegums par laupīšanu. Tika sākts kriminālprocess Nr. 11096253317, tika uzsākta izmeklēšana, un līdz šim brīdim Valsts policija izliekas, ka meklē cilvēku, kurš it kā aplaupījis prokuroru Iļasovu un nodarījis miesas bojājumus, lai gan visiem viss ir skaidrs.

Tiesa, policijai ātri izdevās noskaidrot garāmgājēju, kurš atrada Iļasovu guļam bezsamaņā – tas ir vienīgais, kas sakrīt, tikai bezsamaņa bija no pārdzeršanās, nevis no aplaupīšanas. To apstiprina arī izbraukušie mediķi.

Tas nozīmē: divas darba dienas Iļasovs pavadīja ar savu draugu “zaļo pūķi”, bet viņš tāpat par šīm pilnasinīgi nodzīvotajām dienām saņēma algu – nodokļu maksātāju naudu, jo viņa vadība mēģināja viņu piesegt un nevarēja iedomāties, ka kāds kādreiz uzzinās par šo dienesta viltojumu darba laika uzskaitē.

Ceru, ka šo rakstu izlasīs Kalpaka bulvārī un beidzot kāds pieņems lēmumu, ko tā gaida Temīda.

Novērtē šo rakstu: