Iesaki rakstu: 
Pēdējo nedēļu laikā ir aktualizējusies tēma par to, vai Latvijas iedzīvotāji ir gatavi krīzes situācijām. Respektīvi, vai iedzīvotāji ir parūpējušies ar pirmās nepieciešamības precēm un pārtiku valsts apdraudējuma gadījumā. Piemēram, Igaunijā iedzīvotājiem tiek regulāri atgādināts par to, kam hipotētiskas krīzes situācijai ir jābūt uzkrātam „krīzes grozā” vai „krīzes mugursomā”.
Latvijā iedzīvotāju apgādi ar pirmās nepieciešamības precēm krīzes gadījumā ir regulējuši vairāki Ministru kabineta noteikumi, taču līdz ar Aizsardzības ministrijas izdaudzināto visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu šo lietu sakārtošanai ir arī pieslēgusies šī nozare.
Taču runa nav par to, kas X stundā jādara valsts iestādēm, bet par to, ka arī iedzīvotājiem tiek ieteikts veidot pirmās nepieciešamības preču rezerves situācijām, kad valsti piemeklē, piemēram, dabas stihijas. Piemēram, igauņi ir aprēķinājuši, ka „krīzes groza” komplekts ar rekomendējamām lietām četru cilvēku ģimenei vienai nedēļai iztikšanai izmaksā aptuveni 260 eiro.
Tas pats arī ir pie mums pēc VUGD aprēķiniem tie ir 252,37 eiro ar nosacījumu, ja viss jāpērk no nulles. Tiesa, realitātē katram no mums mājās ir vismaz daļa no pārtikas produktiem ar rezervīti, jo patērētāju kults pa šiem 29 gadiem mūsu sabiedrībā ir iesakņojies ļoti labi. Mēs katru gadu esam arvien vairāk sākuši izmest atkritumos pārtikas produktus, jo, patīk vai ne, kopējais dzīves līmenis valstī tomēr aug.
Izejot no pieņēmuma, ka mēs esam patērētāju kulta pielūdzēji, pārtikas rezervju mums pietiktu atliektiem galiem. Droši vien, kas iztrūktu, būtu sveces, jo tās pašreiz galvenokārt izmanto divos gadījumos - kapos svecīšu vakarā vai arī romantiska vakara noskaņai un tās tiek iepirktas, vadoties pēc kapu kopiņu daudzuma vai lumēnu nepieciešamības romantikai.
Gribētu atgādināt, ka krīzes nav tikai dabas apstākļu radītas katastrofas vai tehnogēnās briesmas, vai militāri konflikti, bet arī ekonomikas krīzes, kas pēdējo reizi skāra Latviju pirms 11 gadiem. Tikai šodien daudzas jo daudzas ģimenes var atviegloti nopūsties un apgalvot, ka ir atguvušas pirmskrīzes labklājības līmeni. Taču viens faktors, kas mūs pasargātu no finansiālām grūtībām, nav atrisināts - uzkrājumu veidošanas kultūra Latvijā attīstās lēni. Lai būtu ko krāt vai noguldīt, ir jābūt brīviem naudas līdzekļiem, bet daļa Latvijas sabiedrības pašlaik dzīvo no algas līdz algai, no rokas mutē.
Eksperti gan norāda, ka kopējie dati „iezīmē pozitīvu tendenci”, tomēr, zinot situāciju laukos, varu likt galvu ķīlā, ka vienīgie uzkrājumi, kurus šeit pastāvīgi veic, ir pagraba papildināšana. Piemēram, par 260 eiro var viegli piebērt pilnu pagrabu ar rudens veltēm, un uz pavasari paliek vel pāri, ko uz mežu aizvest.
Domāju, ka no sākuma sabiedrībā vajadzētu vairāk kultivēt līdzekļu uzkrāšanu mantru, jo, būsim godīgi, cilvēki ikdienā pērk lietas, kuras viņiem patiesība nemaz nav vajadzīgas. Taču mūsu sabiedrības finansiālā drošība nepastāvēs, kamēr nebūs lieku brīvu līdzekļu. Tad kāda runa var būt par „krīzes mugursomu” vai „krīzes grozu”, ja sabiedrība nav spējīga izveidot kaut vai niecīgus uzkrājumus?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
