Cepiens par krīzes situācijas peldriņķi

Latvijā iedzīvotāju apgādi ar pirmās nepieciešamības precēm krīzes gadījumā ir regulējuši vairāki Ministru kabineta noteikumi, taču līdz ar Aizsardzības ministrijas izdaudzināto visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu šo lietu sakārtošanai ir arī pieslēgusies šī nozare.

Taču runa nav par to, kas X stundā jādara valsts iestādēm, bet par to, ka arī iedzīvotājiem tiek ieteikts veidot pirmās nepieciešamības preču rezerves situācijām, kad valsti piemeklē, piemēram, dabas stihijas. Piemēram, igauņi ir aprēķinājuši, ka „krīzes groza” komplekts ar rekomendējamām lietām četru cilvēku ģimenei vienai nedēļai iztikšanai izmaksā aptuveni 260 eiro.

Tas pats arī ir pie mums pēc VUGD aprēķiniem tie ir 252,37 eiro ar nosacījumu, ja viss jāpērk no nulles. Tiesa, realitātē katram no mums mājās ir vismaz daļa no pārtikas produktiem ar rezervīti, jo patērētāju kults pa šiem 29 gadiem mūsu sabiedrībā ir iesakņojies ļoti labi. Mēs katru gadu esam arvien vairāk sākuši izmest atkritumos pārtikas produktus, jo, patīk vai ne, kopējais dzīves līmenis valstī tomēr aug.

Izejot no pieņēmuma, ka mēs esam patērētāju kulta pielūdzēji, pārtikas rezervju mums pietiktu atliektiem galiem. Droši vien, kas iztrūktu, būtu sveces, jo tās pašreiz galvenokārt izmanto divos gadījumos - kapos svecīšu vakarā vai arī romantiska vakara noskaņai un tās tiek iepirktas, vadoties pēc kapu kopiņu daudzuma vai lumēnu nepieciešamības romantikai.

Gribētu atgādināt, ka krīzes nav tikai dabas apstākļu radītas katastrofas vai tehnogēnās briesmas, vai militāri konflikti, bet arī ekonomikas krīzes, kas pēdējo reizi skāra Latviju pirms 11 gadiem. Tikai šodien daudzas jo daudzas ģimenes var atviegloti nopūsties un apgalvot, ka ir atguvušas pirmskrīzes labklājības līmeni. Taču viens faktors, kas mūs pasargātu no finansiālām grūtībām, nav atrisināts - uzkrājumu veidošanas kultūra Latvijā attīstās lēni. Lai būtu ko krāt vai noguldīt, ir jābūt brīviem naudas līdzekļiem, bet daļa Latvijas sabiedrības pašlaik dzīvo no algas līdz algai, no rokas mutē.

Eksperti gan norāda, ka kopējie dati „iezīmē pozitīvu tendenci”, tomēr, zinot situāciju laukos, varu likt galvu ķīlā, ka vienīgie uzkrājumi, kurus šeit pastāvīgi veic, ir pagraba papildināšana. Piemēram, par 260 eiro var viegli piebērt pilnu pagrabu ar rudens veltēm, un uz pavasari paliek vel pāri, ko uz mežu aizvest.

Domāju, ka no sākuma sabiedrībā vajadzētu vairāk kultivēt līdzekļu uzkrāšanu mantru, jo, būsim godīgi, cilvēki ikdienā pērk lietas, kuras viņiem patiesība nemaz nav vajadzīgas. Taču mūsu sabiedrības finansiālā drošība nepastāvēs, kamēr nebūs lieku brīvu līdzekļu. Tad kāda runa var būt par „krīzes mugursomu” vai „krīzes grozu”, ja sabiedrība nav spējīga izveidot kaut vai niecīgus uzkrājumus?

Novērtē šo rakstu: