Ceļam trauksmi: Kuldīgas novadā plāno likvidēt skolas, tajā skaitā Z. A. Meierovica skolu Kabilē
Uldis Vizbulis, novada aktīvists15.01.2024.
Komentāri (42)
Iesaki rakstu: 
Kuldīgas domes jaunais plāns — slēgt Zigfrīda A. Meierovica pamatskolu Kabilē un aiztikt vēl vairākas skolas pagastos — izraisa dziļu sašutumu un neapmierinātību. Skolas, kas ilgus gadus ir kalpojušas kā sabiedrības pamats valstiskumam un mīlestībai pret mūsu zemi, šobrīd saskaras ar nepamatotu likteni!
Kabiles pamatskola mums nav tikai izglītības iestāde: tā ir Latvijas dzīvesveida un patriotisma avots. Mums, iedzīvotājiem, ir skaidrs, ka šī skola ir mūsu nākotnes būtisks elements, kas audzina ne tikai izglītotus pilsoņus, bet arī kārtīgus latviešus ar stipru valsts mīlestību.
Kāpēc Kuldīgas domes vadība ignorē šo svarīgo ieguldījumu nākotnē? Vai skola tiešām ir tikai cipars un statistika, vai arī tā ir vērtība, ko nevar izmērīt ar skaitļiem? Zigfrīds A. Meierovics, viens no mūsu valsts dibinātājiem, ir pirmais, kas iedvesmo šīs skolas skolēnus, jo ar savas biogrāfijas piemēru rāda — ja ir vēlme, visu dzīvē var sasniegt mācību procesā. Un tagad mēs apšaubām viņa ieguldījumu?!
Mums visiem ir jāapvieno spēki, lai stātos pretī šai netaisnībai! Latvijas lauku skolas ir svarīgas ne tikai izglītības jomā, bet arī nacionālajā identitātē un vērtību sistēmā. Mums ir jāaizstāv ne tikai Kabiles pamatskola un citas skolas, bet arī mūsu valsts pamatprincipi!
Ir pienācis laiks izteikt neapmierinātību un aicināt Kuldīgas domi pārskatīt savu lēmumu! Mūsu bērni un nākamie paaudžu pēcnācēji pelnījuši iespēju mācīties un attīstīties šajā skolā, kas ir daļa no mūsu nacionālā mantojuma. Cīnīsimies kopā pret netaisnību un cīnīsimies par mūsu skolu, par mūsu valsti par vietu, no kurienes mēs nākam!
Mūsu skolas ir mūsu otrās mājas, kur mēs esam auguši, mācījušies un draudzējušies. Mēs esam lepni uz to, ka esam savu skolu absolventi, un mums ir dziļa saikne katram ar savu skolu. Tāpēc mēs nevaram vienaldzīgi skatīties, kā mūsu skolas tiek apdraudētas un likvidētas!
Mēs aicinām visus, kam rūp skolu nākotne, izrādīt savu solidaritāti un atbalstu. Lūdzu, izplatiet šo vēstījumu tālāk, lai parādītu, ka mēs neesam vieni cīņā par mūsu skolu saglabāšanu!
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
