Būvfirma "LEC" čakla pilskalna nopostīšanā, ne tik čakla finansiālo saistību izpildē
Pauls Treimanis, speciāli Pietiek25.02.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nu jau būs pagājuši divi gadi, kopš firmas LEC vadībā strādājošais apakšuzņēmējs ar vieglu roku (precīzāk - ar vieglu smagās tehnikas izmantošanu) faktiski nopostīja Krāslavas pilskalnu, kuru vietējie un tūristi pazīst kā Šokolādes kalnu. LEC tālākā rīcība liecina par tīšu vai neapzinātu vienaldzību – līdz pat šai dienai samaksu par postījumu fiksāciju nav saņēmuši objektu apsekojušie un fiksējušie arheologi.
Stabs pāri senču mantojumam
Darbi Šokolādes kalnā tika veikti, pateicoties tam, ka avārijas stāvoklī bija viens no pilskalna sānu nogāzē savulaik uzstādītais augstsprieguma elektrības stabs. Nenoliedzot pašu faktu, ka šīs stabs būtu jāremontē jeb, precīzāk, jāuzstāda no jauna, valsts aizsargājamā teritorija - pilskalns - bija viens no būtiskākajiem faktoriem, ar kuru bija jārēķinās potenciālajiem darbu veicējiem, šajā gadījumā uzņēmuma LEC apakšuzņēmējiem.
Taču tieši pāri Šokolādes kalna korei ar smagās tehnikas palīdzību tika izdzīts ceļš, tādējādi faktiski iznīcinot būtiskāko pilskalna sastāvdaļu, kas, pēc zinātnieku domām, bija viena no 9. – 11. gadsimtā visblīvāk apdzīvotajām pilskalna daļām, par ko liecina fiksācijas laikā atrastās bezripas keramikas lauskas un atklātās pavarda vietas.
Pirms darbu uzsākšanas LEC parakstīja visus nepieciešamos dokumentus ar apliecinājumu saudzēt valsts nozīmes arheoloģisko pieminekli. Taču praksē šis punkts tika ignorēts un smagais buldozers izdzina vairākus metrus platu un atsevišķās vietās arī vairāk nekā metru dziļu ceļu, lai nodrošinātu iespēju uzstādāmā staba vietā piekļūt smagajai tehnikai.
Valsts pieminekļu inspektori ceļ trauksmi, piesaistot arheologus
Apsekojot darbu gaitu Šokolādes kalnā, valsts pieminekļu aizsardzības inspektori konstatēja – ceļš tika izdzīts, pat nepieaicinot nevienu vēstures speciālistu, kuriem vēlāk nācās vien konstatēt notikušo faktu. Inspektori sastādīja atbikstošu aktu, bet, kamēr šis process notika, elektrības stabs jau bija nomainīts. Tomēr izdzītais ceļš palika.
Lai vēl kaut ko saglābtu no radītās postažas, valsts pieminekļu inspektori vērsās pie arheoloģijas speciālistiem, lai tie vismaz precīzi konstatētu nopostītās daļas lielumu, veiktu profilu fiksāciju un apzinātu iespējamās senlietas, kuras varētu būt barbariski sastumtajos zemes kalnos.
Firmai LEC par šiem izpētes jeb glābšanas darbiem tika piestādīta attiecīga tāme, kuru daļēji tā arī akceptēja un samaksāja. Taču ne visu summu – nu jau divus gadus izpēti veikušie arheologi gaida atlikušo samaksu. Summa varbūt dažam liksies smieklīga un nebūtiska – apmēram 185 eiro, bet, zinot cik „dāsni” mūsu valstī tiek maksāts zinātnei, tai skaitā arheoloģijai, darbus veikušajam izrakumu vadītājam arī šī nauda bija un ir pietiekami liels arguments.
Piedāvā dalīties?
Zinātnieki ir samērā pacietīga tauta, tāpēc nesamaksāto atlikumu gaidīja turpat vai divu gadu garumā, cerot uz LEC – vadītāju godaprātu. Tomēr pēc visu saistību sakārtošanas ar Valsts pieminekļu aizsardzības inspekciju LEC nosprieda, ka atlikušās naudas summas pārskaitīt vairs nav ne būtiski, ne nepieciešami.
Šā gada sākumā izrakumu vadītāja pacietības mēram tomēr pienāca robeža un viņš vērsās ar elektronisku vēstuli pie LEC vadības ar aicinājumu beidzot tomēr sakārtot ieilgušos finanšu jautājumus. Pēc vairākām norādēm, ka šis projekts ir slēgts un nekādi maksājumi vairs nav iespējami viens no LEC pārstāvjiem paziņoja, ka principā jau kaut ko lietas labā darīt varētu, bet tikai tādā gadījumā, kas „būtu izdevīgs abām pusēm”.
Vēlāk gan sekoja vēl vairākas elektroniskas vēstules no LEC amatpersonas, kurā tas par „dalīšanos” tieši vairs nerunā, bet iepriekš rakstītais teikums ne ar burtu, ne zilbi netiek dzēsts. Tikmēr arheologi samaksu joprojām nav saņēmuši.
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
