Būs atkal draudzenes, klasesbiedri, mīļākās vai vēl nezin kas attiecīgajos amatos

Atgādināšu finanšu ministrus pēdējo desmit gadu laikā – Einars Repše, partija “Jaunais laiks”, no kā izveidojās Vienotība. Finanšu ministrs 2009.–2010. gadā kopā ar premjeru Kariņu ienāca politikā.

Andris Vilks no Vienotības. Finanšu ministrs laika posmā no 2010. līdz 2014. gadam. Laikā, kad premjers bija Vienotības veiksmes stāsts, personīgais veiksmes stāsts Valdis Dombrovskis, kurš arī bija finanšu ministrs no 2002. līdz 2004. gadam. 

Jānis Reirs – Vienotība. Finanšu ministrs no 2014. līdz 2016. gadam, visbezjēdzīgākās idejas, diferencētā neapliekamā minimuma tēvs. Dana Reizniece-Ozola – 2016.–2019., un vēlreiz Jānis Reirs. Nu jau no Jaunās Vienotības.

Kā jūs redzat, tad nospiedošā vairākumā, nospiedošo gadu skaitu, pēdējo desmit gadu, pat vairāk, laikā finanšu sektoru vadīja Vienotība, pēc kuras, kā izrādās, 2019. gadā ir vajadzīgs kapitālais remonts.

Nākamā lieta, kas ir būtiska šajā kontekstā pateikt, ir jautājums par to, ar ko tad mēs esam sākuši finanšu sektora kapitālo remontu. Mēs esam vienīgā valsts, kura ir aizklapējusi ciet savu nacionālo kapitālu “ABLV” izskatā, vienīgā valsts, un par to šausmīgi priecājamies.

Mēs esam paši iznīcinājuši savu finanšu sektoru, kurā pietiekami liela iekšzemes kopprodukta daļa tiek veidota, turklāt ar nacionālo kapitālu, mēs priecājamies ar to.

Vēl viena lieta, kas ir jāpasaka. Kā mēs to zinām, tad lielākais stress finanšu sektora kapitālā remonta sakarā ir bijis par to, ka “ABLV” notiek pašlikvidācija, nevis notiek piespiedu likvidācijas process, kurā maksātnespējas administratori varētu nopelnīt ap 400 miljoniem.

Un šeit es gribu uzsvērt vienu īpašu gadījumu par finanšu sektora kapitālā remonta dalībniekiem, kas centās novest un centās ietekmēt šo procesu, lai konkrētajai finanšu institūcijai būtu piespiedu likvidācija. Un šī persona, kā mēs to zinām, ir nošautais Mārtiņš Bunkus.

Es gribu atgādināt, ka nošautā Mārtiņa Bunkus partneris vairākās epizodēs, tajā skaitā “Trasta komercbankas” likvidācijas procesā, ir advokāts Romualds Vonsovičs, kurš vienlaikus ir arī advokāts Vienotības pārstāvim Latkovska kungam. 

Tas, ko es vēlos pateikt attiecībā par finanšu sektora kapitālo remontu, – ir skaidrs, ka mēs ejam uz politizētu uzraugu, politizētu uzraugu attiecīgajā jomā. Un koalīcija teiks, ka tas ir labākais pārstāvis. Piedod, piedod, Mārtiņ! Es zinu, ka man ar tevi ir labas attiecības un tu šobrīd gan neklausies (es runāju par Mārtiņu Bondaru), bet šis būs par tevi.

Koalīcija saka, ka nākamā kārtība, kādu viņi grib ieviest, būs tā, kas būs efektīvākā un pareizākā. Un piemērs, es domāju, mums ir Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, kuras vadītājs ir Mārtiņš Bondars, kuram ir skaļi zināms viens process finanšu jomā.

Mēs runājam par to, ka mēs gribam novērst jebkuras šaubas. Un es arī esmu pārliecināts, tā ir mana cilvēcīgā pārliecība, ka Mārtiņš Bondars attiecīgajā strīdā nav vainīgs, bet vienlaikus viņš, kamēr notiek šis strīds, ir Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs, kas, protams, grauj parlamenta prestižu. Un līdz ar to, ja...

Šīs ir salīdzināmas situācijas. Ja mēs padarīsim Finanšu un kapitāla tirgus komisiju par politisku tirgošanās placi, kur visi padomes locekļi būs koalīcijas virzīti, tad ir jāpasaka vēl viena lieta. Tad principā mēs politizēsim finanšu sektoru, jo ir tāda neliela detaļa, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekļiem ir pienākums uzraudzīt bankas.

Tātad viņi uzrauga konkrētas bankas. Katrs padomes loceklis faktiski ieiet kādā konkrētā bankā. Tas nozīmē, ka mums tagad politiskas bankas? Ka tas pasākums, ko sauc kapitālo remontu, būs politizēt finanšu sektoru?

Tāds faktiski ir šo grozījumu, šī piedāvājuma mērķis – noņemt no trases esošo Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadību tāpēc, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadība faktiski nav pieļāvusi piespiedu likvidāciju vienai konkrētai bankai, ko sauc par “AB.LV banku”, uz kuras rēķina piespiedu likvidācijas gadījumā dažu kungu advokāti vai pietuvinātie varētu nopelnīt prātam neapveramu summu, faktiski neko nedarot. Tāds ir tas mērķis. Un tāpēc es aicinu neatbalstīt.

Un es aicinu neatbalstīt to vēl viena iemesla dēļ. Moneyval rekomendācijas, tas nav obligāts likums, kas ir jāizpilda. Mūsu valstij var piedāvāt risināt kādas problēmas, bet mums nevar neviens cits uzspiest un obligātā formā pateikt, kas mūsu valstij ir jādara. Tāda kārtība faktiski nav pieņemama attiecībā uz neatkarīgu, suverēnu valsti, ka kāds var diktēt obligātus priekšnoteikumus, kas ir jāizdara.

Rekomendācijas savā būtībā nozīmē nevis pavēli, bet priekšlikumu, ko varētu darīt vai ko varbūt vajadzētu uzlabot, bet tas nenozīmē aklu liekšanos tādā kalpu pozas stājā, nerūpējoties par savas valsts interesēm.

Vēl. Un tas ir pats pēdējais, ko es gribu pateikt. Tie pārmetumi, kas ir bijuši vērsti pret “AB.LV banku”, analogi pārmetumi ir tikuši vērsti arī citās valstīs. Es nosaukšu piemēru ar Swedbanku. Vai Swedbankai ir uzsākts likvidācijas process? Es esmu dzirdējis un lasījis presē, ka Swedbank vadītājai, aizejot no amata, pēc tam, kad ir pārmests, ir izmaksātas prēmijas divu miljonu eiro apmērā.

Mūsu valstī mēs paši ar prieku likvidējam savu valsts nacionālo kapitālu un uzskatām, ka tas ir pareizi. Manuprāt, tā ir kļūda, un mums to nevajadzētu pieļaut.

Es tikai sabiedrībai vēlos nosaukt piemēru, kā koalīcija, aizbildinoties ar faktu, ka iecels labākos profesionāļus, patiesībā ieceļ amatos. Un tas droši vien būs attiecināms arī uz Finanšu un kapitāla tirgus komisiju.

Proti, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pavisam nesen Valsts vides dienesta vadītājas amatam virzīja Elitu Baklāni-Ansbergu. Juris Pūce, kā mēs zinām, ir Edgara Jaunupa klasesbiedrs. Elita Baklāne-Ansberga ir no studiju laikiem Edgara Jaunupa ļoti cieša, ļoti, ļoti cieša draudzene.

Tas ir tas veids, kādā izvēlas vadītājus amatos, un Ministru kabinets viņus apstiprina. Un nav ne mazāko šaubu, ka šādā pat kārtībā un pēc šādas pašas sistēmas tiks arī izvēlēti nākamie Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekļi.

Otra lieta. Ja mēs runājam par finanšu sektora kapitālo remontu, es domāju, ka vislabāk to izjūt katrs Latvijas uzņēmējs un katrs Latvijas iedzīvotājs, kas ir saskāries ar vēlmi atvērt Latvijā bankas kontu, ko mūsdienās kļūst izdarīt arvien grūtāk Latvijā. Un es domāju, ka irpietiekami daudzi Latvijas sabiedrības cilvēki, kas tiek uzskatīti pēkšņi par noziedzniekiem, kuriem tiek aizvērti bankas konti.

Es domāju, ka Latvijas sabiedrība jau izjūt šodien uz savas ādas, ka tā saucamais finanšu sektora kapitālais remonts patiesībā arvien vairāk bremzē uzņēmējdarbību, arvien vairāk uzņēmēju pārvācas uz kaimiņvalstīm, kur daudz vienkāršāk ir atvērt kredītiestādēs bankas kontus, kur nav vēlme iznīcināt savas valsts finanšu sektoru.

Un nebūsim naivi, mēs te lielāmies, ka mums ir samazinājies nerezidentu noguldījumu apjoms. Varētu padomāt, ka šie nerezidenti vairs nekad nekur nenogulda. Viņi vienkārši pārvācas uz Monako, uz Šveici, uz citām kaimiņvalstīm, un faktiski mēs vienkārši savu finanšu sektoru, kurš ir ienesis Latvijas budžetā pietiekami lielus naudas līdzekļus, uzdāvinām citām valstīm.

Tas arī ir tas milzīgais ieguvums, ko mēs esam ieguvuši no tām darbībām, kas līdz šim ir veiktas. Attiecīgie grozījumi ir bīstami, būs atkal draudzenes, klasesbiedri, mīļākās vai vēl nezin kas attiecīgajos amatos. Un līdz ar to es aicinu neatbalstīt šo grozījumu un nepolitizēt. Jo, kā mēs zinām, politizēts uzraugs nekādā veidā nevar izpildīt neatkarīga uzrauga funkciju.

Novērtē šo rakstu: