Iesaki rakstu: 
Vidusmēra Latvijas iedzīvotājs pie krāpšanas un izspiešanas vairāk vai mazāk ir pieradis. Viņš maksā par dzīvošanu savā dzīvoklī vai mājā (NĪN), maksā par neko (OIK), maksā ceļu nodokli pat tad, ja nebrauc utt., utt. Visa Latvija ir kļuvusi par blēžu un krāpnieku paradīzi. Bet dažreiz tomēr viņu nekaunība sit tik augstu vilni, ka pārsteidz pat daudz pieredzējušus cilvēkus. Tā gadījās arī man. Pastāstīšu to plašākai publikai ne tādēļ, ka gribētos izkratīt sirdi vai pasūdzēties, bet, lai brīdinātu citus.
Un tā pirms mēneša devos ceļojumā uz Vjetnamu. Kā jau pienākas, apdrošināju ceļojumu apdrošināšanas sabiedrībā BTA. Lidojums uz Hošiminu bija caur Stambulu.
Stambulā konstatēju, ka pa ceļam man nozagta/pazudusi pase. Veicu visu, ko tādā situācijā var darīt, proti - piezvanīju apdrošinātājam, LR ĀM Konsulārajam dienestam, vērsos policijā, vērsos Turkish Airlines kompānijā, kuras pakalpojumus izmantoju.
Bez pases nevar ceļot, tādēļ ne tikai nebija iespējams turpināt lidojumu, bet pat pamest lidostas tranzīta zonu. Vienīgā pieejamā lidostas viesnīca nebija pieejama tās dārdzības dēļ, tādēļ kopā ar savu ceļabiedreni pārnakšņoju uz lidostas krēsliem.
Te, izmantojot iespēju, gribu pateikties LR ĀM Konsulārā dienesta darbiniekiem, Latvijas vēstniekam Turcijā, Latvijas goda konsulam Stambulā. Šie cilvēki šajā krīzes situācijā sniedza ātru un kvalificētu palīdzību. Nākamājā dienā ap pusdienlaiku dokumenti deportācijai uz Latviju jau bija gandrīz gatavi, un konsuls drīzumā solīja tos atvest uz lidostu.
Un tad neatlaidīgie centieni atgūt pasi vainagojās panākumiem - aviokompānijas Turkish Airlines darbinieki kaut kur bija atraduši manu pasi un to atdeva. Tā kā mūsu lidmašīna uz Vjetnamu, protams, aizlidoja bez mums, nācās pirkt citas biļetes. Tā mēs aizlidojām ar diennakts nokavēšanos.
Lieki teikt.ka materiālie zaudējumi bija ievērojami, proti - telefona sarunas, uzturs (lidostās viss ir ļoti dārgs), biļetes no Stambulas uz Hošiminu, zaudēta vienas diennakts viesnīcas rezervācija. Es nodomāju, cik labi, ka mans ceļojums ir apdrošināts!
Protams, atgriežoties Latvijā, iesniedzu apdrošinātājam visus nepieciešamos pierādījumus atlīdzības izmaksai un konta numuru naudas ieskaitīšanai. Tikko saņēmu atbildi. ATTEIKTS! Lūk, BTA darbinieces atbilde:
„Labdien,
Par atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību
AAS „BTA Baltic Insurance Company”, turpmāk tekstā – BTA, 2019.gada 11.novembrī saņēma Jūsu atlīdzības pieteikumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu Tūrisma apdrošināšanas polises (līguma) Nr.LV19-CN-10041028-5 ietvaros saistībā ar pases zādzību 2019.gada 11.novembrī Turcijā, par ko BTA reģistrēta Atlīdzību lieta Nr.ICN-206244/01-19, turpmāk tekstā – Atlīdzību lieta. Apdrošināšanas līgums tika noslēgts, pamatojoties uz BTA Ceļojumu risku apdrošināšana Noteikumiem Nr.15-1, turpmāk tekstā – Noteikumi.
Izvērtējot iepriekš minētās Atlīdzību lietas ietvaros iegūto informāciju vēršam Jūsu uzmanību uz to, ka Noteikumu punkts 30. nosaka, ka BTA atlīdzina transporta un uzturēšanās (viesnīca, pārtikas iegāde) izdevumus, kas radušies saistībā ar pases vai ID-kartes atjaunošanu ārzemēs vai jauna personu apliecinoša dokumenta saņemšanu un telefonsarunas, kas saistītas ar pases vai ID kartes atjaunošanas procesu. Ņemot vērā, ka pase nākamajā dienā tika atgūta, nav iestājies apdrošinātais risks un izdevumi par ēšanu un telefona sarunām nevar tikt atlīdzināti.
Atbilstoši Noteikumiem, netiek atlīdzināti izdevumi saistībā ar jaunu biļešu iegādi vai pārformēšanu un zaudētajām naktīm viesnīcā.
Ņemot vērā iepriekš minēto, BTA saskaņā ar Apdrošināšanas līguma noteikumiem un spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem pieņēma lēmumu atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.
Jautājumu vai neskaidrību gadījumā lūdzam sazināties ar BTA pa tālruni 26 12 12 12 vai e-pastu [email protected].
Ar cieņu,
Aija Lukašenko
Apdrošināšanas atlīdzību departamenta
Ceļojumu un nelaimes gadījumu atlīdzību regulēšanas nodaļas vadītāja v.i.
AAS „BTA Baltic Insurance Company”.”
Nu ko – secinājumus izdariet paši. Bet tas, ka Latvijā cilvēku krāpšana ir kļuvusi teju par ikdienišķu parādību, ir acīmredzams. Un BTA darbinieki un īpašnieki, kā redzams, to ir lieliski ir apguvuši. Tikai – vai negodījums darījumos ilgtermiņā atmaksājas? Sens teiciens vēstī: “Slepenībā ēsta (zagta) maize garšo lieliski, bet pēc tam mute pilna zvirgzdu...” Bet senajos teicienos mēdz būt daudz patiesības...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
