Brīvības saldā garša jeb Rukā, vergs, saule vēl augstu

Pēdējo simt gadu laikā tehnoloģijas ir attīstījušās ar milzu lēcienu. Darbu, kam agrāk vajadzēja nedēļu, tagad var paveikt dažās stundās. Kur vajadzēja piecdesmit strādniekus, tagad pietiek ar trijiem. Kā tas ir iespējams, ka ar šādu tehnikas progresu darba dienas garums ir saglabājies gandrīz tāds pats, kā bija pirms simts gadiem?... Varbūt tā ir ļaunprātība?

Ne velti saka, ka vislabākais vergs ir tas, kurš sevi par vergu neapzinās. Bet te es gribētu vērst uzmanību uz to, kādas tad ir verga statusa jeb stāvokļa pazīmes. un vilkt paralēles ar mūsdienu “vidējā statistiskā”, “brīvā” cilvēka statusu. Es redzu šādas:

1.pazīme

Vergs strādā par vēdera tiesu, apģērbu un pajumti. Viņam nekas nepieder – viss ir vergtura īpašums.

Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa tieši tā arī dzīvo.. Jā – daži uzbūvē māju, kurā dzīvot tāpat viņiem sanāk visai maz, jo lielākā dienas daļa paiet darbā, uz un no darba. Paliek tikai brīvdienas, kuras ir dotas tikai tādēļ, ka atpūties vergs strādā raženāk un labāk par neatpūtušos. Tādēļ savulaik pārgāja no vienas brīvdienas nedēļā uz divām. Tiesa, daži vergi šīs brīvdienas neizlieto atpūtai, bet uzdzīvei un alkohola lietošanai. Arī tas vergturim nāk par labu, jo viņš kontrolē alkohola biznesu un tā tirdzniecība viņam ienes labu peļņu.

Turklāt brīvdienas nodzērušu vergu dažreiz moka sirdsapziņa, viņš jūtas vainīgs, un attiecīgi pastāv daudz mazāka iespēja, ka viņš ieraudzīs savu nožēlojamo verga stāvokli un sadumposies. Iespējams, ka reta, bet regulāra piedzeršanās spēlē pozitīvu lomu tiem vergiem, kuri ir pietiekoši gudri un redzīgi, lai aptvertu savu nožēlojamo stāvokli. Viņi ar piedzeršanos noņem stresu. Protams, zaudējot arī daļu savas pozitīvās enerģijas.

Mājas vergiem būvēt atļauts arī tādēļ, ka vergturim tad vairs nav jānodrošina vergs ar pajumti. Lai arī modernais vergs pats uzbūvē māju par saviem resursiem, māja vienalga pieder vergturim. Vergam ir jāmaksā par savas mājas lietošanu vergturim ikmēneša maksa. Ja vergs saslimst, kļūst darba nespējīgs un vairs nespēj samaksāt par savas mājas/dzīvokļa lietošanu, tad viņu no šīs mājas padzen un tur iemitina citu, veselāku vergu, kurš ir spējīgs maksāt vergturim šo ikmēneša maksu par mājokļa lietošanu.

Latvijā sava mājokļa lietošanas maksu sauc par NĪN, kas tulkojumā nozīmē nekustamā īpašuma nodoklis. Tāpat mūsdienu vergturis velnišķīgā viltībā rada ilūziju, ka verga uzceltā māja vai nopirktais dzīvoklis ir viņa privātīpašums. Privātīpašnieka statuss kairina un baro verga godkāri, tādēļ viņš to labprāt pieņem, ignorēdamas veselo saprātu un faktus. Domu, ka patiesībā vergam nekas nepieder, viņš intuitīvi atgrūž, jo:

1.Tā rada diskomfortu

2.Tā liek rīkoties, lai situāciju mainītu.

Lielākā daļa vergu izvēlas dzīvot ilūzijās, nevis cīnīties pret vergturi, cīnīties par savu brīvību Tas ir mierīgāk un - jā, pat drošāk savā ziņā. Lielākajai vergu daļai nepastāv dilemma, kas labāk - dzīvot uz ceļiem vai mirt stāvus. Pat vairāk – vergu masa nosūdz vergturim katru brīvdomātāju un brīvības cīnītāju. Tādi atnes, viņuprāt, tikai nemieru un nepatikšanas un traucē vienmērīgi vienmuļajai veģetēšanai.

Latvijā verdzības brutālākās formas tika ieviestas deviņdesmitajos gados. “Tika ieviestas” īsti neatspoguļo patiesību. Tās ieviesa varu sagrābuši konkrēti cilvēki, noziedzīgi vienojoties savā starpā. Katram šim cilvēkam ir vārds un uzvārds, un diemžēl, arī māte, Šķiet, Latvijas tautai labāk būtu, ja daudzu oligarhu, baņķieru un politiķu mātes savulaik būtu iztaisījusi abortu. Tādējādi, iespējams, tiktu izglābti no nāves daudzi nevainīgi cilvēki. Un daudzi nedzimušie piedzimtu...

Nespēdami smago verdzību Latvijā izturēt un neredzēdami izeju, daudzi Latvijas iedzīvotāji aiziet no dzīves, izdarot pašnāvību, Tāpat kā ar nodevējiem arī ar pašnāvībās nāvē aizgājušo skaitu Latvijas valsts var lepoties – tas ir viens no lielākajiem pasaulē. Šķiet gan, ka abas šīs lietas ir saistītas...

Lai gan verdzības ideja tika importēta, izpildītāji, protams, bija vietējie. Jāpiezīmē, ka Latvijas tauta visos laikos ir varējusi lepoties ar lielu kolaboracionistu/nodevēju skaitu. Deviņdesmitajos sākās viņu zelta laikmets. NĪN tika izdomāts 1997. gadā, un, lūk, kā tas izskatījās (fragments):

Saeima ir pieņēmusi, un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Par nekustamā īpašuma nodokli

1.pants. Nekustamā īpašuma nodokļa objekts

Ar nekustamā īpašuma nodokli apliek ķermeniskas lietas, kuras atrodas Latvijas Republikas teritorijā un kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru, tās ārēji nebojājot, — zemi, ēkas, tai skaitā kadastra informācijas sistēmā reģistrētas, bet ekspluatācijā nenodotas ēkas, un inženierbūves (turpmāk — nekustamais īpašums), izņemot šā panta otrajā daļā minēto nekustamo īpašumu.

Valsts prezidenta vietā

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis

Rīgā 1997.gada 17.jūnijā

 Tā tika atņemtas cilvēku tiesības uz savu īpašumu, jo nesamaksāšanas gadījumā tas tiek atņemts.

2. pazīme

Vergam ir saimnieks, kurš piesavinās verga darba augļus, atmezdams vergam tik, cik nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Veciem un nolietotiem vergiem agrāk vergturi atļāva nodzīvot līdz mūža galam kādā būdā, atmetot tiem arī kādu barību. Mūsdienu verdzībā – tas pats. Daži vergi, bijušie priekšstrādnieki vecumdienas pavada labāk, bet daudzi tikai eksistē.

Arī tas ir darīts ar nolūku, lai nabadzīgākie apskaustu mazliet turīgākos, bet mazliet turīgākie noskatītos “no augšas” un nicinātu mazāk turīgos. “Skaldi un valdi!” ir universāls princips, kurš izturējis laika pārbaudi un lieliski darbojas arī mūsdienās. Par tādu kārtību vergturis - saimnieks “berzē rokas”, jo tā nodrošina viņam tik patīkamās sistēmas stabilitāti. “

3, pazīme

Visi verga bērni pieder vergturim

Ja tas ir ekonomiski izdevīgi, vergturis mudina vergus vairoties. Atceros laikus, kad karadienests bija obligāts, bet armijas varenību noteica tās skaitliskais sastāvs. Kara gadījumā bija vajadzīga saucamā “lielgabalu gaļa”. Uzvarēt karā dažreiz izdevās nevis tehnoloģiski pārākai, bet skaitliski lielākai armijai. Kara ierosinātāji paši parasti nekaroja un nekādās karadarbībās nepiedalījās. Lai pretējo pušu vergi – karotāji nebiedrotos, bet neganti nīstu viens otru, viņiem regulāri tika skalotas smadzenes.

Tas tiek darīts arī mūsdienās, un ar to nodarbojas politiķi un mācītāji. Mācītājus armijā sauc par kapelāniem, un tādi ir abām karojošām pusēm. Izņemot sludināšanu/smadzeņu skalošanu, kapelānu uzdevums ir lūgt Dievu, lai Viņš palīdz pēc iespējas sekmīgāk un lētāk nogalināt otras puses cilvēkus.

Dzirdēju, kā Latvijas armijas kapelāns lielījās, kā viņš puišiem no Latvijas (Afganistānā vai Irākā) sludinājis, lai tik piesauc Dievu, un Viņš palīdzēs. Kapelāniem vergturi maksā algu, tādēļ šiem “Dieva kalpiem” ir jābūt lojālam pret saimnieku un jāatstrādā šo asinsnaudu.

Kad es šādam kapelānam, vārdā Elmārs Pļaviņš, pajautāju, kādēļ viņš nesaka vīriem tālajās zemēs, kas pat nerobežojas ar Latviju: „Puiši, ko jūs vispār šeit darāt?! Kādēļ jūs nogalināt cilvēkus, kuri NEKAD un NEKO ļaunu jums nav ne vēlējuši, ne darījuši? Brauciet mājās un nekad vairs tā nedariet!” - tad Dieva kalps kļuva nikns un sāka lielīties ar savu savaldību, bez kuras man būtu “klājies plāni”, un draudēja izmest no kabineta.

Kabineta sienu rotāja sertifikāts, ko “saimnieks” (valsts) bija izsniedzis kapelānam, tādējādi atzīdams viņu par piemērotu un spējīgu veikt armijā puišu smadzeņu skalošanu Dieva vārda aizsegā. Komiski, ka šādi kapelāni pārstāv kristīgo ticību, kas pašā būtībā ir pacifiska, t.i. - miermīlīga. Bet viņi ir pārdevuši savu sirdsapziņu, tādēļ šo pretrunu neredz vai negrib redzēt.

Vergam nav noteikšanas pār savu bērnu jau kopš bērnības. Tā kā ir jāstrādā arī verga sievai – verdzenei, tad viņu bērnus jau no bērnības audzē un audzina kolektīvās fermās, kuras sauc par bērnudārziem. Tā vietā, lai gulētu siltā gultiņā, tīrs, mīlēts un mammītes apčubināts, bērniņš vēl tumsā, agrā rītā, neatkarīgi no laikapstākļiem tiek modināts un rauts uz bērnudārzu. Viņa protesti vērā ņemti netiek.

Bērnudārzā viņš nonāk sertificētas auklītes varā. Auklīte sertifikātu var dabūt tikai tad, ja ir lojāla vergturim un pareizi audzina mazos vergulēnus. “Pareizi”, pirmkārt, nozīmē paklausīgus un lojālus saimniekam. Tas nozīmē, ka jau no bērnības viņš tiek mācīts svinēt svētkus, kurus vergturis liek svinēt, piemēram, valsts svētkus utt. Ar laiku vergi kļūst truli, un viņiem ir pilnīgi vienalga, ko svinēt. Ka tik brīvdiena!

Tā vergturis ne tikai izmanto vergu darbu, bet arī pazemo un ņirgājas par tiem. Latvijā vergturi izmanto par aizsegu Latvijas valsti un tās atribūtus. Ir žēl skatīties, kā ikdienas notrulinātie vergi jūsmo un priecājas par krāšņu blīkšķināšanu dažu minūšu garumā, kur gaisā izkūp viņu grūtā darbā nopelnītā naudiņa. Tā parasti notiek valsts svētkos. Vienlaicīgi ar šo pompozitāti ir kliedzoša nabadzība, kad smagi slimiem bērniem un pieaugušajiem ārstēšanai nauda tiek vākta ar ziedojumu palīdzību.

Pēc bērnudārza absolvēšanas vergu bērniem OBLIGĀTI ir jāiet akreditētā skolā, kur viņu turpina apstrādāt. Mājapmācība teorētiski ir iespējama, bet praktiski – grūti realizējama. Skolā bērnam kopā ar labām un pareizā lietām iemāca arī tādas, kas viņu degradē un traumē viņa psihi. Piemēram, reiz es uzgāju sava dēla, sākumklašu audzēkņa sociālo zinību darba burtnīcu. Tur bija jāatbild uz dažādiem jautājumiem, no kuriem viens bija šāds:

Kas ir jādara pirms dzimumakta?

Ar bērna neveiklo roķeli, nevienādiem burtiem bija uzrakstīta atbilde -

-Jāuzvelk prezervatīvs!

Mums skolotāja teica, kas jāraksta, - puika skaidroja.

Vai to, ka pirms dzimumakta būtu vēlams apprecēties, jums neteica?

Nē...

Un par to nav jābrīnās. Tādēļ jau tā ir akreditēta skola, lai izpildītu savu funkciju – sagatavotu, bet, ņemot vērā ilgos mācību gadus, var teikt – izaudzinātu labu vergu. Tikumīgs, ģimenisks cilvēks, vīrietis vai sieviete, nekad nebūs tik labs un paklausīgs mūsdienu vergs kā amorāls. Jo krietnam vīram/sievai vienmēr prioritāras būs otras pusītes vai bērnu intereses, salīdzinot ar vergtura/saimnieka interesēm. Bet tam, kuram ģimenes nav, darbs ieņem galveno vietu. Un izpriecas.

Tādēļ tagad virziens ir uz ģimeņu un ģimeniskuma ārdīšanu/izsmiešanu/nonicināšanu, morāles graušanu, perversiju legalizēšanu un propagandēšanu utt. Līdz kāzām nevainīga meitene vai puisis, kas ir jebkuras stipras ģimenes pamats, mūsdienās Rietumu pasaulē ir kļuvis par lielu retumu un pat pakļauts izsmiekla spiedienam. Vien retais spēj to izturēt...

To, ka skolu uzdevums ir izaudzināt labus vergus, sabiedrībai atklāti pateica mūsu (jūsu) importētais prezidents, nācijas tēvs, riebeklis no riebekļiem, Egilevits savā runā kādā skolā. Jo tikai riebeklis var gatavot Latvijas bērniem tādu nākotni. Ja kādreiz Latvijā būs prezidents, kuru es saukšu par “savu”, tad viņš, pirmkārt, rūpēsies par mūsu zemi un mūsu tautu.

Ne visas valstis atbalsta verdzību. Ne visi cilvēki mīl savas važas. Tā dzirdēts, ka tepat kaimiņos – Somijā tiek spriests par pāriešanu uz sešu stundu darba dienu un četru dienu darba nedēļu. Tad cilvēkiem būs vairāk laika, ko pavadīt kopā ar saviem tuviniekiem vai nodoties iemīļotām nodarbēm. Jo dzīve uz Zemes taču ir tikai viena. Kā mēs katrs to iztērēsim? Cik tas ir atkarīgs no mums, un cik – nē? Vai kādreiz nebūs žēl, ka neesam cīnījušies par savu brīvību, par tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi?

Es zinu, ka daudzi nemaz negrib brīvību. Viņi jau tagad nezina, ko iesākt ar savu brīvo laiku. Es par viņiem nerunāju, es runāju par tiem, kuri ir iežņaugti sistēmas spīlēs, grib no tām izkļūt, bet nezina – kā.

Gribas ticēt, ka visi mūsdienu vergi reiz kļūs brīvi. Kā toreiz Amerikā, kad verdzības sistēma tika atcelta. Bet varbūt tikai viltīgi mainīja formu, pārceļoties uz mūsu apziņu, to inficēdama ar verga gēnu?

Kam tad īsti esam dzimuši – brīvībai vai važām? Tas katram ir jāizprot pašam...

Novērtē šo rakstu: