Brīvā griba kā cilvēka tiesiskās un garīgās autonomijas pamats
Vilors Eihmanis*23.05.2025.
Komentāri (56)
Iesaki rakstu: 
Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.
Brīvā griba, kuru daudzās filozofiskās un tiesību teorijās uzskata par neatņemamu cilvēka cieņas elementu (piemēram, Kanta kategoriskajā imperatīvā vai moderno cilvēktiesību diskursā), ir arī garīgās attīstības dzinējspēks. Cilvēks, kas rīkojas brīvi un apzināti, nevis mehāniski pakļaujas ārējiem rituāliem vai sistēmām, īsteno savu patieso potenciālu kā autonomu un atbildīgu būtni.
Lai gan reliģiskajām institūcijām vēsturiski ir bijusi nozīmīga loma kultūras un tiesību attīstībā, tās bieži tiek izmantotas arī kā instruments indivīda domas brīvības ierobežošanai. Šajā kontekstā ir svarīgi nodalīt garīgumu kā iekšēju pieredzi no ārējas pakļaušanās autoritārām struktūrām. Ja indivīds atsakās no savas sirdsapziņas un personīgās izvēles, pakļaujoties dogmatiskām sistēmām, viņš zaudē savu likumīgo suverenitāti pār pašnoteikšanos.
No juridiskā viedokļa ir būtiski uzsvērt, ka katram indivīdam jābūt tiesībām uz sirdsapziņas brīvību, kas ietver arī iespēju atteikties no uzspiestas ticības vai ideoloģijas. Šis princips ir nostiprināts gan Satversmes 99. pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantā). Tādējādi iekšējās apziņas svētnīca — cilvēka sirdsapziņa un prāts — ir neaizskarams pamats gan tiesiski, gan garīgi.
Tautas, tostarp Latvijas, ilgtspējīga attīstība un kultūras atdzimšana nav iespējama bez individuālas atbildības un brīvdomības. Kolektīvais spēks rodas tur, kur indivīdi dzīvo patiesībā, nevis seko bailēs vai pakļautībā balstītām autoritātēm. Tādējādi ētiska un apzināta sabiedrība iespējama tikai tur, kur brīvā griba tiek cienīta kā visaugstākais garīgās un tiesiskās kārtības princips.
Tiesa, brīvība nav haoss — tā ir atbildība. Un patiesība nav dogma — tā ir atklājums sevī. Tikai caur šo brīvību indivīds spēj attīstīties, veidot sabiedrību, un kalpot patiesai taisnīguma izpratnei. Apziņas autonomija ir pamats visiem citiem brīvības veidiem.
Dievs, svētī mūs un mūsu Zemi. Dāvā mums spēju atšķirt ceļu, kas ved uz gaismu, un drosmi sekot savai patiesībai.
* tiesību vēstures pētnieks un juridiskās domas attīstītājs Latvijā
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
