Iesaki rakstu: 
Ik rītu pa ceļam uz darbu sanāk doties garām kāda lielveikala skatlogam, kurā nemainīgi stalti stāv manekeni, tērpti visnotaļ glītos uzvalkos. Tam īpaši nepievērsu uzmanību līdz brīdim, kad ievēroju – uzvalkus nomainījušas džinsu bikses un džemperi. Tomēr manekeni tie paši vecie. Nemainīgi stalti. Novērojis pārmaiņu, neviļus iedomājos manekenu līdzību ar konkrētu politiķu tipu, kas tāpat kā drēbes maina arī uzskatus, retoriku, ideoloģiju un nemainīgi stingri aizstāv pašreiz pausto. Un nav nozīmes, ka šodien sacītais nesakrīt ar vakar teikto. Jo svarīgi ir izpatikt cilvēkam, lai pārdotu sevi. Tieši tā rīkojas “Progresīvie” un viņu līderis Kaspars Briškens.
Vēl aizvien norit koalīcijas veidošanas sarunas, kuru mērķis ir ievilkt tajā “Progresīvos”. Nav saprotams, kādēļ tik ļoti tiek lobēta partija, kuras premjera amata kandidātam ir apšaubāma politiskā reputācija? Potenciālais premjers ir visas partijas spogulis. Ko viņā var ieraudzīt, ja neskaita “debašu klubos” apgūtu retorisko akrobātiku?
Iespējams, Briškena vārds līdz šim lielākoties izskanējis “airBaltic” vadības kritikas kontekstā. Proti, no 2012. līdz 2020. gadam viņš bija uzņēmuma valdes padomes priekšsēdētāja vietnieks. Tieši šajā laikā notikuši vairāki skandāli par uzņēmuma reputāciju, par ko atbildīga padome.
Piemēram, 2013. gadā Briškens kā Satiksmes ministrijas pārstāvis tika atsaukts no padomes, jo nepienācīgā līmenī kontrolēja uzņēmuma darbu, kas rezultējās tādas “airBaltic” reklāmas kampaņas izstrādē, kurā popularizēja padomju armijas svētku dienu 23. februārī (sauktu arī par “vīriešu dienu”), uz šī pamata samazinot biļešu cenu. Vai patiesi vērts nopelnīt Jūdas grašus, reklamējot savas tautas slepkavotāju un izvarotāju armijas dienu?
2016.gadā tika atklāts, ka uzņēmuma padome pieļāva aviokompānijai iegādātās “Bombardier” lidmašīnas nomāt, pārmaksājot 20-30% ar apšaubāmu līgumu un starpniekfirmu palīdzību.
2015. gadā valdība atzina, ka Briškens nespēj adekvāti kontrolēt “airBaltic” valdes darbību, jo padome lobē valdes intereses, tādējādi panākot simtu miljonu eiro ieguldījumus no valsts budžeta. To apliecināja kopīgi ģimeniski ārzemju izbraucieni ar uzņēmuma valdes locekļiem. Tā vietā, lai sniegtu kādu skaidrojumu un mazinātu korupcijas ēnu, Briškens neatbildēja žurnālistiem ne uz zvaniem, ne īsziņām. Vai tā izpaužas “Progresīvo” mājaslapā rakstītais, ka partija nestrādā ar šauru interešu lobiju naudu, pārstāv politiku bez slēptām ietekmēm un piedāvā taisnīgu nākotni?
Tomēr lielākais skandāls bija 2015. gadā padomes apstiprinātais uzņēmuma plāns piesaistīt ar Krievijas varas struktūrām saistītu investoru un Krievijā bāzēta militārās rūpniecības uzņēmuma ražotās lidmašīnas “Sukhoi”. Tikai valdības iejaukšanās apturēja šo procesu.
Neraugoties uz iepriekšminēto, Briškens tik un tā izvirzīts par “Progresīvo” premjera amata kandidātu, uzsverot profesionālo pieredzi. Koalīcijā nav vajadzīgs kārtējais politikānis, pār kura godīgumu krīt smaga aizdomu ēna! Un tas attiecas uz visu “Progresīvo” darbību.
Ja salīdzina to retoriku pirms un pēc vēlēšanām, atsevišķos punktos tā ir diametrāli pretēja. Piemēram, pēc vēlēšanām premjera amata kandidātu diskusijās Briškens uzstāja uz “Progresīvo” nemainīgo atbalstu valsts aizsardzības dienesta ieviešanai, lai gan partija jau 2020.g. cīnījās pret valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās un šobrīd iebilst pret aizsardzības budžeta palielināšanu, atsevišķiem partijas līderiem to kritizējot daudz skarbāk.
Antoņina Ņenaševa ir bijusī “Saskaņas” jaunatnes organizācijas vadītāja, bija palīdze saskaņietim Aleksejam Holostovam, kurš savulaik mēģināja attīstīt ekociematus ar nosaukumiem “CCCP” un “Putinka”. Vaicāta, ko par to uzskata, atbild, ka neatceroties, jo bijis ļoti sen.
Savulaik partijas programmā bija punkts par balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem, bet arī tas netraucē šo visu noliegt un šodien apgalvot, ka “vienmēr esam bijuši Latvijas patrioti”. Jā, arī Urbanovičs tā teicis.
Kādēļ “Progresīvie” saka vienu, lai tiktu koalīcijā, bet vienlaikus „Twitter” konservatīvi domājošus cilvēkus dēvē par “nacīšiem, homofobiem, putinistiem” tikai par to, ka viņi atzīst divus dzimumus un nacionālu valsti? Vai bez dzimummaiņas fantāzijām, neomarksisma, naudas izsaimniekošanas, divvalodības stumšanas, Valsts aizsardzības dienesta kritizēšanas un pilsonības dāvāšanas visiem, kas pie rokas, tie spēj piedāvāt arī ko citu?
Tā ir odze mūsu istabā. Turklāt problēma neaprobežojas tikai ar viņiem, bet attiecas uz visām potenciālās koalīcijas partijām, kas varētu lobēt odzes uzņemšanu bariņā. Tam nav attaisnojuma un diskreditēs visus, kas to pieļaus.
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
