Iesaki rakstu: 
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere plašā intervijā, liekulīgi iepinot tēzi par Temīdas apolitiskumu, cenšas pārliecināt publiku, ka “nevainīguma prezumpcija tiek un tiks augstā godā celta”.
Šī ir tā pati Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere, kas 2021. gada 12. novembrī ar savu balsojumu juridiski padarīja Latviju par totalitārāko valsti pasaulē. Vienīgo zemi uz planētas, kur VISU LĪMEŅU “brīnumpotes” vai kroņa vīrusa neskartajiem tautas priekšstāvjiem liedza balss tiesības.
Jau tolaik cilvēkiem, kas nebija galīgi tumsoņas, - acīmredzot valdošās koalīcijas politiķi pie apgaismotajiem nepieder –, bija skaidrs, ka saņemtā pretkovida pote nepasargā no vīrusa pārnēsāšanas. Tāpēc cilvēktiesību ierobežošanai nepotētajiem iedzīvotājiem un līdztekus politisko tiesību atņemšana deputātiem nebija medicīniski pamatota. Tagad tas ir zināms oficiāli. Ļaužu vienīgais “noziegums” bija neriskēt ar veselību un dzīvību, atsakoties no bīstamas injekcijas.
Taču voluntārā diskriminācija ne tikai nav nosodīta, bet vietumis turpinās joprojām. Varas partijas, t. sk. nākamā tieslietu ministre, Saeimā nobloķēja falšās pandēmijas laikā pieļauto kļūdu (lasi – ļaundarību) pārskatīšanu. Arī individuāli pučiste “pelnus uz galvas nekaisa”.
Par kādu tiesiskumu var runāt vīzdegune, kas postulēja, ka “sertifikāts būs spēkā esošs dokuments arī pēc ārkārtējās situācijas, kas sniegs cilvēkiem iespēju apmeklēt kultūras pasākumus, turpināt darba gaitas, apliecinās citas iespējas PILNVĒRTĪGAI dzīvei Latvijā un ārvalstīs”.
Secinu, ka Lībiņas-Egneres izpratnē demokrātija ir segregācija un pamattiesību liegšana citādi domājošajiem. Jā, pēc Bordāna “eža cimdiem” var šķist, ka situācija justīcijas lauciņā ir uzlabojusies. Taču reālas pārmaiņas varam gaidīt tikai tad, kad pie atbildības tiks saukti prettiesisko lēmumu pieņēmēji pašā augstākajā līmenī un tieslietas atradīsies zem pastāvīgas sabiedrības uzmanības lupas.
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
