Iesaki rakstu: 
Manā ieskatā likumu raksta, lai risinātu kādu sabiedrībā reāli pastāvošu problēmu, skaidri definējot mērķi un reglamentējot tā sasniegšanas veidu. Taču dažkārt Latvijā likums top, lai tas būtu “piemērots gan liberāliem, gan konservatīvāk domājošiem politiskajiem spēkiem”. Tieši tā medijiem svaigi sagatavoto Civilās savienības likumu raksturoja viena no tā autorēm, Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līdera Bordāna vadītās Tieslietu ministrijas pārstāve.
Skaidri redzams, ka likumprojekta mērķis nav risināt t.s. netradicionālo ģimeņu problēmas, bet gan nomierināt Satversmes tiesu, novēršot “pata” situāciju, kad parlaments un Satversmes tiesa mērās ar savām a) likumdošanas tiesībām un b) nepārsūdzama sprieduma pilnvarām. Minētā ierēdne gan pati izteikusi šaubas, vai augstajiem tiesnešiem ar šo likumprojektā piedāvāto “minimālo ietvaru” būs gana. Lielās ideoloģiskās mokās tapušajam dokumentam ceļš Saeimā nebūs viegls.
Taču nepieciešamība pildīt Satversmes tiesas spriedumu ir tikai viens no iemesliem, kāpēc darba kārtībā atkal parādījies partnerattiecību regulējuma jautājums. Iespēja žonglēt ar tādiem svētiem jēdzieniem kā “ģimene, tēvs, māte, bērni” no vienas puses un “Eiropas vērtības, cilvēka tiesības, iekļaujoša sabiedrība” no otras puses ļauj beidzot kaut kā pozicionēties mūsu varas partijām.
Gan vēlētāju acīs, gan savās vērtībās tās sen saplūdušas vienā vienotā politiskā spēkā, kas saucas “Mums pieder valsts, un mēs darām ar to, ko gribam”. Bet te – tāda iespēja parādīt savu individualitāti: par “tradicionālo ģimeni” vai “par varavīksni”.
Situācijā, kad arvien lielāka daļa pilsoņu sabiedriskās domas aptaujās par savu eventuālo izvēli Saeimas vēlēšanās atzīmē ailīti “nepiedalīšos” vai “neesmu izlēmis”, ir gluži vienkārši nepieciešams uzspiest uz kāda jutīga punkta. Civilās savienības likums šim nolūkam derēs gan “konservatīvajiem”, gan “liberāļiem”.
Un, ja JKP, kura atnesusi uz parlamentu visnotaļ liberālu likumprojektu, radīsies grūtības izskaidrot saviem vēlētājiem “orientācijas maiņu”, pārējie tikai priecāsies. Draudzīgajā koalīcijā tāpat kā dabā pieņemts vājāko apēst…
Taču šis ir tāds “kariņš”, kurā uzvarēt nevar, jo otra puse savu viedokli nemainīs. Vienīgās trofejas var būt tikai naids, uzplēstas brūces un aizvainojumi. Pirra uzvara. Neatkarīgi no tā, vai “Bordāna likums” tiks pieņemts vai noraidīts.
Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam likumos ir jānodrošina līdztiesīga attieksme visās jomās, kas ir juridiski regulējamas – mantiskajās attiecībās, sociālajā aizsardzībā, iespējā savu partneri apmeklēt slimnīcā, utt., utjp. Tas nekādi neapdraud “vienīgās pareizās” ģimenes formas atbalstītājus, bet ļoti atvieglotu dzīvi tiem, kuri pie tām nepieder.
Tāpēc ir vajadzīga visu likumu rūpīga pārskatīšana, lai nepieļautu diskriminējošas normas. Tas protams, ir krietni grūtāk nekā kārtējo reizi sadalīt cilvēkus: Satversmes 110.pants vieniem, atsevišķs paralēlās realitātes likums – “citādajiem”.
Seko mums 
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
