Bijušais KNAB priekšnieks Vilnītis: var redzēt, kā un kas tiek fabricēts

– Es it kā gāju strādāt uz tiesībsargājošo iestādi, nevis uz drošības iestādi kā tādu. Bet pirmā nojausma, ka viss laikam nav tā, kā izskatās, bija tad, kad [Kārlis] Streips pēkšņi vienā raidījumā diezgan atklātā tekstā stāstīja - ko mēs te ākstāmies, tā nav nekāda tiesībsargājošā iestāde, tā ir drošības iestāde, un priekšnieks jāņem nost, ja viņam nav pareizais skatījums uz lietām. Nu, man tas bija diezgan interesants atklājums.

Pirmām kārtām, protams, es saprotu, ka Streipa kungs nav nekāds vakarējais, viņš ir diezgan pieredzējis žurnālists. Viņš bija tas pirmais, kas man lika aizdomāties, ka primārais te nav tikai cīnīties ar korupciju. Tiešām, ja tas izskanējis ir, - politiskās policijas funkcija. Nu, ja ņemam un tā vēsturiski apskatāmies atpakaļ, pirmā KNAB mītne, kas bija Alberta 13, bija Latvijas laika politiskās policijas ēka. Pēc tam otrs - kā ir veidots šis te likums, kāda ir premjera pārraudzība, kā notiek sadarbība ar citiem dienestiem.

Nu, tas mani mazliet mulsināja. Tas nav tāds klasiskais tiesībsargājošās institūcijas modelis, vēl jo vairāk valsts pārvaldes modelis, kuram būtu jāfunkcionē. Otrs, protams, tajā brīdī, kad sākās iekšējā berzēšanās: tad es sapratu, ka te īsti nav klasiski ne policija, ne kaut kas tamlīdzīgs, ka te tiek izmantotas metodes, ko izmanto, kā to var grāmatās izlasīt, visas pasaules dienesti.

– Nu, piemēram?

– Piemēram, sadarbība ar atsevišķiem žurnālistiem. Šī informācijas pasniegšanas forma, kā to dara. Kādā veidā tas tiek pasniegts. Var redzēt, ka tas tiek fabricēts, tas tiek diezgan veiksmīgi fabricēts, un to var uzskatīt par diezgan veiksmīgu informatīvo karu vai sabiedrības un pārējo noskaņošanu.

– Kas to visu pasūta?

– Kas to visu pasūta, es neko pateikt nevaru. Man ir savas domas vai idejas, bet es gribu teikt - tā ietekmēšana neizriet tikai no biroja iekšienes vai atsevišķiem žurnālistiem, bet arī no citām vietām.

– Kā notiek šī te ietekmēšana?

– Nebūsim naivi, mēs pietiekami labi saprotam, kas kontrolē masu medijus. Oligarhi vai ietekmīgi cilvēki, tas neko būtībā nemaina. Šīs te kampaņas nāca tad, kad es nācu ar kaut kādiem uzstādījumiem, idejām. Visasāk es to sajutu par KNAB teritoriālo nodaļu izveidošanu. Līdzko es sāku runāt par to, ka būtu labi, ka ir jāizvērš tas pa visu valsti, ka mums finansējuma būtībā pietiek, esam ietaupījuši, - es sapratu, ka nevienam tas nav vajadzīgs. Taisni otrādāk, ir vajadzīga šaura kontrolējama darbinieku grupa, teiksim, vadītāji, kuri pēc tam attiecīgi nokontrolē pārējos, lai šī te informācijas plūsma saglabātos vienā vietā. Un visu to var uzkrāt un glabāt kā vienu vienīgu kompromatu, un turēt.

– Kas to visu liek darīt? Kas dod KNAB darbiniekiem uzdevumus?

– Papētiet, papētiet. Tas jau nav tik grūti, es domāju. Es pats nevaru tagad runāt tās lietas.

– Zvans no Jaunupa Strīķei - lūdzu, izdariet...

– Nē, tas nenotiek tādā veidā, ka tas ir tiešais zvans. Tie cilvēki nav tik naivi. Notiek pastarpināti. Tiek izveidota ķēde, kā šo informāciju nodod, kur var tikties, kur var pārrunāt šos jautājumus. Nu jā, es sākumā arī fiksēju šādus te faktus.

Bet ne tikai mūsu darbinieki iekšienē sadarbojas ar ekonomiskiem un politiskiem grupējumiem. Viņiem ir pietiekami liels atbalsts citās institūcijās, tā ka es sajutu spiedienu no visām pusēm. Tad apmēram tā - liecies mierā, sēdi.

– Kāpēc jūs tā nedarījāt?

– Tagad arī nāk klāt un saka - tu esi diezgan pastulbs ideālists. Būtu sēdējis mierīgi, algu tev maksāja, un principā tādi piedāvājumi netiešā formā bija arī no valsts augstām amatpersonām izteikti. Kas tev traucē, sēdi, esi normāls cilvēks, nelien tur, kur tev nevajag. Tā principā tika norādīts. Neviens atklātā tekstā, protams, neko nerunāja. Vai, vēl labāk, pateikt, nodot caur kaut kādiem draugiem, radiem, paziņām, vēl kaut ko...

– Kuras augstas valsts amatpersonas piedāvāja?

– To jūs no manis neizspiedīsiet. Atceraties, es neslēpu, ka pirmajā tikšanās reizē ar mūsu pārraugu, premjera kungu, es ienāku un gribu runāt par biroja darbību, par pārējo, bet tas pirmais teksts uzreiz: „Strīķei un Vilkam ir jāpaliek savās vietās, jūs sapratāt?” Skatos es un nevaru saprast, vai viņš joko vai nopietni.

– Dombrovskis šitā?

– Protams. Esmu teicis jau vairākkārt, varbūt ne tik atklāti, bet es esmu teicis. Principā viņš to arī nenoliedz. Pēc tam vēl diezgan asā formā norādīja, kas man ir jādara. Es domāju, ka jebkuram sevi cienošam cilvēkam jebkurā gadījumā rodas tāda neizpratne, nesaprašana, kāpēc, nu kāpēc ir šādi te norādījumi, kas tam ir par pamatu. Tad ir jāsāk šķetināt tālāk, es pieļauju, ka tas nenāk no paša, - ar ko tad šis te cilvēks saistīts, kas ir tie spēki, kas viņu tur šajā amatā un kas dod viņam šāda veida norādījumus. Vienkārši var to arī tolerantāk pateikt, vai ne, ka tam un tam ir jāpaliek vietā.

Pirmo pusgadu nekas jau arī nenotika, es tikai skatījos, kas notiek, skatījos, kā kas notiek. Nu jā, pārmetums tāds, ka es savācu cilvēkus, kuriem es vairāk vai mazāk uzticos. To darītu jebkurš cilvēks, ja esi ienācis viens pret 145. Pats interesantākais ir tas, ka visi padzītie saprot, ka tagad tiks atjaunoti darbā, visi tie, kas aizgājuši projām.

– Viņi aizgāja tāpēc, ka nevarēja ar jums sastrādāties?

– Viņi gāja caur presi, viss bija smuki pārdomāts, ka viņus represē, viņiem neļauj strādāt, Vilnītis ir despots.

– Strīķe kaut kādus savējos piesedz? Viņa pēc savas iniciatīvas to dara jeb ir norādes?

– Viņas uzvedība ir bijusi tāda, ka laiku pa laikam radās pilnīgi tāds iespaids, ka ir kāds, kas sēž ar pulti un vada viņu. Kad vajag, tad viņa ir mierīga, ideāla kolēģe, pēkšņi viņa var atnākt pēc dienas vai divām, sākt agresīvi brukt virsū, runāt kaut ko tādu, kas nelīmējas kopā ar kaut kādām lietām. Vienkārši meklē, saasina konfliktu, līdz ar to es secinu, ka tā nav viņa, kas visu šo domā, dara un plāno. Tātad tur ir citi cilvēki...

Tas, ko man [Aleksejs] Loskutovs teica, ka priekšnieka uzdevums ir izmaksāt algu, nodrošināt darba vietas, datorus un atbildēt administratīvā lietā, ja kāds sūdzas, bet visā tajā operatīvajā darbībā, kur Juta Strīķe, tur viņš vispār nedrīkst pajautāt, ar ko viņi nodarbojas. Tā viņa ir nolikusi un uzstādījusi. Domāju, ka tas nav tikai viņas uzstādījums. Šādam uzstādījumam piekrīt arī pārējie - gan citu institūciju vadītāji, gan daļa politiķu, kam tas ir interesanti.

Bet primārais manā uztverē ir likums. Operatīvās darbības likumā skaidri un gaiši ir noteikts, ka operatīvās darbības virzienus, stratēģiju nosaka priekšnieks. Tas jau bija tas, ko es runāju par to apkarošanu visā valsts teritorijā, par reģionālajām nodaļām. Es jau mēģināju viņiem to visu stāstīt, tikai neviens jau manī neklausījās, tik smaidīja.

– Viņiem bija bail, ka nolikvidēsiet kādu pareizo kontrabandas koridoru?

– Es domāju, ne tikai kontrabandas koridorus, - neviens no lielo pašvaldību vadītājiem nav ieinteresēts, lai viņu tuvumā atrastos darbinieki, kas vāc, apkopo informāciju. Es domāju, ne Daugavpils, ne Liepāja, ne Ventspils. Visiem ir ideāli forši, KNAB sēž te centrā, neko nemaisās, viss ir kontrolējams, un viss notiekas. Tad, kad vajag, tad podziņu nospied, tad arī realizē. Ja no sākuma es piesardzīgāk par to domāju un runāju, tad tagad ir skaidrs, ka visas tās lielās aizturēšanas notiek pēc signāla. Tiek nospiesta podziņa, un aiztur. Es pat teikšu godīgi, ka pieļauju domu, ka šādi te materiāli uz šodienu ir savākti par pietiekami daudzām amatpersonām. Kaut kādā brīdī, līdzko tās sāks kaut ko nepareizi domāt vai runāt, tā būs atkal realizācijas, skaļas. Es jau redzu, kā tās realizācijas arī notiek: pie problēmas saknes neķeramies, bet taisām šovu no tā visa. Silda, silda, silda, uzsilda, tad ir liels šums, bet kas tad īstenībā ir paveikts?

Un par to pašu robežu arī, ja mēs runājam, tas man sākotnēji arī bija uzstādījums. Robeža, viens variants, kur jāvērš uzmanība, tad es par dažām bankām runāju un vēl par dažiem projektiem, par kuriem visi bija sašutuši, ka nekad nekas netiek izmeklēts. Bet es sapratu, ka es runāt varu, ko es gribu. Tiek darīts tas, kas tiek pasūtīts, nevis tas, kas būtu jādara šādam te dienestam, ar neatkarīgu statusu. Tas ir tas mans bēdīgais secinājums.

Principā es domāju, ja man nebūtu bijusi šī te pieredze un juridisko zināšanu bagāža, tad man vajadzētu būt pēc pusgada jau brīvam, varbūt septiņi, astoņi mēneši. Tad bija tas pirmais, kad viņi arī saprata, ka nebūs īsti tā, ka sēdēs cilvēks un mās ar galvu. Redziet, cik vienoti smuki politiķi arī novienojās. Tāpēc, ka viņi saprata, ka viņiem tas, ko reāli piedāvā, nav vajadzīgs. Kaut vai paskatoties uz to pašu Lietuvas modeli, - tas ir efektīvāks. Tāpēc viņiem viss mainīsies un būs labāk, bet mēs būtībā stagnēsim, un neies nekas uz priekšu.

Es negribu teikt, ka birojā visi nestrādā, bet es gribu pateikt tā, ka ir kaut kāda procentuāla daļa, uz kuru pleciem tas viss notiek. Viena no tām domām bija, ka tie cilvēki, kas to visu dara, bija jāmēģina pacelt mazliet citā līmenī un jāļauj kaut ko darīt, nevis ļaut turpināt strādāt tiem, kas vairāk nodarbojas ar kādu politisku mērķu realizēšanu atsevišķu interesēs.

– Jūs nebijāt klāt, kad tur tās lielās naudas zaga. Visi zaga?

– Es to nevaru apgalvot.

– Bet kāda jums ir sajūta?

– Es jums pateikšu tikai vienu teikumu, ko es nokonstatēju faktiski un ko es tagad arī domāju, ja kādam būtu interese to skatīties, - tās pārbaudītās summas nesakrīt. Tas ir viss, ko es varu pateikt, ko es pats konstatēju. Bet apmēram atkal bija tas - kurš gan ieinteresēts atkal ņemt un cilāt, vēl kaut ko darīties? Nu neviens. Man radās iespaids, ka tas viss notiekas pēc noteiktām shēmām. To nevajag kustināt, to nevajag, ko vajag, to vajag. Īsti pieturēties pie likuma nevienam arī nav izdevīgi. Tas uzraksts - visiem viena taisnība - ir lielākoties durakiem, pie kuriem vari pieskaitīt arī mani. Nav tā, nenotiek tā diemžēl. Tai pašā laikā es arī saku, ka neesmu supertīrs un superideāls. Ja tas mandāts man tika dots un tas man bija jādara, tad tajā laikā, kad es tur biju, maksimāli centos izdarīt visu, ko es varēju. Es redzēju, ka to sasniegt nevar, ka pret to sistēmu iet ir diezgan bezcerīgi, viss ir loģiski atrisinājies un, kā ir, tā ir.

– Kaut kādas savas rebes arī bīda vai tikai izpilda politisko pasūtījumu?

– Teiksim tā, tas varbūt bija viens no pirmajiem iemesliem, kādēļ es saķēros ar prokuratūru. Bija pamatotas aizdomas, bija diezgan daudz informācijas par to, ka atsevišķi darbinieki bīda savas lietas. Vairāk es neko neteikšu.

– Kā notiek savu rebju bīdīšana?

– Elementāri. Tā arī notiek. Es nekomentēšu vairāk. Es jums pateicu apmēram, kā tas bija un kas bija par iemeslu, kādēļ ne ar šo prokuratūras vadību, bet ar iepriekšējo tieši par šo jautājumu mēs saķērāmies. Tad es sapratu, ka paliku nevēlams laikam. Tagad tā komisija. Neesmu naivs, un es to visu saprotu. Ja tā ņemam pa lielam, mēs jau visi vienā katliņā vārāmies. Visi jau zina, ja, par tiem komisijas locekļiem - kurš ar kuru kurā gadā kopā strādājis, šņabi dzer, kurš pārējo, man jau nebija nekādu ilūziju no sākuma. Principā tās ilūzijas man palika kaut kur, kad es sākotnēji saņēmu no prokuratūras sakarīgas atbildes, tika likumība vērtēta un tā, bet tad bija pēkšņi klikš un lūzums - tā klasiskā frāze, ka amatpersonai jārespektē augstākas amatpersonas griba. Ja augstākā amatpersona nosaka, ka jābūt ir tā, tad jums ir vienkārši jāklausa. Tā pavisam vienkāršiem vārdiem. Kad mēs, vairāki akadēmijas pasniedzēji, to izlasījām, no sākuma kārtīgi nosmējāmies, pēc tam mēs sapratām, ka tas ir tikai laika jautājums, un nekas te nemainīsies. Tā mēs pamazām zaudējām vienu atbalsta punktu pēc otra, respektīvi, cerību uz kaut kādu likumību un tiesiskumu.

– Visi taču zina, ka jūs esat Šķēles, Lemberga vai cita cilvēks.

– Tas viss pēc kārtas. Tas pirmais bija Šlesers, tad bija Šķēle, un tad beigās bija Lembergs. Lembergs arī tur sarunāja, sastāstīja kaut kādas tur intervijas. Es pat domāju, ka viņš to speciāli darīja, jo uz to brīdi, es domāju, bija apmēram skaidrs, tāds vadītājs mums tur nevienam īsti nav vajadzīgs.

– Arī viņiem?

– Arī viņiem tai skaitā. Kam ir vajadzīgs, lai KNAB strādātu visā valsts teritorijā un kompleksi tam pieiet, un vēl sistēmiski. Nu priekš kam?

Novērtē šo rakstu: