Bijušais "Rīgas namu" šefs par "sviestmaizi" ticis pie dzīvokļa šī uzņēmuma namā
PIETIEK04.01.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašvaldības uzņēmuma Rīgas nami bijušais vadītājs Andris Lācis, iespējams, izmantojis savu dienesta stāvokli, lai par „sviestmaizi” privatizētu pusotra simta kvadrātmetru lielu dzīvokli pašvaldības namā Smilšu ielā. Pie dzīvokļa tajā pašā namā ar dažu nedēļu starpību tāpat par „sviestmaizi” ticis kāds ar Lāci saistīts uzņēmējs. Pats Lācis Pietiek noliedz dienesta stāvokļa izmantošanu un visā vaino sakritības.
Par SIA Rīgas nami direktoru Lācis kļuva 1993. gada 8. janvārī, liecina Lursoft dati. No 2002. gada 11. aprīļa līdz 2010. gada jūlijam Lācis bija Rīgas namu valdes priekšsēdētājs, bet bija spiests aiziet pēc konflikta ar toreizējo Rīgas vicemēru Aināru Šleseru. Šlesers pārmeta Lācim saimnieciskos pārkāpumus, bet Rīgas domes opozīcija – Vienotības partijas – Lāci aizstāvēja, apgalvojot, ka viņš kļuvis par izrēķināšanās upuri, jo atteicies pildīt Šlesera pavēli pārskaitīt Rīgas namu naudu reklāmas nolūkiem.
Pašvaldības uzņēmumu Rīgas nami Lācis vadīja kopš 1993. gada, sākotnēji būdams direktors, pēc tam – valdes priekšsēdētājs. Smilšu ielā 14 atrodas Rīgas namu birojs un tur tas atradies jau sākot no 1990. gada. Šī nama 5. dzīvokli, kas atrodas virs pašvaldības uzņēmuma biroja, kā savu dzīvesvietu Lācis publiskos reģistros norādījis jau vairāk nekā 10 gadus. Tomēr pirkuma līgums starp Lāci un pašvaldības dzīvokļu privatizācijas komisiju noslēgts tikai 2007. gada 31. oktobrī. Pirkuma maksa par dzīvokli tobrīd noteikta 6 456,24 lati jeb 230,58 sertifikāti, nosakot, ka apmaksa par pirkumu veicama 100% sertifikātos. Jau tobrīd, kā rāda Zemesgrāmatas dati, šī dzīvokļa kadastrālā vērtība bijusi 146 162 lati, tātad pārdesmit reižu lielāka par tā noteikto privatizācijas cenu.
Kā rāda Pietiek rīcībā esošie dokumenti, Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas 1997. gada 10. decembrī pieņēmusi lēmumu nodot īpašumā šo dzīvokli līdz dzīvojamās mājas privatizācijai. Lēmums balstīts mēnesi iepriekš no Lāča saņemtā iesniegumā. Dažas nedēļas iepriekš – 24. oktobrī – Lācis bija parakstījis dzīvojamās telpas īres līgumu. Tomēr tikai 2006. gada 14. novembrī ar Rīgas domes lēmumu uzsākta nama Rīgā Smilšu ielā 14 privatizācija.
Saskaņā ar Lāča versiju fakts, ka viņš par 230 sertifikātiem nekustamā īpašuma tirdzniecības buma pašā karstumā ticis pie plaša dzīvokļa Vecrīgā, esot skaidrojams ar sakritību. 90. gadu vidū denacionalizētā namā, kurā viņš dzīvojis līdz tam, sācies kapitālais remonts un pašvaldība viņam piedāvājusi vairākus variantus, kurp pārcelties. Viens no piedāvātajiem variantiem bijis Smilšu ielas 14. nams, kurā izvietots Lāča vadītā pašvaldības uzņēmuma Rīgas nami birojs. „Tā kā es tur strādāju, protams, ka zināju par tukšu dzīvokli,” Pietiek atzīst Lācis, bet dienesta stāvokļa izmantošanu noliedz, uzsvērdams, ka pats neviena lēmuma pieņemšanā par šo īpašumu nav bijis iesaistīts. Arī pārējie dzīvokļi, kurus viņam piedāvājusi Rīgas dome, bijuši izvietoti pilsētas centrā – Brīvības ielā un Ernesta Birznieka-Upīša ielā, uzsver Lācis. Dzīvokli viņš esot remontējis par saviem līdzekļiem, pašvaldības nauda tur neesot ieguldīta.
Par sakritību Lācis dēvē arī faktu, ka pie diviem citiem dzīvokļiem šajā namā uz tik pat izdevīgiem nosacījumiem ticis kāds Pēteris Pauls Andrejs Igenbergs, kurš, kā rāda Lursoft datubāze, bijis biznesa partneris ar Lāci saistītam uzņēmējam Vilim Pekstiņam. Kā rāda Pietiek rīcībā esošie dokumenti, Igenbergs 2007. gada oktobrī, praktiski vienlaikus ar Lāci, ieguvis īpašumtiesības uz 125,9 kvadrātmetru plašu dzīvokli Nr.6 Smilšu ielā 14. Pirkuma maksa par dzīvokli bijusi 7470,40 jeb 266,80 sertifikāti. Tāpat kā Lācim arī Igenbergam apmaksa par pirkumu noteikta 100% sertifikātos. Pēc zemesgrāmatas datiem īpašuma kadastrālā vērtība tobrīd bijusi teju desmit reižu lielāka – 63 983 lati. Tajā pašā 2007. gada oktobrī Igenbergs savā īpašumā ieguvis vēl otru dzīvokli šajā namā. Par 8 083 latiem viņš privatizējis 115 kvadrātmetru lielu dzīvokli, kura kadastrālā vērtība tobrīd bijusi 58 445 lati. Arī šis darījums noticis, kā maksājuma līdzekli izmantojot privatizācijas sertifikātus.
Pietiek rīcībā esošie dokumenti rāda, ka visi ar šo dzīvokļu privatizāciju saistītie iesniegumi un lēmumi ar nelielu laika nobīdi tikuši pieņemti teju vienlaikus ar Lāča dzīvokļa privatizācijas procesu. Tomēr Lācis Pietiek uzsver, ka ar Igenbergu nav pazīstams, arī viņa un savam biznesa partnerim Vilim Pekstiņam par Smilšu ielas 14 brīvajiem dzīvokļiem neesot stāstījis un notikušais ir tikai sakritība „tik mazā pilsētā kā Rīga”.
Kā rāda Lursoft datubāze, laika posmā no 1999. līdz 2005. gadam Igenbergs bijis amatpersona Latvijas-Lihtenšteinas kopuzņēmumā Riga Investment, kura ģenerāldirektors tobrīd bijis Vilis Pekstiņš. Šobrīd Vilis Pekstiņš ir valdes loceklis Lāča dibinātajā SIA Būvprocesu vadības aģentūra. Savukārt viņa dēls Lauris Pekstiņš ir šīs firmas līdzīpašnieks. Lācis Pietiek uzsver, ka neko par saviem kaimiņiem nezina, tādēļ nevarot atbildēt, kurš dzīvo Smilšu ielas 14. nama dzīvokļos Nr. 6 un 8 – Igenbergs vai Pekstiņš.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
