Iesaki rakstu: 
Bijusī labklājības ministre Ramona Petraviča izvēlējusies reizē ar nedaudz paplikām fotogrāfijām žurnālā Klubs publicēt arī dažas interesantas atmiņas par netīriem procesiem Latvijas politikā, - pārpublicējam saistošāko fragmentu to tām.
Kuras partijas visvairāk izceļas ar netīru politiku?
Principā tas attiecas uz visām. Par opozīcijas partijām cits stāsts, tās neko nevar ietekmēt. Bet koalīcijas partijām ministru pārpirkšana, kā notika ar ekonomikas ministru... Tās sarunas, kas Siguldas dārzā notika! Ko brīnīties par kaut kādām Taureņu pirts, Rīdzenes sarunām? Viss turpinās.
Kas notika Siguldas dārzā?
Sarunas, kā Vitenbergs no mūsu partijas aizies pie Nacionālās apvienības.
Jūs nemaz viņu nesaprotat?
Neviens nav pielaulāts uz mūžu - katrs var izstāties no partijas. Tomēr aiziet pie cita, nozogot ministra portfeli, ir necieņa pret kolēģiem. Nebijis gadījums politiskajā vēsturē! Nevaru iedomāties, ka Vienotības ministrs varētu paņemt portfelīti un aiziet, piemēram, uz Saskaņu - labdien, es tagad būšu jūsu premjers vai finanšu ministrs.
Kas piedalījās Siguldas sarunās?
Nacionālā apvienība, Atis Zakatistovs un no mūsu frakcijas Māris Možvillo, kas tajā laikā bija frakcijas vadītājs. Sanāca deal. Mēs un JKP bijām divas jaunas partijas ar lielu deputātu mandātu skaitu. Skaidrs, ka vecās partijas izmantoja visus līdzekļus, lai apspēlētu jaunos.
Es biju tā, kas Vitenbergu virzīja ministra amatam. Kad Ralfam Nemiro noņēma pielaidi, teicu, ka ministrs varētu būt Vitenbergs, kurš tobrīd vadīja Tautsaimniecības komisiju. Minūtes piecas, pirms to paziņot publiski, viņš man atsūtīja īsziņu - paldies, aizeju pie nacionāļiem. Iepriekš neko nezināju.
Mūsu frakciju sašķēla deputāts, kurš Saeimā nāca manā vietā. Viņš nobalsoja par to, ka viss kārtībā - mēs Vitenbergu neatsaucam, samierināmies. Šis deputāts tagad ir Nacionālās apvienības pārziņā esošās Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs [Edgars Kronbergs]. Tātad tik maksāja viņa balss!
Ja jums tobrīd kāda partija piedāvātu dīlu?
Man ko līdzīgu - iet prom no partijas - piedāvāja jau decembri. Ne gluži uz citu, bet atbalstīt koalīciju, aizejot no frakcijas. Saeimā ir daudz no frakcijām neatkarīgu, brīvu deputātu.
Kurš to piedāvāja?
Negribu vārdu minēt. Kāds no mūsējiem, kurš no mūsu frakcijas aizgāja.
Gobzems?
Negribu saukt vārdu. Atteicos, jo man nepatīk staigāt. Tā ir mana pirmā partija. (..)
Kāpēc jūs aizgājāt pa Gobzema, ne Kaimiņa ceļu?
Vispirms Kaimiņš panāca, lai izslēdzam Gobzemu no partijas, viņu novāca. Tad sapratām, ka Kaimiņš principā ir citā partijā, bet līdzšinējo partiju izmanto kā donoru kaut kādām balsīm, līdz ar to mēs viņu pašu izslēdzām no partijas.
Savulaik Kaimiņš atveda Gobzemu un teica - šis būs mūsu premjerministrs. Kampaņās visu Kurzemi apbraukāju, brīžiem bija bezspēks, šķiet, jāpadodas, bet viņš spēja dot enerģiju, motivāciju un ļoti lielu pārliecību par sevi. Nezinu nevienu ar tik milzīgu gribasspēku. Pēkšņi Artuss centās pārliecināt, ka mums no šā cilvēka jātiek vaļā. Kāpēc? Droši vien bija jārikojas pilnīgi pretēji - jātiek vaļā no Kaimiņa, un tad mēs būtu saglabājušies kā frakcija.
Jūs ar Kaimiņu pat nesveicināties.
Neesmu cilvēks, kurš tur naidu uz kādu, bet viņš uz mani gan. Nesaprotu, kāds tam iemesls. Varbūt arī viņš gribēja būt labklājības ministrs. Viņš ienīst visus, kas vēl palikuši frakcijā. Īpašs naids ir pret divām sievietēm - mani un Ivetu Benhenu-Bēkenu. Uzvedas kā atraidīts brūtgāns.
Kaimiņš nesen par Gobzemu teica: šis cilvēks ir ļauns un, iespējams, mentāli slims. Viņš ir mentāli slims?
(Smejas.) Tādu jautājumu var uzdot arī par Kaimiņa kunga atkarībām vai slimībām.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
