Iesaki rakstu: 
Šā gada 9. martā Senāta (Augstākās tiesas) senatoru kolēģija trīs tiesnešu sastāvā rīcības sēdē pieņēma nepārsūdzamu lēmumu attiecībā uz divu plašākai sabiedrībai nezināmu kompāniju saimniecisku strīdu. It kā nekā interesanta, taču patiesībā šis lēmums un tā pieņemšanas apstākļi spilgti demonstrē to, kā Jāņa Bordāna un Jura Juraša ieviestais „bezkompromisu tiesiskums” jau sāk iespraukties pat Augstākās tiesas koridoros.
Tas, protams, ir tikai pieņēmums, ka senatorei Intai Laukai varētu būt tuvas attiecības ar kādu no Jurašu ģimenes. Pieturēsimies pie faktiem: tātad senatoru kolēģija šādā sastāvā - senatore Inta Lauka, senators Aivars Keišs un senatore Ļubova Kušnire rīcības sēdē izskatīja mazpazīstamās SIA „Terahouse-Maxcapital” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020. gada 1. oktobra spriedumu civillietā SIA „Terahouse-Maxcapital” prasībā pret tikai nedaudz labāk zināmo SIA „Homeland” par kreditora prasījuma apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu.
Nepārsūdzamais triju senatoru lēmums – atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību. Paskaidrots nekas netiek, viss lēmums ietilpst nepilnās divās lapiņās, pamatojums būtībā ietilpst vienā rindkopā - senatoru kolēģijai izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, „nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā”. Un, ja reiz nav „acīmredzama pamata”, tad arī nav, ko apgrūtināt apgabaltiesu ar atkārtotu lietas izskatīšanu.
Taču lieta patiesībā ir interesanta – un ne tik daudz lieta, cik tās izskatīšanas vēsture. SIA „Terahouse-Maxcapital” jau 2013.gada 15.aprīlī cēla tiesā prasību pret SIA „Homeland” par kreditora prasījuma apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu. Lietas būtība - SIA „Terahouse-Maxcapital” no SIA „Homeland” 2009.gada 30.decembrī iegādājās divus nekustamos īpašumus ar viesnīcas aprīkojumu, pirkuma cenu nosakot 6 500 000 eiro apmērā, turklāt SIA „Homeland” pircējai par pirkuma maksas daļu 5 000 000 eiro apmērā izsniedza prasītājai aizdevumu. Pusotru gadu vēlāk summas tika mainītas attiecīgi uz 5,5 un 3 miljoniem eiro.
2012. gadā sākās abu uzņēmumu nesaprašanās par viesnīcu stāvokli un citām tehniskām detaļām – dažādiem slēptiem trūkumiem. 2013. gadā abi uzņēmumi sāka tiesāties par zaudējumiem apmēram 200 000 eiro apmērā, un tiesāšanās turpinājās diezgan ilgi ar mainīgām sekmēm – Rīgas apgabaltiesa 2013. gadā apmierināja „Terahouse-Maxcapital” prasību, Augstākā tiesa 2015. gadā apmierināja SIA „Homeland” apelācijas sūdzību un nodeva lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesā, kas atbrīvoja „Terahouse-Maxcapital” no piespiedu maksājuma nepilniu 450 000 eiro apmērā, bet pārējos prasījumus noraidīja.
Un tad arī sākās dīvainības, kas tieši saistāmas ar „bezkompromisa tiesiskuma” iedibinātāju „biznesa” interesēm. 2020. gada 4. jūnijā Augstākā tiesa (Senāts) ņēma un vēlreiz atcēla apgabaltiesas spriedumu, nododot lietu jaunai izskatīšanai, pēc kā notikumi sāka risināties zibenīgā ātrumā. Jau 2020. gada 1. oktobrī Rīgas apgabaltiesa šoreiz pilnībā noraidīja SIA „Terahouse-Maxcapital” prasību, bet šā gada 9. martā līdz tam lietā tik vēlīgais Senāts šoreiz otrās puses kasācijas sūdzību vienkārši atteicās pieņemt.
Protams, uzņēmējdarbībā gadās visādi, taču zīmīgi: no Augstākās tiesas (tagad Senāta) iepriekšējiem lēmumiem ir skaidri redzams, ka tiesa ir iedziļinājusies lietā, analizējusi dažādas detaļas, ar vārdu sakot, godprātīgi strādājusi. Jaunais lēmums pēc būtības liek domāt, ka kāds „labvēlis” ir tiesnešiem norādījis – uz šo lietu „neiespringstiet”. Un senatori arī nav iespringuši, atsakot kasācijas izskatīšanu pēc būtības ar nepilnu rindkopu un pamatdomu – „nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs”.
Vai patiešām ir bijis „labvēlis”, kas tā vai citādi saistīts ar J. Bordāna un J. Juraša politbiznesu, - kas to lai zina. Taču „bezkompromisu tiesiskums” kļūst aizvien biedējošāks.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
