Iesaki rakstu: 
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
Tagad jebkuram nākas pamanīt, ka globālajā politikā ir pilnībā izbeidzies tā dēvētais "Pax Americana" jeb amerikāņu nodrošināta miera laikmets. Vismaz tāds tas noteikti bija Eiropai un pārējai Rietumu pasaulei. ASV uzturētās drošības klienti pie ilgajiem "miera laikiem" bija pārāk pieraduši, tāpēc tagad tie ar mulsumu un izbīli cenšas aizpildīt savā aizsardzībā uzradušos militārā spēka topošo iztrūkumu. Šķiet, tas sanāk pat tīri cerīgi.
Teju vēl nupat pastāvēja globālās varas centrs, kur citiem "lika atzīmes" un kā labvēlību gribēja visi. Tādēļ citu attiecībās ar Vašingtonu bija daudz pietēlotu jūtu un pat izlikšanās, dažkārt pārprotot sev izrādītās labvēlības robežas. Kāds tikai izlikās, ka ir paklausīgs varas centram, bet tur izlikās neredzam viņu nepaklausību. Taču bija "Pax Americana", un visi bija ieguvēji.
Uz amerikāņu garantētā miera bāzes radās viņu prasības, ko var dēvēt par "Panamerica": jums, citiem, jābūt tādiem kā mēs. Lai visur valda demokrātija, cilvēktiesības un, galvenais, brīvais tirgus – globāls, ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju! Jo tirgus taču visu noregulēs, un viss ir tirgus. Visam tajā ir sava vērtība – dzimumam, ģimenei, valstij galu galā. Citi tam pielāgojās, pierada, izbrīvēja sev telpu manevriem un, īpaši eiropieši, centās izmantot Vašingtonas varas centru savās interesēs.
Vienlaikus tieši globālais tirgus ar tajā nopelnītiem naftas vai gāzes dolāriem dažviet radīja sakāpinātu pašapziņu. Tika pieteiktas pretenzijas uz lielāku lomu starptautiskajā politikā, pieprasot arī Vašingtonai izrādīt cieņu, rēķināties ar nacionālajām interesēm un vēsturisko tradīciju savdabību. "Pasaules policists" tika tīši izaicināts, un "Pax Americana" noārdīšana sākās jau labu brīdi pirms Krievijas prezidenta Vladimira Putina Minhenes runas 2007.gadā.
Tāpēc pat līdz šim vislojālākie ASV klienti Rietumeiropā sāk spuroties pretim Donalda Trampa administrācijas prasībai maksāt tai par savu drošību. "Ja mums jāatvēl nauda bruņojumam, tad mēs paši varam radīt Eiropas Savienībai militāro industriju, kas būs pat spēcīgāka par jūsējo!" Ja Vācija kardināli pārskata savu politiku, tas tiešām nav blefs. Jo Tramps ir anulējis seno Maršala plāna "dīlu" – ASV palīdzēja atjaunot šīs valsts ekonomiku, lai tā nemilitarizētos.
Zaudējot agrākās pozīcijas, ASV patlaban jūtas un uzvedas kā aplenkts cietoksnis, kura sienām uzglūn galvenais pretinieks ar saviem vasaļiem. Tāpēc Vašingtonas attiecībās ar ārpasauli valda saasināta vēlme nosargāt savus priekšposteņus un radīt jaunus. Uzskatāms piemērs tam ir Panama un divus okeānus savienojošais kanāls – stratēģiski svarīgs tirdzniecības ceļš.
Atmetot malā politkorektu tielēšanos, ir jāatzīst: ASV kapitāls izraka 1911.gada iedarbināto kanālu, un ASV politika izveidoja tā abās pusēs no Kolumbijas "atbrīvotu" vasaļvalsti šo ieguldījumu drošībai. Tikai prezidenta Džimija Kārtera laikā, cerot uzlabot ASV tēlu tā dēvēto jaunattīstības valstu acīs un mazināt apsūdzības koloniālismā, kanāla zonas pārvaldīšana tika nodota Panamas valstij.
Ar laiku šajā pārvaldīšanā, kanālā organizējot kuģu plūsmu, arvien vairāk sāka palīdzēt – un pelnīt – Ķīnas uzņēmēji. ASV biznesam atklājot, ka tā intereses tiek "apkalpotas rindas kārtībā", Vašingtona rīkojās skarbi un operatīvi. Tika nosūtīts karaspēka kontingents, kura ierašanos Panamā tās valdība "akceptēja post factum".
Šāds ASV politiskās rīcības modelis varētu atkārtoties, radot citas "Panamas daudzskaitlī". Kā būs ar Grenlandi? Tiešām var gadīties, ka 50 tūkstoši tagadējo Dānijas pavalstnieku nobalsos tā, kā Trampam vajadzēs. Īpaši, ja salā pēkšņi ieradīsies papildu ASV karavīri, karakuģi un lidmašīnas. Tas gan vairāk izskatītos pēc Krimas, nevis pēc Panamas ar tajā amerikāņu izraktu kanālu.
Vašingtona nervozē, ka gar Grenlandi pa topošiem tirdzniecības ceļiem, amerikāņu nekontrolēti, brauc neamerikāņu kuģi. Ķīnieši ar krieviem tur mēra jūras dziļumu un ledus biezumu, nosprauž navigācijas ceļus un zondē izrakteņu iegulas. Atkal būs jāpiedzīvo, ka ASV intereses "apkalpo rindas kārtībā"? Vašingtona šķiet apņēmības pilna rīkoties preventīvi.
Tāpat amerikāņi dedzīgi cenšas nosargāt savu ietekmi Tuvajos Austrumos. Tur arī ir tā pati vajadzība – tirdzniecības ceļi, Suecas kanāls... Tiek mēģināts gan ar labu, gan ar ļaunu sakārtot attiecības ar Irānu, ASV galveno pretinieku šajā reģionā. Vašingtona pat lūdza Maskavai būt par starpnieku. Nācās atklāt, ka patiesībā ajatollu režīms tāpat kā Krievija vai Centrālāzija atrodas Pekinas pilnīgā aizbildniecībā un atkarībā.
"Pax America" un "Panamerica" sairums smagi apdraud līdzšinējo Vašingtonas ekonomiskās varas, politiskās kontroles un sava valsts parāda apkalpošanas instrumentu – dolāru kā pasaules valūtu. Šī atskārsme piešķir amerikāņu ārpolitikai papildu nervozumu un agresivitāti.
Tāpēc Trampa administrācija cenšas radīt sev jaunas "Panamas", kur tas varētu būt iespējams. Kur nav – cenšas "noslēgt darījumus". Ar nepatiku atklājot, ka dažviet tos jau veiksmīgi noslēguši citi – it kā mazsvarīgie eiropieši vai briti, turklāt iztiekot bez publiskām prasībām atdot retzemju metālus. Vēl vairāk – Vašingtonai, kaut negribas tam ticēt, nākas rēķināties ar Eiropas Savienības skaidri izteiktu gatavību tarifu karā "aplauzt ragus" arī citās ASV ārpolitikas iniciatīvās.
Kādreiz Francijas prezidents Emanuels Makrons gribēja būt pravietis, baidot mūs, ka NATO smadzenes ir mirušas. Tagad var droši teikt: jā, aliansei tās "lielā galva" jau ir faktiski nost... Vismaz cieņas pret to vairs nav. Vai kas notiekošo var mainīt? Nē, tas viss ir nolemts. Caur šo laiku pasaulei ir jāiziet.
Ko mums tajā visā darīt? Ilgu laiku taču bijām lielāki amerikāņi par viņiem pašiem, tāpēc kaitinājām visus – no Miterāna līdz Merkelei. Tagad mums vairs nav amerikāņu, bet negribas tam ticēt. Bijām pieraduši baidīties un kūdīt Vašingtonu, lai vicina uz austrumpusi rungu vai liek lietā. Tas bija visas mūsu ārpolitikas un iekšpolitikas dogmāts, mērķis un līdzeklis. Ierasts instruments, kā Latvijas varai būt pie varas.
Mums īsā atbilde ir pavisam vienkārša: cieši un padevīgi turēties pie Eiropas Savienības. Ar tikpat dedzīgu entuziasmu kā tad, kad tajā stājāmies vai pat tikai centāmies iekļūt. Spēt beidzot saskatīt ES vairāk nekā slaucamu govi. (Galu galā – kur gan ir ASV investīcijas Latvijā?) Kad Brisele ar Vašingtonu atradīs turpmākās sadarbības modeli, tad arī mums būs labi!
Ja Latvija turpinās Vašingtonu kūdīt un kaitināt, kauninot par nepietiekamu bardzību, tas nepalīdzēs ne Eiropas vienotībai, ne ES attiecībām ar ASV. Ja mūsu ārlietu ministre saka, ka Putins ņirgājās par amerikāņiem, – tā ir kūdīšana. Lai Dievs dod mūsu valdībai saprast atšķirību starp to, ko tā var un nevar. Varbūt mēs, kūdot amerikāņus, sakūdīsim krievus.
Vajag likt ASV mierā, jo tur par mums ir aizmirsuši. Baidos, ja Vašingtona savos tagadējos "darījumu noslēgšanas" centienos par Latviju atcerētos, mēs varētu kļūt par kāda tās darījuma objektu. Nekāds subjekts taču nevaram būt. Tādēļ ir labāk, ka aiz okeāna par mums aizmirst.
Ja ticam Vācijas aizsardzības ministram Borisam Pistoriusam un citiem militāro prognožu izteicējiem, vajadzīgi četri gadi, lai iestātos spēku samērs, kas izslēgtu karu Eiropā. Nepieklājīgāk izsakoties, lai rastos jauns vērmahts. Protams, caurcaurēm demokrātisks, paredzēts ne uzbrukumam, bet aizsardzībai utt.
Ja amerikāņi vēlas, lai Eiropa pati gādā par savu aizsardzību, tad lai nebrīnās par rezultātu, ja visas slūžas ir vaļā un budžeta deficīta ierobežojuma nav. Četros gados vācu ordnungs un Eiropas kopējās bailes spētu radīt vērmahtu – patiesi karotspējīgu organizāciju, kam Vācijas valdība ir politiskais serviss. Četros gados Eiropā izveidosies jauns hegemons, un tāpēc Latvijas valsts varai vajag uzminēt pareizo uzvedības modeli un klanīties jauno vēju virzienā. No tā muguras nesāpēs.
Viss, kas notiek Eiropā, mums ir pats svarīgākais. Būsim uzcītīgi paraugeiropieši un nekūdīsim nevienu. Jo būtu pavisam labi, ja Briseles attiecībās gan ar Vašingtonas, gan ar Pekinu vai Maskavu, pat ar Ankaru vai Teherānu par mums pilnībā aizmirstu.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
