Par neseno skandālu saistībā ar Nacionālo bruņoto spēku virsnieku parādes zobeniem jau ir runājuši, šķiet, visi. Tāpēc ir iespējams, ka mans raksts nebūs interesants, tomēr es centīšos neatkārtot to, ko citi jau ir teikuši. Es neapskatīšu, kuri uzņēmumi, iespējams, ir nopelnījuši naudu no šī līguma, neiedziļināšos naudas manipulāciju niansēs un tamlīdzīgi. Es ierosinu paskatīties uz visu šo situāciju no malas.
Vispirms rekonstruēsim notikumu hronoloģiju:
- Aizsardzības ministrija paziņo par zobenu iegādi par 900 000 eiro;
- cilvēki ir sašutuši un runā par zādzībām;
- Sprūds sola, ka tiks galā ar situāciju;
- сilvēki joprojām ir sašutuši;
- Siliņa raksta, ka gaida atbildes no Sprūda;
- cilvēki ir sašutuši;
- Rinkēvičs atgādina Sprūdam, ka no viņa tiek gaidītas atbildes;
- Spruds aptur slikti smaržojošu līgumu.
Ko mēs šeit redzam (izņemot korupciju)? Mūsu valdības nopietnības trūkumu, lūk, ko!
Ja atceramies, ka Aizsardzības ministriju burtiski vada Andris Sprūds, rodas jautājums: vai aizsardzības ministrs zināja par 900 000 eiro līgumu? Jo izskatās, ka viņš sāka saprast, kas notiek, tikai pēc tam, kad viņa departamentam tika pārmests neracionāls līdzekļu izlietojums. Vai Aizsardzības ministrija informē savu vadītāju par savām darbībām?
Siliņa un Rinkevičs, iespējams, par šo vienošanos nezināja, bet kāpēc publiski pieprasīt atbildes no Sprūda? Šāda rīcība izskatās pēc mēģinājuma novirzīt atbildību un nomazgāt rokas. Kad Siliņa raksta “Sagaidu aizsardzības ministra Andra Sprūda nekavējošu rīcību šajā jautājumā”, starp rindiņām lasāms: „Skaties, cik es esmu laba, es pieprasu atbildes!” Tu esi tāds cīnītājs par patiesību. Galu galā viss skandāls pārvērtās par saraksti, kuru nevajadzēja publiskot. Ja Siliņa būtu mazāk spēlējusi publikai, viņa būtu uzrunājusi Sprūdu nepubliski.
Fakts, ka Sprūds tik steidzīgi apturēja līgumu, liecina par Aizsardzības ministrijas nedrošību un nekonsekvenci attiecībā uz savu galvu. Aizsardzības ministrs visā šajā situācijā izskatās pēc apjukuša zēna, kurš nezina, ko darīt.
Tagad vēlreiz atcerieties notikumu hronoloģiju. Un paskatieties, kas notiek pasaulē. Vai es esmu vienīgais, kuram šķiet, ka Latvijas iekšējā politika atgādina bērnu spēles smilšu kastē?






Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.