Beidziet vienreiz to Jūliju Krūmiņu vajāt

Jūliju es pazīstu kopš 1946.gada. Nodzīvojām zem viena jumta 14 gadus. Pēc desmit gadu pārtraukuma es Jūliju satiku 1969.gada vasarā, kad kārtojām iestājeksāmenu Latvijas Valsts universitātē. Šī iestāde viņam kļuva par garlaicīgu, un viņš aizbrauca airēties daudz dziļākos un interesantākos kino ūdeņos Maskavā. Par Jūlija gaitām Maskavā ļoti sirsnīgi raksta populārais kinoindustrijas organizētājs Boriss Krištuls grāmatā "Laipni lūdzam "Junostj"". Jūlijam viņš ir veltījis veselu nodaļu - "Rīdzinieks".

Mūsu paralēles atsākās 1990.gadā, kad es sāku staigāt savus politiskos ceļus. Jūlijs brida pa brīvvalsts mainīgajiem biznesa ceļiem. Ja Latvijas politiskā ceļa sākums bija godīgs un brīvs no netīrās naudas, tad biznesā bija jākļūst par "purva bridēju ".

Kādu laiku Jūlijs pieturējās pie mammas padoma turēties tālāk no politikas, taču biznesa vides skaudrā realitāte noveda pie citas patiesības: "Ja tu nenodarbojies ar politiku, politika nodarbojas ar tevi.” Kādā veidā? Caur nodokļiem, likumdošanu, dažnedažādiem normatīviem un direktīvām, kas atrodas nemitīgā mainībā, jo biznesa vidi noteica cilvēki, kas savā mūžā nebija nodibinājuši nevienu uzņēmumu vai redzējuši banku no iekšpuses. Tu nepaspēj pielāgoties pie vienas nekārtības, kad nākamā dzēš iepriekšējo. Kā liedagā, kur vilnis vilni dzēš.

1991. gada nogalē sanāca kopā lielākoties plaši pazīstami politiķi vai viņiem pietuvināti ļaudis un lika pamatus "Klubam 21". Jūlijs arī iestājās šajā toreiz vēl nepazīstamajā organizācijā. Tā bija pirmā reize Jūlija dzīvē, kad viņš kaut kur iestājās. Tanī sabiedrībā viņš redzēja, kā taisa politiku. Sākās Saeimu vēlēšanu laiks, ik pa četriem gadiem politiķi radīja arvien jaunus politiskus veidojumus. Jūlijs atbalstīja tos, kas piedāvāja progresīvas pārmaiņas valstī. Lielas cerības tika liktas uz "Saimnieku". Pievīla!

Kādu laiku Jūlijs mēģināja dzīvot garām politikai, līdz politiskajā purvā iebrida Ingūna Sudraba. Sabiedrībā iecienīta kā "godīgs valstsvīrs", popularitātē ar viņu varēja sacensties tikai Vaira Vīķe-Freiberga. Sudrabas politiskās pamatnostādnes bija sirsnīgas un romantiskas, kurām diemžēl mežonīgajā tirgū nebija un nav pieprasījuma. Jūlijs "iekrita" uz šiem piedāvājumiem. Iekrita tādā ziņā, ka atbalstot pieturējās pie kāda karavadoņa atziņas - "neturies pie priekšrakstiem kā aklais pie sienas".

Katru gadu KNAB saskaņā ar likumā noteikto kārtību sniedz pārskatu par atklātajiem partiju finansēšanas pārkāpumiem. Pārkāpumi mērāmi simtiem tūkstošos. Vai partijas, kas beigušas eksistēt, atmaksā parādus? Nezinu. Zinu tikai to, ka par šiem pārkāpumiem nevienam netika uzlikti roku dzelži un nebija jāpavada pāris naktis "būrī". Jūlijam bija. KNAB viņu demonstratīvi "sasēja”, pēc tam mēģināja pazemot.

KNAB no tā dibināšanas dienas visu dara demonstratīvi. Uz citu pārkāpumiem rāda ar sarkanbaltsarkanu pirkstu, tādējādi bruģējot ceļu uz lielo politiku. Juta Strīķe jau sēž Saeimā. Šī raksta nolūks nav analizēt KNAB mazspēju un tā iekšējās problēmas. Tai pat laikā šī mazspēja sabiedrībā grauj ticību tam, ka kāds Latvijā cīnās ar korupciju.

Taču neviena politiskā sistēma nav spējusi Jūliju nedz iekļaut, nedz pakļaut. Viņš nekad nav bijis gluds un visiem ērts. Vājiem cilvēkiem ar viņu ir grūti, jo viņam nav grūtību grūtībās. Viņš saka, ka viss ir atkarīgs no attieksmes pret grūtībām. Kad netaisnība noveda viņu konfliktā ar "autoritātēm" no noziedzīgās pasaules, viņš nebaidījās iet bandītu midzenī, cīnīties par taisnību un uzvarēt.

Iespējams, Jūlijs ir pārkāpis likumu mazos burtus. Likumus, kurus raksta nekompetenti un bieži vien negodprātīgi karjeristi. Kā gan citādi Latvijā varēja kļūt par vienu no korumpētākām un nabadzīgākām valstīm Eiropas Savienībā? Es saprotu - likumi ir jāievēro, taču ievērot un respektēt ir dažādas lietas.

Likumu neievērošana neatbrīvo no atbildības. Armijā mūs mācīja nepielietot "excessive force", par to bargi sodīja. KNAB, lietojot "excessive force", zina, ka tā likums ir visatļautība. Mest zem riteņiem aizdomās turamos līdzpilsoņus ir viņu zīmols. Piemēru ir, cik uziet. Vienalga, vai tas ir Rimševičs, kas Latvijas Bankā nogājis garo ceļu no padomju rubļa līdz latam un pēc tam līdz eiro, vai tas ir Jūlijs Krūmiņš, kas no grausta Rīgas centrā izveidoja vismodernāko izklaides centru Baltijā – "Vernisāžu", bet Jūrmalā izveidoja elegantu " Turaidas kvartālu ", uzdāvināja Jūrmalai zemes gabalu ar diviem simboliem – dzintaru un pulksteni, Baltezerā izveidoja gaumīgu atpūtas kompleksu. Viņa valstiskā attieksme pret nodokļu maksāšanu ir ielikta principā, ka nodokļi jāmaksā visiem. Vairāk nekā desmit gadu Jūlijs Krūmiņš bija lielāko nodokļu maksātāju simtniekā. Nodokļu maksāšana parāda attieksmi pret valsti. Te sākas tas, ko skaļi sauc par patriotismu.

Nopelnīto naudu viņš neslēpa un neieguldīja ārzemēs. Atcerieties, cik lepni Vējonis dižojās ASV prezidenta Trampa priekšā par latviešu investoriem ASV. Jūlija nav tanī sarakstā. Viņš pārdeva savu lolojumu "Man-Tess" un naudu ieguldīja tepat Latvijā. Atceros epizodi, kad kāda ļoti augsta amatpersona ieminējās par ordeni. Jūlija reakcija bija: mans vārds un reputācija ir vairāk nekā ordenis. Kad es pajautāju Jūlijam, kāpēc viņš atteicās saņemt ordeni, atbilde bija: „Zini, Jāni, kad es strādāju Maskavā, viens krievs man pastāstīja, pamācošu stāstu. Kopā ar vēl vienu krievu un ebreju viņi bija ieviesuši veiksmīgu izgudrojumu. Par to visus uzaicināja uz Kremli apbalvojumu saņemšanai. Vienam krievam piešķīra Sociālistiskā Darba varoņa nosaukumu, otram - Darba sarkanā karoga ordeni, bet ebrejam iedeva automašīnu "Pobeda". Jāni, es arī gribu "Pobedu”!” Tā līdz pat šai baltai dienai Krūmiņš staigā bez ordeņa.

KNAB priekšniecībai gan viss cilvēciskais ir svešs. Pret saviem līdzcilvēkiem tas izturas kā pret okupētu cilti.

Krūmiņam ir dēls, divas meitas, desmit mazbērni un mazmazbērni. Vecāku lielais pienākums ir nodzīvot tā, lai bērniem nebūtu kauns par saviem vecākiem. Jūlijam tas ir izdevies.

Novērtē šo rakstu: