Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vācija nevarēja pabarot sevi. Valsts uzsāka Otro pasaules karu ar labības rezervēm kas sastādīja 200 miljonus tonnu. Pēc gada skaitlis saruka līdz miljonam. Britu flote bloķēja piegādes no ārzemēm, un stratēģiski svarīgu izejvielu imports nokrita līdz kritiskam līmenim. Glābiņš atnāca no Maskavas.

11.02.1940 Maskavā tiek parakstīts līgums par piegādēm, kas paredzēja, ka PSRS divpadsmit mēnešu laikā piegādās preces par 430 milj. reihsmarku, tai skaitā - 1 milj. tonnu labības, 900 tūkst. tonnu naftas produktu, 100 tūkst. tonnu hromu saturošo rūdu, 500 tūkst. tonnu dzelzsrūdas, 11 tūkst. tonnu vara, 3 tūkst. tonnu niķeļa, 950 tonnas cinka, 500 tonnas molibdena, 500 tonnas volframa.

PSRS no Vācijas bija jāsaņem nepabeigts smagais kreiseris Lutzow, pēdējo modeļu kara tehnikas paraugi - lidmašīnas, tanki, lielgabali, sakaru līdzekļi, kā arī darbagaldu un dažādu rūpniecisko iekārtu paraugi.

1940. gada oktobra beigās Maskavā ierodas vācu delegācija, lai parakstītu piegāžu līgumu nākamam gadam. Pārrunas iet grūti, ņemot vērā, ka Vācijas piegādes atpaliek no plānotā. Bez tam PSRS uzstāj, lai tiktu parakstīts robežlīgums un noregulētas domstarpības sakarā ar Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. 1941. gada 10. janvārī līgums par piegādēm līdz 1942. gada augustam tiek parakstīts. Piegāžu nomenklatūra pamatā tiek saglabāta iepriekšējā, turklāt vācu piegādes bija paredzēts veikt ar nobīdi laikā: ja padomju piegādēm vajadzēja sākties no 11. februāra, tad vāciešu - no 11. maija.

No malas skatoties, var likties dīvaini - potenciālie pretinieki „piebaro” viens otru, turklāt Hitlers to dara jau pēc lēmuma pieņemšanas par uzbrukumu PSRS (plāna Barbarossa izstrāde tiek uzsākta 1940. gada jūlijā, un plāns tiek apstiprināts 18.12.1940). Savukārt padomju un tagadējā Krievijas propaganda apgalvo, ka Molotova - Ribentropa pakts un ar to saistītais tirdzniecības līgums tika noslēgts,  lai iegūtu laiku sagatavoties neizbēgamam karam. Šajā sakarā varētu būt divi skaidrojumi.

Viens - Hitlers plānoja pret PSRS zibenskaru (Blitzkrieg)- 2-3 mēnešu laikā bija paredzēts ieņemt Maskavu, Ļeņingradu un Donbasu ar sekojošu izeju uz līniju Arhangeļska-Volga-Astrahaņa. Tāpēc fīrers pamatoti uzskatīja, ka PSRS nepaspēs apgūt un ieviest ražošanā vācu tehnoloģijas, jo, kā zināms, tas nav dažu mēnešu vai pat gada jautājums. Savukārt izejvielas var tikt laistas apritē faktiski nekavējoties. Cita lieta, ka ar Blitzkriegu sanāca obloms. Ja kas, tad iepriekš pieminētais kreiseris Lutzow (vēlāk pārdēvēts par Петропавловск) tā arī līdz kara beigām pabeigts netika un pilnā mērā karadarbībā palika neizmantots.

Savukārt Staļinam Hitlera „piebarošanas” mērķis bija sekojošs. Vadoni pilnīgi apmierināja ilgs karš rietumos, kas novājinātu visas karojošās puses un attiecīgi nostiprinātu viņa pozīcijas. Bet bija kļūdaini novērtējis Francijas un Anglijas toreizējās iespējas vest karu un pats caur Kominterni veicināja Francijas novājināšanu (franču komunisti parlamentā balsoja pret finansējuma piešķiršanu karadarbībai, bet komunistiskie aģitatori armijā aicināja dezertēt).

Vācu vēstniecības PSRS padomnieks Gustavs Hilgers, cilvēks, kas bija piedalījies faktiski visās abu pušu sarunās Maskavā, savā atmiņu grāmatā raksta:

„Tas, ko gaidīja padomju valdība no vācu uzbrukuma Holandei un Beļģijai, bija pilnīgi skaidrs: sīkstu angļu-franču pretestību, karadarbības ieilgšanu un kā rezultāts tam - vēl lielāku Vācijas un tās pretinieku novājināšanu. Tomēr Staļins kļūdījās, novērtējot spēku samēru un karadarbības perspektīvu Francijā. Viņš kļūdījās tieši tāpat kā vēlāk kļūdījās, paredzot vāciešu Polijas kampaņas ilgumu.”

Otrās Ribentropa vizītes laikā 1939. gada 27. septembrī Staļins paziņo sekojošo: „Ja Vācija, pretēji gaidītam, nonāks grūtā stāvoklī, tad Jūs varat būt pārliecināti, ka padomju tauta sniegs palīdzību Vācijai un nepieļaus, lai Vācija tiktu nožņaugta. Padomju Savienība ir ieinteresēta stiprā Vācijā.”

Ribentrops to saprot tā, ka Staļins gatavs atbalstīt Vāciju, ja karadarbība ar rietumvalstīm pieņems tai nelabvēlīgu gaitu. Berlīne nenotic Ribentropam un dod rīkojumu vēstniekam Šulenburgam palūgt Molotovam Staļina runas stenogrammu. Vācieši to arī saņem un pārliecinās, ka Staļins atklāti ir piedāvājis palīdzību gadījumā, ja Vācijai neveiksies karā ar rietumvalstīm. Staļins, protams, nevēlējās Vācijas nostiprināšanos, taču negribēja arī tās sakāvi, jo arvien uzskatīja Angliju par savu galveno ienaidnieku. Šo vadoņa pozīciju apstiprināja viņa uzticīgais līdzgaitnieks, Sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss savā uzrunā padomju rakstniekiem 1939. gada 10. novembrī: „Galvenais ienaidnieks, protams, ir Anglija, bet Vācija visumā veic lietderīgu darbu, iedragājot britu impēriju. Tās sagrāve novedīs pie kopēja imperiālisma kraha.”

Atceras Gustavs Hilgers: „Laika posmā no neuzbrukšanas pakta noslēgšanas līdz kara sākumam starp Vāciju un Padomju Savienību jebkurš notikumu vērotājs varēja atkal un atkal konstatēt, ka, neskatoties uz ievērojamām spējām, kas piemita Staļinam kā politiķim, un pateicoties kurām viņš ieņēma savu stāvokli, Staļins pieļāva rupjas kļūdas, kas radīja Padomju Savienībai nelabvēlīgas sekas.”

Kādas tad bija šīs kļūdas bez iepriekš pieminētajām?

1939. gada novembra beigās Padomju Savienība uzsāk karadarbību pret Somiju bez pienācīgas sagatavošanās un, neveiksmīgi izvēloties laiku. Sarkanās armijas neveiksmes un lielie zaudējumi kampaņas sākuma periodā pārliecina Hitleru, ka krievi nebūs nopietns pretinieks.

Molotova-Ribentropa pakts pavēra jaunas iespējas padomju izlūkdienestam. Kontaktu aktivizācija ar Berlīni ļāva atjaunot sakarus ar aģentūru Vācijā. Bet izlūki ar pieredzi bija iznīcināti represiju gaitā, un uz Berlīni tika sūtīti diletanti. Par politiskās izlūkošanas rezidentūras vadītāju tika nozīmēts Amiaks Kobulovs - Berijas tuvākā līdzgaitnieka Bogdana Kobulova brālis, izskatīgs vīrietis, sabiedrības dvēsele un dāmu mīlulis, bet ar to arī viņa vērtīgās īpašības aprobežojās (1954.-1955. gadā notiesāts un nošauts). Darba gaitas sācis kā kasieris-grāmatvedis, karjeru čekistu kantorī taisīja, pateicoties brālim. Vācu pretizlūkošanas dienests veiksmīgi piespēlēja Kobulovam dubultaģentus, kas piegādāja dezinformāciju par to, ka Vērmahta divīziju koncentrēšana pierobežā nozīmē Vācijas politisku spiedienu, lai panāktu papildu naftas un labības piegādi no PSRS. Turklāt Staļins neuzticējās izlūkdienestu analītiķu secinājumiem un pieprasīja sev aģentūras ziņojumu oriģinālus, tā kā uzskatīja, ka lietu kārtība pasaulē viņam ir skaidra, un gaidīja apstiprinājumus saviem uzskatiem. Krievu vēsturnieks Viktors Anfilovs divdesmit gadus pēc kara jautāja maršalam Fiļipam Goļikovam, kas apskatāmajā laika periodā vadīja militāro izlūkdienestu (skat. iepriekšējo rakstu http://bit.ly/Iftq0K ): „Kāpēc Jūs izdarījāt secinājumu, kas noliedza Jūsu pašu izklāstīto Hitlera plānu realizācijas iespējamību? Jūs paši ticējāt šiem faktiem vai nē?” (Goļikovs ziņoja vadonim, ka baumas par vācu uzbrukumu ir britu provokācija.)

„Bet Jūs pazināt Staļinu” uzdeva pretjautājumu Goļikovs.

„Es redzēju viņu mauzoleja tribīnē.”

„Bet es biju viņa padotais. Ziņoju viņam un baidījos no viņa. Viņš uzskatīja, ka, kamēr Vācija nepabeigs karu ar Angliju, tā mums neuzbruks. Mēs, zinot viņa raksturu, pielāgojām savus secinājumus viņa uzskatiem.”

1941. gada 5. aprīlī padomju valdība noslēdz draudzības un neuzbrukšanas līgumu ar jauno Dienvidslāvijas valdību, tādējādi cerot novērst Vācijas agresijas draudus Balkānos. Tomēr savstarpējās palīdzības pakta noslēgšana, kas garantētu PSRS palīdzību agresijas gadījumā, netiek piedāvāta. Jau mazāk kā pēc 24 stundām kopš šī notikuma Vērmahts iebrūk Dienvidslāvijā un Grieķijā (operācija „Marita”). Jāpiezīmē, ka jau dažus mēnešus pirms tam Kremlis tika brīdināts par iespējamo notikumu gaitu. Tā britu vēstnieks padomijā Staffords Kripps (Stafford Cripps) februāra sākumā informēja ārlietu Tautas komisariātu par vāciešu gatavošanos iebrukumam Balkānos ar sekojošu uzbrukumu PSRS. Apmēram šajā pašā laikā analogu brīdinājumu padomju diplomāti saņem no ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Vellesa (Sumner Welles). Kamēr grieķu armija kopīgi ar britu ekspedīcijas korpusu mēģina organizēt pretestību Vērmahtam, ko dara PSRS? Nekāda oficiāla reakcija no krievu puses neseko. Tieši otrādi - viss tiek darīts, lai „nesadusmotu” Hitleru.

Vāciešiem tiek demonstratīvi izrādīta uzmanība. Tā 13. aprīlī, nedēļu pēc vācu uzbrukuma sākuma Balkānos, Staļins personīgi ierodas Maskavas stacijā, lai pavadītu japāņu ārlietu ministru Macuoku. Atceras Molotovs: „To negaidīja neviens, tāpēc ka Staļins nekad nevienu nesagaidīja un nepavadīja. Japāņi un arī vācieši bija satriekti. Vilcienu aizturēja uz stundu. Mēs ar Staļinu stipri piedzirdījām Macuoku un gandrīz vai nešus ienesām viņu vagonā. Šī izvadīšana bija to vērta, lai Japāna nesāktu ar mums karot.” Īstenībā šīs izrādes mērķis bija cits. Viss stacijā sapulcējies diplomātiskais korpuss redzēja, kā Staļins apņēma aiz pleciem vācu vēstnieku Šulenburgu, lūgdams viņu parūpēties, lai Vācija un Padomju Savienība arī turpmāk paliktu draugi. Tad Staļins pagriezās pret vācu militāro atašeju pulkvedi Krebsu un paspieda viņam roku, sacīdams: „Mēs paliksim draugi, vienalga kas notiktos.”

Vai tādejādi Staļins cerēja pielabināt sentimentālo Hitleru? Raksta Gustavs Hilgers: „Uz Hitleru šī staļiniskā samierināšanas politika iespaidu neatstāja. Tieši otrādi, visus Staļina pūliņus izbēgt no konflikta viņš uzskatīja par vājuma pazīmi un bailēm no militāras sadursmes ar Vāciju. Viss tas nostiprināja viņa pārliecību, ka nekad vairāk var nerasties tik izdevīga iespēja sagraut Padomju Savienību, iznīcināt padomju režīmu un, iekarojot krievu un ukraiņu apdzīvoto teritoriju, nodrošināt vācu tautai papildu „dzīves telpu”.”

Savukārt, emocionālais reiha propagandas ministrs Jozefs Gebbels savā dienasgrāmatā ierakstīja: „Cik labi, ja tavā rīcībā ir spēks! Staļins acīmredzami nevēlas iepazīties ar vācu tankiem… Es visu dienu pavadīju drudžainā laimes sajūtā. Kāda augšāmcelšanās no garās ziemas nakts!”

Nu laikam pietiks par draugu būšanām, un laiks pariet pie otrā cēliena.

Daudz ir sarakstīts par Vērmahta kara vešanas metodēm Krievijā (runa ir par regulārām armijas daļām, bet ne par dažādam policijas vienībām, tādām kā drošības policijas Ainzatzgrupas Einsatzgruppen der Sicherheitspolizei und des SD. Tā kā Hitlers gatavojās vest totālu iznīcināšanas karu, tad tika arī gatavotas attiecīgas direktīvas Vērmahtam. Kara vešanas metodes tādā veidā, kā tās bija formulētas 1907. gada Hāgas un 1927. gada Ženēvas konvencijās, uz Austrumu fronti netika attiecinātas. Tas viennozīmīgi atsaucās uz padomju karagūstekņu likteni.

27.07.1929 Ženēvā tika atklāta konference ar mērķi ratificēt konvenciju „Par apiešanos ar karagūstekņiem“. Konvencija saturēja aizliegumu ne vien par nežēlīgu izturēsanos pret gūstekņiem, bet arī par gūstekņu piespiešanu izpaust militāra rakstura informāciju. Konvenciju atbalstīja 47 valstis, bet PSRS atteicās piedalīties konferencē un neatzina konvenciju līdz pat 1949. gadam. Kā alternatīvu tam padomju valdība 19.03.1931 apstiprināja „Nolikumu par karagūstekņiem“ - dokumentu, kas nebija starptautiski atzīts. Kā uzskata daži vēsturnieki, tad galvenais iemesls, kamdēļ PSRS nepievienojās konvencijai, bija tas, ka tajā tika paredzēta iespēja katrai valstij caur Sarkano Krustu sniegt humanitāro palīdzību saviem gūstā esošajiem pilsoņiem, un Sarkanā Krusta pārstāvjiem tika dotas tiesības apmeklēt karagūstekņu nometnes. Turklāt Staļina uzskats bija, ka nonākšana gūstā ir līdzvērtīga nodevībai. Tas bija galvenais Hitlera arguments attiecībā uz starptautisko normu nepiemērošanu pret padomju karagūstekņiem.

16.08.1941 Staļins paraksta pavēli Nr.270 (http://www.hrono.ru/dokum/194_dok/19410816.php ), kas faktiski pielīdzināja padošanos gūstā dezertēšanai. Vismaz tā šī pavēle tika tulkota uz vietām. 27.12.1941 Valsts aizsardzības komiteja izdod slepenu rīkojumu Nr. ГКО-1069cc, kas paredz visus bijušos padomju karagūstekņus novirzīt uz НКВД filtrācijas nometnēm.

Plaši pazīstams ir tā saucamais „Rīkojums par komisāriem” - Vērmahta virspavēlniecības Oberkommando der Wehrmacht (OKW) izdots rīkojums, kas paredzēja Sarkanās armijas politisko komisāru nošaušanu (skat. Pielikumu 2). Jāpiezīmē, ka Vērmahta komandieri, tādi kā Heincs Guderians un Ērihs fon Manšteins, savos memuāros atzīmē, ka viņu komandētajās apakšvienībās minētais rīkojums tika ignorēts. Savukārt krievu vēsturnieki šos apgalvojumus apšauba, uzskatot tos par mēģinājumu „atmazgāties“. Pat pieņemot krievu vēsturnieku viedokli par to, ka vācu ģenerāļiem tādi jēdzieni kā virsnieka gods un sirdsapziņa bija sveši, tad no tīri pragmatiska viedokļa diez vai viņiem bija izdevīgi pildīt šo pavēli, tā kā labi apzinājās, ka paši nav pasargāti no krievu gūsta. Tad jau drīzāk nodeva poļitrukus Ainzatzgrupu rokās.

Manšteins raksta: „No starptautisko tiesību viedokļa politiskie komisāri diez vai varēja izmantot privilēģijas, kas attiecās uz militārpersonām. Manā skatījumā viņi nebija karavīri. Es diez vai uzskatītu par karavīru gauleiteru, kas man būtu piestiprināts politiskā uzrauga statusā... Bet, nebūdami karavīri, viņi vienlaikus bija fanātiski cīnītāji... Viņu uzdevumos ietilpa ne vien komandieru politiskā kontrole, bet arī īpaša nežēlīguma ieviešana karadarbībā, kas bija pilnīgā pretrunā ar agrākiem kara vešanas priekšstatiem... Taču neatkarīgi no tā, par ko mēs uzskatītu komisārus, viņu nošaušana pēc nokļūšanas gūstā bija pretrunā ar jebkuriem priekšstatiem par karavīru morāli... Šādas pavēles izpildīšana kaitētu nevien Vērmahta godam, bet arī tā morālajam stāvoklim. Tāpēc es biju spiests ziņot priekšniecībai, ka man pakļautajās apakšvienībās šī pavēle netiks pildīta.“

16.12.1942 tiek izdota OKW direktīva „Par cīņu ar bandām“ (skat. Pielikumu 1). Ar vārdu „bandas“ šeit tiek apzīmēta partizānu kustība okupētajās teritorijās. Lieki būtu atgādināt, ka šī cīņa nesa upurus civiliedzīvotāju vidū.

Nu, ar vāciešiem būtu apmēram viss skaidrs. Bet vai otra puse bija bez vainas?

18.07.1942 avīzē «Красная звезда» tolaik pazīstamais publicists Iļja Erenburgs publicē savu rakstu ar nosaukumu „Nogalini !”. Šeit izvilkums oriģinālā (lai nebojātu iespaidu)- „Мы поняли: немцы не люди. Отныне слово «немец» для нас самое страшное проклятье. Отныне слово «немец» разряжает ружьё. Не будем говорить. Не будем возмущаться. Будем убивать. Если ты не убил за день хотя бы одного немца, твой день пропал. Если ты думаешь, что за тебя немца убьёт твой сосед, ты не понял угрозы. Если ты не убьёшь немца, немец убьёт тебя. Он возьмёт твоих [близких] и будет мучить их в своей окаянной Германии. Если ты не можешь убить немца пулей, убей немца штыком. Если на твоём участке затишье, если ты ждёшь боя, убей немца до боя. Если ты оставишь немца жить, немец повесит русского человека и опозорит русскую женщину. Если ты убил одного немца, убей другого — нет для нас ничего веселее немецких трупов. Не считай дней. Не считай вёрст. Считай одно: убитых тобою немцев. Убей немца! — это просит старуха-мать. Убей немца! — это молит тебя дитя. Убей немца! — это кричит родная земля. Не промахнись. Не пропусти. Убей! „

Der pievērst uzmanību, ka tiek aicināts nogalināt nevis „fašistu” vai „hitlerieti”, bet „vācieti”. Nez vai ebrejs Erenburgs tiešām tā domāja, kā rakstīja, jeb pārcentās, cenzdamies izkalpoties. Katrā ziņā pūliņi secen negāja. Atceras Manšteins: „Drīz vien mums nācās pārliecināties, ar kādām metodēm ved karu padomju puse. Viena no mūsu izlūkošanas vienībām tika nogriezta. Vēlāk mēs uzgājām šo karavīru līķus, kas bija zvēriski izkropļoti. Man ar adjutantu bieži nācās atrasties teritorijā, kur varēja būt ienaidnieks, un mēs bijām cieši apņēmušie dzīvi nepadoties… Vēlāk bieži bija gadījumi, kad padomju zaldāti cēla rokas, it kā padodamies, bet, kad mūsu karavīri tuvojās, atklāja uguni, vai arī ievainotais simulēja nāvi un tad šāva no muguras.”

Par sarkanarmiešu „varoņdarbiem” (atceraties „Убей немца!”) Vācijā varētu pierakstīt pāris lapaspušu, bet pietiks, ja citēšu Kopeļevu (Копелев, Лев Зиновьевич), cilvēku, kas notikumus pārzināja ne pēc nostāstiem. Ka brīvprātīgais aizgāja uz fronti un karu pabeidza Austrumprūsijā, kur tika arestēts un notiesāts uz 10 gadiem par „buržuāziskā humānisma” propagandu un „līdzcietību pret ienaidnieku”. Vēlākais publicists un disidents savā grāmatā „Glabāt mūžīgi” jautā: „Kāpēc starp mūsu karavīriem bija tik daudz bandītu, kas grupveidā izvaroja sniegā iegrūstas sievietes un meitenes, nogalināja neapbruņotus, grāva visu, ko varēja, ķēzīja un dedzināja? Grāva bez jēgas, lai tikai sagrautu.”

http://www.youtube.com/watch?v=6-AlUpZZIoI

Nobeigums

Kāds pateiks - kāda jēga cepties par seniem notikumiem. Neceptos, vismaz šajā vietnē noteikti ne, ja vien citi neceptos. Ja kādam šaubas par to, tad lai noskatās šo - http://www.youtube.com/watch?v=J9GB2Lrwil0

Kāds cits pateiks - kārtējais vaukšķis aprej dižgaru no droša attāluma. Taisnība, ja pašam nāktos būt tajā laikā un tajā vietā, tad, visticamākais, būtu zemāks par zāli. Tomēr arī tais apstākļos bija cilvēki, kam pietika drosmes pacelt balsi. Savukārt, lai žmiegtu neaizsargātos ar visiem sev pieejamiem līdzekļiem, pats būdams „nopakojies” ar apsardzi un braukādams bruņu auto, lielu drosmi nevajag. Ja kas, tad „visas tautas mīlēts vadonis” rūpējās par savu drošību ne pa jokam. Bet gals jau pienāca šā vai tā, un, būdams uz nāves gultas, pa daļai paralizēts un visu atstāts, pacels roku ar izstieptu rādītājpirkstu it kā draudēdams, brīdi pirms tam, kad tiks parauts uz elli.

Nobeigumā par kārtējo vēstures mācību - demokrātisku iekārtu priekšrocības, salīdzinot ar totalitārām, un nav nozīmes totalitārisma veidam - vienas personas diktatūra, politbiroja diktāts vai nelielas cilvēku grupas īstenota pseido demokrātija; rezultāts parasti viens un tas pats - kļūdas, krahs un nākamo paaudžu nosodījums. Protams, arī Rietumu demokrātijas pieļāva nopietnas kļūdas apskatāmajā laika periodā, bet ar būtisku atšķirību - tie, kas kļūdījās, pagāja malā, atbrīvojot vietu spējīgākiem. Galu galā izdzīvoja un attīstījās demokrātiskās iekārtas, bet totalitārie režīmi sabruka, un nav starpība, kādā secībā tas notika. Savukārt „uzvarētājiem” un „atbrīvotājiem” atlika griezt zobus un brīnīties, kāpēc šiem jādzīvo sliktāk par „uzvarētajiem”.

Foto

FotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

9.maija svinības Maskavā kā līdzeklis Kremļa noziegumu leģitimācijai

FotoIesākumā precizēšu, ka runa šeit būs ne tik daudz par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, cik gan par šo notikumu izmantošanu sagrozītā veidā no Krievijas varas puses ar mērķi sasniegt savus ārpolitiskos un iekšpolitiskos mērķus tuvākajā un tālākajā nākotnē.
Lasīt visu...

21

Vairāk jautājumu nekā atbilžu...

FotoInteresanti, kurš tur bīda to Skultes LNG termināli. Ekonomikas ministra Nemiro draudziņš, kuru grib iestūķēt Latvenergo padomē kaut vai pa skursteni? Vai tomēr vecijaunā Vienotība? Vai NA? Vai JKP Eglītis ar Feldmanu? Varbūt visi kopā?
Lasīt visu...

21

Leksiskās debilitātes praktiķi

FotoLatvijā jau labu laiku ir tradīcija noskaidrot attiecīgā gada atraktīvākos (jocīgi piesaistošos) izteikumus. Ar to nodarbojas Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa. Tā izveido speciālu žūriju. Tai uztic akceptēt aizvadītā gada leksiski neveiksmīgākos risinājumus.
Lasīt visu...

21

Kāpēc FKTK atvainojās Maijai Treijai

FotoŠī gada 3. februārī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka FKTK atsauc savu 2019. gada. 29 aprīļa paziņojumu medijiem ar virsrakstu “FKTK no amata atstādina Atbilstības kontroles departamenta direktori  un izsaka nožēlu par goda un cieņas aizskārumu, kā arī iespējamo reputācijas kaitējumu, ko rīkojums ir radījis Maijai Treijai”.
Lasīt visu...

21

Ar atsevišķu tiesnešu atbalstu tiesu izpildītāji no iedzīvotājiem piedzen līdzekļus, kurus likums viņiem neliek maksāt

FotoParādījušies tiesu izpildītāji, kas atraduši jaunu, likumā neparedzētu veidu, kā no cilvēkiem, kas pabeiguši privātpersonas maksātnespējas procesu, piedzīt atlīdzību par piedziņas darbu. Neskaidru iemeslu dēļ daži tiesneši jaunatrasto paņēmienu atbalsta, atzīstot, ka tiesu izpildītāju darbs ir tikpat neaizskarams kā uzturlīdzekļi un sodi, radot bezprecedenta tendenci, kas pārkāpj iedzīvotāju tiesības.
Lasīt visu...

15

Lidostu un čemodānus es vairs neatceros, visi aicina mani par Rīgas mēru, bet es plānoju dibināt manis veidotu politisko partiju

FotoPirmkārt, es uzskatu, ka esošā politiskā sistēma sevi ir izsmēlusi, tā ir bankrotējusi. Taču, lai piedalītos politiskajā procesā šobrīd, man būs nepieciešama partija. Tādēļ paziņoju, ka plānoju dibināt manis veidotu politisko partiju.
Lasīt visu...

6

Divu gadu laikā Veselības ministrija nav ieviesusi nevienu no Valsts kontroles ieteikumiem, lai ģimenes ārsti būtu pieejamāki

FotoDivu gadu laikā, kopš klajā nāca Valsts kontroles revīzijas ziņojums par ambulatorās veselības aprūpes efektivitāti, nav izdevies ieviest nevienu no ieteikumiem, lai ģimenes ārstu loma veselības aprūpē daudz vairāk atbilstu pacienta interesēm un uzlabotos šo ārstu pieejamība.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Aicinu sekmēt Valsts prezidenta Egila Levita aktīvāku iesaisti iekšpolitisku problēmu apzināšanā un risināšanā

Cienījamie laikabiedri! Aicinu sekmēt Valsts prezidenta Egila Levita aktīvāku iesaisti iekšpolitisku problēmu apzināšanā...

Foto

Divi jautājumi Kristīnes Misānes izdošanas sakarā: vai tikai atbildes nebūs biedējošas ikvienam pilsonim?

Latvijā visaugstākajā līmenī pacelts jautājums par mūsu pilsones Kristīnes Misānes izdošanu no Dānijas...

Foto

Es redzēju, mīļais, tu šodien biji aizrāvies ar valstsgribu...

Nupat pieķēru sevi pie pavisam stulbas atziņas - pat iepriekšējie divi kretīni Bērziņš un Vējonis man nelikās...

Foto

Vai Ārstu biedrība kļuvusi par Veselības ministrijas suni?

Pagājušajā nedēļā Veselības ministrijā notika Farmācijas jomas konsultatīvās padomes sēde. Sēde bija iestudēta kā viena aktiera teātris. Režisore...

Foto

Kauns skatīties, kā daļa latviešu politiķu un ierēdņu nodur acis, mentāli savelkas čokuriņā un slīd zem galda

Šonedēļ „Attīstībai/Par” pakļāvās “Saskaņas” un lašoristu* spiedienam un uz...

Foto

Var noprast, ka Annai Jutai Maskavā pavadītais laiks nav pagājis pa tukšo

„Spēcīgs” vēstījums no savā laikā Maskavā, īpašā speciālā rajonā (augsta ranga kompartijas funkcionāru dzīvesvietā)...

Foto

Iesniegums Bordānam: nevajag aiztikt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas

Izlasījām, ka Varakļānu novada domei būs jānoskaidro savu iedzīvotāju viedoklis par palikšanu Vidzemē vai pievienošanos Latgalei....

Foto

“Nācijas tēvs” kā “nācijas tumsonis”

Nekas nemainās! Katra “nācijas tēva” (NT) publiskā uzstāšanās ir tumsonības apliecinājums. Izrādās, NT ir milzīgi robi izglītībā. Viņa zināšanas ir ļoti...

Foto

Skumji, ka pašreizējā bezoligarhu valdība tiek stutēta ar šī āksta un citu "kaimiņu" balsīm

Ir beidzot piepildījies Kaimiņa aktieriskais sapnis... viņš ir nokļuvis uz valsts lielākā...

Foto

Par “antisemītiskām cūkām” un poļu-čehu teritoriālo konfliktu

Savā nesenajā uzrunā Krievijas Aizsardzības ministrijas sanāksmē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies Otrā pasaules kara tēmai un, pieminēdams...

Foto

Lietuviešu uzņēmēji pret Latviju

Gribēju piemest savu pagali ažiotāžai ap VDD ēkas celtniecību bijušā velotreka vietā. Tad nu lūk, no vienas puses man izbrīnu raisa šiverīgu...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: janvāris

8.janvārī Rīgas lielākajos interneta medijos tika ievietota pēcpadomju gados tematiski klasiska un tāpēc emocionāli vienaldzīga informācija. Taču tai tomēr piemīt zināma atraktivitāte. Informācijā...

Foto

Kur Latvija?

Latvijai vairs nav nevienas no valsts pazīmēm, proti:...

Foto

Karaļa ēras beigas vai tomēr “Bauze uz pauzes”?

Otrdien Garkalnes novada iedzīvotājus sasniedza ziņa, ka Garkalnes Imperators ir atkāpies no amata, jo veselība vairs nav tā,...

Foto

Ornitologs Apinītis iestājas par skaidru dziesmu: nost ar šņabi un „cīgām”

Jūs jau būsiet pamanījuši, ka kādreizējais partijas „Latvijas ceļš” biedrs dakteris Pēteris Apinis, kurš tika...

Foto

Kas notiek ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadību?

Ņemot vērā, ka pēdējā laikā arvien plašāk izskan ziņas par KPV LV ministru brīnumiem, vēlos informēt par kādu citu...

Foto

Nepieciešama jauna pieeja tam, kā Latvijas galvaspilsētā tiek risināti iedzīvotājiem būtiski jautājumi

Teikas apkaimes iedzīvotāji ir pauduši skaidru un nepārprotamu vēlmi bijušā velotreka “Marss” vietā redzēt...

Foto

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 2. daļa. Vēl vakar sabiedrotie, bet šodien - nāvīgi ienaidnieki

Vācija nevarēja pabarot sevi. Valstij uzsākot Otro pasaules karu,...

Foto

No NT pūdernīcas. Padomiski formāli un iesaiste

Nevar būt nekādu šaubu! Mērķis ir skaidri redzams! NT (“nācijas tēvs”) vēlas latviešu inteliģenci uztaisīt par sapioseksuāļu inteliģenci. Atcerēsimies,...

Foto

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 1. daļa. Kā sākās karš, jeb Molotova - Ribentropa pakts trīs dienu hronikā

Autortiesības uz šo “spārnoto” frāzi kļūdaini...

Foto

Ja mums nebūs jaunas ēkas par pārdesmit miljoniem eiro, kura stiprinās mūsu kapacitāti, mēs arī turpmāk nevarēsim notvert nevienu spiegu

Atbilstoši 2017. gadā pieņemtam valdības lēmumam...

Foto

Lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā

Nacionālā apvienība (NA) iesniegusi likuma grozījumus, lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā. JKP atbalsta. A/Par neatbalsta. Vienotība un KPV vēl domā....

Foto

Mihoelss, ebreju antifašistu komiteja un “ārstu-indētāju” lieta

Pērnā gada nogalē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies vēsturei, necenzēti nolamājot pirmskara Polijas vēstnieku Vācijā par it kā...

Foto

Paveiktais veselības nozarē Artura Krišjāņa Kariņa valdības pirmajā gadā

Atbilstoši valdības deklarācijai: 1. Pieejamība. Ārstniecības personu darba samaksas pieaugums 2020. gadā. Panākts, ka 2020.gadā veselības nozares darbinieku...