Iesaki rakstu: 
Ministru kabinetā tiek skatīts likumprojekts "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā", kas paredz uz turpmākajiem trīs gadiem par 1% samazināt 2. pensiju līmenī veiktās iemaksas un par šo samazināto 1% palielināt iemaksas 1. pensiju līmenī. Tātad šajā laika periodā iemaksām 1. pensiju līmenī tiks novirzīti 15% no darba samaksas, savukārt 2. pensiju līmenī 5%.
Tas nozīmē, ka pensiju fondi turpmākos trīs gadus saņems par apmēram 120 miljoniem eiro mazākus ieguldījumus un attiecīgi arī komisijas maksas, kas arī ir sašutuma patiesais iemesls. Nākotnes pensionāri drīzāk iegūs nekā zaudēs, jo arī 1. līmeņa pensiju kapitāls ir personificēts, turklāt labi vai slikti, taču valsts 1. pensijas kapitālu cenšas indeksēt. Pašreizējie pensionāri tikai iegūs, jo būs naudas līdzekļi esošo pensiju indeksācijai.
No MK anotācijas likumprojektam:
“Cilvēkiem ir īpaši svarīgi, lai viņu uzkrātais pensijas kapitāls nesamazinātos, lai ienākumi, aizejot pensijā, būtu pēc iespējas lielāki. 2023. gadā 18 418 VFPS dalībnieki pārtrauca dalību pensiju 2. līmenī sakarā ar valsts vecuma pensijas pieprasīšanu. Šo personu vidējais dalības ilgums VFPS bija 17,3 gadi un dalības laikā vidēji uz vienu dalībnieku ir iegūti šādi rezultāti: visā dalības laikā ir iemaksāti 5 156,27 euro un uzkrātais pensijas kapitāls ir 5 360,75 euro. Rezultātā visā VFPS dalības laikā pensijas kapitāls palielinājies tikai par 4 procentiem.
Gan inflācija, gan svārstības finanšu tirgos būtiski ietekmējušas pensiju plānu ienesīgumu. Turklāt ne tikai riskantākos ieguldījumus akciju tirgos, bet arī konservatīvos ieguldījumus obligācijās. Tas nozīmē, ka pensiju plānu ienesīgums ir neliels.
Pārvirzot atpakaļ 1 %p. pensiju 1.līmenim, attiecīgi būs mazākas turpmākās pensiju iemaksas pensiju 2.līmenī, bet lielākas 1.līmenī, līdz ar ko palielināsies pensijas kapitāls pensiju 1.līmenī jeb valsts nefondētajā pensiju shēmā, tajā ieguldot par 1 %p. vairāk jeb 15 procentus 14 procentu vietā. Svarīgi un būtiski, ka pensijas kapitāls pensiju 1.līmenī tiek aktualizēts atbilstoši likumam “Par valsts pensijām”. Ja apdrošināšanas iemaksu algas indekss ir mazāks par “1”, pensijas kapitāls atšķirībā no pensiju 2.līmeņa nekad netiek samazināts.”
Kas mums ir jāsaprot no šīs anotācijas.
Valdība ir izdarījusi secinājumu, ka 2. pensiju līmenis inflācijas dēļ rada zaudējumus ieguldītājiem, turklāt gan riskantajos, gan konservatīvajos pensiju plānos. Citiem vārdiem sakot, baņķieru darbs ar 2. pensiju plāna ieguldījumiem ir novērtēts ar nesekmīgu atzīmi. Šādam vērtējumam pilnībā pievienojos.
Baņķieriem būtu nevis demonstrācijas un neapmierināti raksti masu mēdijos jāorganizē, bet kritiski jāpaskatās uz sava darba rezultātiem.
Apgalvojumi, ka valdība tādā veidā grib risināt savas problēmas uz pensiju rēķina, ir klaji melīgas. Netieša sasaiste ar valsts budžetu ir tikai caur to, ka, saņemot lielākas pensijas, vairāk tiks nomaksāts nodokļos. Tātad nauda caur pensiju palielināšanu no speciālā budžeta IIN un PVN veidā nonāks jau valsts pamatbudžetā. Sanāk, ka valdība ir ieinteresēta lielākās pensijās, ja vien ir, no kā maksāt.
Tas, kas vēl ir interesanti.
Labklājības ministrs Auguļa k-gs sāk pieļaut domu, ka 2. pensiju līmenis varētu būt arī brīvprātīgs. Milzīgs progress pusotra gada laikā. Atliek vēl nobriest domai, ka pašlaik uzkrāto 2. pensiju līmenī pēc izvēles varētu arī izmaksāt arī ieguldītājiem un Igaunijas variants, par ko esmu aģitējis pēdējos divus gadus, tiktu realizēts. Tātad miljardi, kas ieguldīti ārzemēs, varētu atgriezties Latvijā un strādāt uz pašu ekonomiku, bet nākotnes miljardi valsti varētu nemaz nepamest.
Pagaidīsim, caurums valsts budžetā atskurbinoši iedarbojas uz politiķiem. Ceru, ka nonāksim gan līdz šim, gan citiem saprātīgiem lēmumiem.
Izturēsimies saprātīgi pret savu nākotni, lemsim paši par savu nopelnīto!
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
