Iesaki rakstu: 
Kamēr finanšu eksperti, nevēloties pavisam krist ar ģīmi dubļos, atzīst: “Katram mājās jābūt rezerves makaronu pakai – tas pats attiecas arī uz skaidru naudu,” – tikmēr banku trubadūri karina makaronus uz ausīm, ka pat tad, ja valsts atradīsies naidnieku karapūļu ielenkumā, bankomāti būs uzpildīti ar naudu, strādās un visur varēs norēķināties ar banku maksājumu kartēm.
Gara acīm redzu, kā karadarbības zonā, kad apkārt sprāgst bumbas un lido lodes, cilvēki mierīgi stāv rindā pie bankomāta, bet kaujinieki īsajos klusuma brīžos starp apšaudēm aizskrien līdz tuvākajam tirdzniecības aparātam un ar karti iegādājas kaut ko uz zoba liekamu.
Kad sirreālais murgs aizplēn, paliek skarbā realitāte – bankas un kartes pārstās darboties uzreiz pēc Krievijas iebrukuma. Arī tad, ja Latvijas okupācija notiks salīdzinoši miermīlīgi, t. i. NATO militāristiem organizēti paceļot ķepiņas, savācot pekeles un neskartiem aizejot.
Vecākā gadagājuma cilvēki gan jau atceras izdaudzināto epopeju par padomju partizānes Zojas Kosmodemjanskas gaitām, kura ienaidnieka aizmugurē nodarbojās ar sabotāžu. Šoreiz stāsts ne par Zoju, bet par taktiku, kas nekur nav zudusi: kad viena karojošā puse atkāpjoties cenšas atstāt otrai “izdedzinātu zemi”.
Lūk, bankas savā ziņā šeitan nospēlēs Kosmodemjanskas lomu. Vienā mirklī visi uzkrājumi tajās izčibēs kā pērnais sniegs, atstājot iebrucējiem pamatīgas klapatas ar civiliedzīvotāju elementāro vajadzību nodrošināšanu. Ļautiņiem gribot negribot būs jāstājas strīpā pēc zupas bļodas pie okupantu lauku virtuves.
Esošās finanšu iestādes pārstās darboties okupētā valstī, jo pat parazītkapitāls nevarēs atļauties klaju kolaborāciju. Gribētu dzirdēt kaut vienu baņķieri šodien postulējam, ka bankomāti un kartes turpinās funkcionēt Krievijas anektētajā teritorijā. Toties iedzīvotājiem uz rokas esošās eiro un dolāru naudas zīmes turpinās cirkulēt savstarpējos norēķinos. Cits jautājums, cik legāli.
Starp citu, es stipri šaubos, ka kara gadījumā bēgļi iz Latvijas ārzemēs vairs varēs piekļūt saviem bankas kontiem. Nez kāpēc mani māc aizdomas, ka baņķieri, aizbildinoties ar force majeure, sūtīs savus klientus bekās, atvainojiet, atprasīt zaudētos līdzekļus no agresorvalsts.
Banku apmaksātie daiļrunātāji saprot, ka “reņģēdāji” nav tik stulbi, lai noticētu pekstiņiem, ka militāra konflikta gadījumā nauda bankās nepazudīs, vismaz iekšzemē simtprocentīgi. Tāpēc vārdā nenosaukti finanšu tirgus dalībnieki bikli, lai nenonāktu konfrontācijā ar valstī kurināto kara histēriju, cenšas pačukstēt: “Nekāda tieša militāra apdraudējuma Latvijai nav un tāds nav paredzams arī nākamajos gados”, vedinot likt lietā kritisko domāšanu un neļauties ažiotāžai.
Es sliecos piekrist šādam novērtējumam un aicinu uzskatīt manas prognozes par hipotētiskām. Tas gan nekādi neizslēdz stihiskas nelaimes, hakeru uzbrukumus un diversijas hibrīdkara apstākļos. Skaidrā nauda šobrīd ir vienīgais izdzīvošanas un rīcības brīvības potenciālais saglabāšanas veids, ja “civilizācijas džungļus” piemeklē likstas un arī tad, ja – viss kārtībā, ak, cienījamā kundze.
https://neatkariga.nra.lv/ekonomika/446156-bankas-sola-pieeju-naudai-ari-kara-gadijuma
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
