Iesaki rakstu: 
Uzņemoties līdzatbildību par komisijas izveidošanas neveiksmīgo sākumu, es atkāpjos no Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijas. Atvainojos visiem, kas man uzticējās un visiem, kurus neviļus pievīlu. No visas sirds apliecinu dziļu cieņu tiem daudziem simtiem pašaizliedzīgajiem darba veicējiem, kas vēl līdz pat šai dienai turpina palīdzēt cietušajiem un sērojošajiem.
Šī traģēdija vēl ilgi atbalsosies Latvijas sabiedrībā. Mana pārliecība nav mainījusies - uzskatu, ka komisija, kas sistēmiski izvērtēs 2013.gada 21. novembra Zolitūdes traģēdijas cēloņus un sekas bija, ir un būs vajadzīga. Mana pieredze Statoil ar cilvēktiesību nostiprināšanu biznesa procesos, korupcijas apkarošanu un mazumtirdzniecību stiprina manu pārliecību, ka traģēdijas cēloņi ir plaši un dziļi jāanalizē. Kā līdz šim, esmu gatava arī turpmāk komisijas izveidošanu atbalstīt, bet uz jauniem pamatiem un pareizā secībā.
Pēdējo desmit dienu laikā esmu vairākkārt centusies pārliecināt iesaistītos, ka mūsu uzsāktais process nenotiek pareizā secībā. Pēc manas pieredzes projektus īsteno vispirms izveidojot darāmo darbu definīciju, kam seko izpildes laika aprēķināšana, nepieciešamo kompetenču izvērtēšana, risku definīcija un to vadības programmas izstrāde un tikai pēc tam var aplēst nepieciešamos finanšu resursus. Atalgojums ir pats pēdējais, nevis pirmais jautājums, par ko jārunā. Savā praksē esmu daudzos šādos procesos piedalījusies un arī tos vadījusi. Mana kļūda šoreiz bija tā, ka nepietiekoši stingri pieturējos pie savas izpratnes par labas pārvaldības principiem, un administratīvā loģika guva pārsvaru. Es to patiesi nožēloju.
Zolitūdes traģēdija ir radījusi šaubas par to, vai mēs dzīvojam drošā valstī. Latvijas iedzīvotāji ir pelnījuši publisku, profesionālu komisiju, kas var atrast risinājumus sistēmiskajiiem trūkumiem, kas noveduši pie Zolitūdes traģēdijas.
Publiskās izmeklēšanas komisijas izveidošana ir pelnījusi jaunu sākumu jaunā kvalitātē - ar procesu, kas ir pārdomāts, izstrādāts, juridiski noenkurots, nodrošināts ar atbilstošajiem kompetencēm un resursiem. Ar labu komandu tas prasīs vismaz četras nedēļas intensīva darba. Komisijai ir jāizstrādā nolikums, jānodefinē un juridiski jānodrošina izmeklēšanas tiesības, jāizvērtē tās sastāvs un pārvaldības principi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
